VAKARA ZIŅAS: Kā Māris kļuva par Mārīti
Māris ir 48 gadus vecs, dzīvo mazā ciematā Latgalē, kur viņu visi sauc nevis vārdā, bet gan – par meitenīti. Jo viņš ir savādāks. Viņš ir homoseksuāli orientēts vīrietis. Vai precīzāk būtu teikt, transseksuālis, jo Māris staigā mini svārkos, košos topiņos un augstpapēžu kurpēs. Reizēm uzliek galvā arī sieviešu parūku un uzkrāso lūpas. Vietējie pie tā ir pieraduši un zina, ka Māris neslēpj savu seksuālo orientāciju. Pirmo reizi Māris savu stāstu atklāj publiski, uzticot to »Vakara Ziņām«.
No paipusīša par bara džeku
Māris ir dzimis un audzis Rīgā, bet, kad tēvam un mātei par dzeršanu atņēma vecāku tiesības, Māris aizceļoja pie vecmāmiņas uz Zilo ezeru zemi – Latgali. Viņš tika audzināts konservatīvi stingrā katolicisma garā, vecmāmiņa viņu radināja pie dažādiem lauku darbiem, skoloja, dresēja, jo gribēja, lai atšķirībā no dauzoņas dēla, kurš bija apprecējies ar to trako Ņinu, kurai vairāk rūpēja šņabis, nevis bērns, vismaz mazdēls izaug par krietnu cilvēku. Un Māris arī auga – ārēji pareizs, kārtīgs, paklausīgs, bet klusībā viņu vilka uz visādiem pekstiņiem un ambrāžām, gēni tomēr laikam paliek gēni. «Es biju baigi pareizais džeks, bļ..., paraugbērns, lai gan bieži neklausīju vecmuterei, gribējās skriet kopā ar pārējiem džekiem, dzenāt bumbu, spēlēt kariņu, nevis ņemties pa dobēm. Vecmutere man vienmēr skandināja: «Mārīt, tā nevar, Mārīt, tā nav pareizi, Mārīt, bet ko par to teiks kaimiņi?» Man par to, bļ..., bija nospļauties, koriši pagalmā mani apsaukāja, teica, ka esmu mīkstais, paipuisītis un negribēja tādu paklausīgo jampampiņu īpaši savā kompānijā pieņemt,» atceras Māris. Bet viņš tik ļoti gribējis pierādīt, ka ir tāds pats kā citi un pat krutāks, gribējis būt ciema puišu barā, draudzēties ar tā vadoni Sašku, kuram pirmajam bija balinātie džinsi, ādas jaka un ciema smukākā meitene Iveta pie sāniem. Lai iekļūtu Saškas barā, uzmanība bija jānopelna. Viens no veidiem bija zādzība. «Saška izplānoja, kur un kā, bet man kopā ar vēl trim džekiem uzdevums bija jāizpilda. Nebija jau it kā nekas sarežģīts – no viena šķūņa jānozog zāģis, pārējie ko līdzīgu bija jau darījuši, man tas bija kaut kas jauns, tāpēc bišķi jau raustījos, bet nevienam to neizrādīju.» Pirmais uzdevums izdevās, Māri un pārējos neviens nepieķēra, vēlāk viņi gan dzirdēja runas ciemā par zādzību, bet, tā kā manta jau bija norealizēta, neviens neko nevarēja pierādīt. Visi gali ūdenī, Mārim adrenalīns un skudriņas, un aizvien labākas attiecības ar «krutajiem» džekiem. Vecmāmiņai šī draudzība nepatika, viņa rājās, raudāja, un izmanīgais zēns apķēra, ko darīt, lai kaza dzīva, bet vilks paēdis: pa dienu viņš bija labais, klausīja visu, ko viņam liek darīt, bet vakarā kopā ar sētas brašuļiem shēmoja jaunus piedzīvojumus. Parasti tikās vienā pamestā šķūnītī, kas bija ierīkots kā štābs.
Pirmais sekss ar Martu – baudas nekādas
Mārim tolaik bija 14 gadu, viņš bija jaunākais kompānijā. «Pārējiem jau, b..., bija vecenes, bet man nekā. Nevarētu teikt, ka nepatika, skolā dažas bija ņemamas, bet nejutu arī nekādu vilkmi pret viņām,» par savu seksuālo pieredzi stāsta Māris. Viņa pirmā sieviete bijusi desmit gadus vecāka. «Man bija dzimene, pēc tam braucām uz blakus miestu, uz balli un visi atrāvāmies pēc pilnas programmas, nu tā konkrēti. Man palika 15, un es vēl nebiju ne ar vienu gulējis. Džeki izdomāja dāvanu – sarunāja vietējo pārdevēju Martu, nu tādu padauzu, un viņa ka mani paņēma priekšā! Ņēmās visu nakti, es tik spēju dragāt. Nevarētu teikt, ka bija kruta, bet nu sekss paliek sekss. Aizbraucu mājās davoļnijs, ka beidzot esmu vecis, bet atkārtot nemaz negribējās. To, ka es varētu būt gejs, toreiz nedomāju, tikai interese par vecenēm mazinājās, un bieži bija spontāna erekcija, kad ieraudzīju veci, kas man ārēji patika. Nu likās foršs. Tad biksēs uzreiz viss notika.» Tā kā laukos par šādām lietām skaļi nerunāja un visi pārējie puiši bijuši heteroseksuāli orientēti, Māris šad tad, mēģinot ieturēt kanti, apciemojis un aplaimojis pārdevēju Martu un visiem stāstījis par nakts piedzīvojumiem, kas pašam patiesībā baudu neesot sagādājuši. «Domāju, ka varbūt ar mani nav kaut kas kārtībā, jo kā tad citi, b..., var ar vecenēm, bet es ne? Un tad es paprovēju veci un visu sapratu.»
Cietums palīdz noorientēties seksā
Gāja gadi, Māris turpināja dzīvot pie vecmāmiņas, strādāja vietējā garāžā, turpināja draudzēties ar vietējiem džekiem un vienīgais no draugiem nebija apprecējies. «Nu nevilka mani tās vecenes, negribēju viņas.» Domubiedru «kopa» nekur nebija zudusi, daži jau bija «izciemojušies» mazgadīgo kolonijā, bet Mārim līdz šim bija veicies. Tad pienāca liktenīgais 13. jūlijs. Tonakt, un tā esot bijusi piektdiena, Mārim ar draugiem vajadzēja realizēt atkal kādu uzdevumu. «Mums bija jāaizdzen viena tačka pa nakti uz pilsētu, kur jau bija sarunāts pircējs. Viss gāja pēc plāna, bet, kad uz ceļa izbrauca menti, sākām laisties, un šoreiz nepaveicās.» Māri kopā ar drauģeli pieķēra un ielika cietumā. «Vispār es domāju, ka mūs iegāza, jo Saška savu autoritāti bija zaudējis un viņa vietu taisījos ieņemt es,» stāsta Māris. «Džeki mani klausīja, uzticējās, bet Saškam tas, protams, nepatika, un viņš nolēma uztaisīt razborkas, b....» Māri notiesāja uz vairākiem gadiem. Un tur viņš kļuva par geju. «Koroče, kad mani lielais Bobs kā jauniņo sāka glāstīt un gribēja paņemt priekšā, viņš laikam domāja, ka es sākšu tirināties un raudāt, bet man tas patika. Vecais mani izdrāza, un es no tā izjutu baigo baudu. Man patika šitā štelle. Un tā mēs devām vaļā. Sekss, sekss, sekss.» Māris cietumā sācis staigāt sieviešu drēbēs un tēlojis smalku dāmu. Viņa kameras draugs lielais Bobs bija Māra vīrs, bet Māri sāka saukt par Mārīti. Abi bija labi draugi un gultas biedri vēl daudzus gadus, kamēr lielais Bobs nomira ar plaušu vēzi.
Krūšturis, parūka un augstpapēžu kurpes
Kad Māris iznāca no cietuma, viņš turpināja ģērbties sieviešu drēbēs un no apkārtējiem vairs neslēpa savu seksuālo orientāciju. Vecmāmiņa pa to laiku bija mirusi, Māris bija mantojis māju un izveidojis tajā teju vai bordeli. Tur nāca un gāja dzērāji, bezdarbnieki, kas dažbrīd kaut ko pastrādāja pie kaimiņiem, nopelnīja naudu iedzeršanai un atkal dzēra. Māris, kuru vietējie iesauca par meitenīti, katru dienu uzvilka krūšturi, kas bija piepakots ar porolonu, izvēlējās pēc iespējas īsākus svārkus, kādu topiņu, kājās uzvilka augstpapēžu kurpes un tāds pastaigājās pa pagastu. Savu autoritāti bara vidū ar gejisko būšanu viņš bija zaudējis, bet cietums viņu bija pārvērtis tā, ka Mārim tas nerūpēja, viņš neko daudz negribēja, viņam patika un pietika ar plenderēšanu. «Sākumā kaimiņi teica, ka esmu sajucis, ka esmu kukū, apsaukājās, bet pēc tam jau pierada un pieņēma. Nu tak, b..., brīvā valstī dzīvojam, ko gribu, to drāžu. Baigā veču izvēle jau laukos nav, bet dažus esmu paņēmis. Es neslēpjos, man taisni patīk, ka uz mani skatās, pievērš uzmanību, es tak esmu meitene. Bet, ja vajag, varu arī pa purnu sadot. Mājās man ir kaķītis un sunītis.» Uz jautājumu, vai Māris sevi uzskata par geju vai transseksuāli, viņš atbild: «Esmu Mārīte. Vai tad ar to nav skaidrs?» Mārīte sev iepērkot apģērbu gan sieviešu, gan vīriešu humpaļu nodaļā, jo, kad vajag, viņa vai, pareizāk sakot, viņš, pārģērbjas atpakaļ vīrieša drēbēs. «Un kā ieraugu ņemamu veci, tā viss gaisā, ir baigais uzbudinājums. Es gribu tikai seksu, seksu un vēlreiz seksu. Es negribu attiecības, ģimeni, mani, b..., uzbudina vīrieša dzimumloceklis, un iedomājoties, kā tas tiek ievadīts manā dibenā vai mutē, man tas sagādā baudu. Vecenes jau arī tā nekas, viņas foršas kā čomi, bet seksu ar viņām negribu, jo, kad par to iedomājos, mans daikts kļūst ļengans kā izpūties balons. Bet ar veci ir savādāk – tam esmu gatavs ziedot savu dibenu un muti. Mani vēl uzbudina vīrieša kājas, rokas, spalvas, sviedru smaka un labs odekolons.» Tā kā Māra seksuālā pieredze gan ar sievieti, gan vīrieti bijusi ar gados vecākiem partneriem, viņš joprojām priekšroku dodot pieredzējušiem cilvēkiem. «Tie jaunie man nepatīk, jo neko nemāk un tad vēl baidās, kad gribas tā riktīgi. Vienu gan uztaisīju par veci, šis tagad aizbrauca dzīvot uz ārzemēm un dzirdēju, ka esot apprecējies ar džeku. Bet bija tāds bailīgs, zaļš gurķis.» Mārim, kā viņš pats saka, vienīgā škrobe esot par to, ka sabiedrība negrib pieņemt tos normālos džekus. «Labi, ka vismaz tas ministrs pateica, ka ir mūsējais, vismaz vieglāk uzelpot. Es biju Rīgā uz to praidu, satusējām, atpūtāmies, atrāvāmies. Dabūju jaunus draugus un kontaktus, b...! Oi, vispār dzīve ir skaista, jālaiž uz upi, Gintiņš mani jau gaida. Un man vēl šovasar jānopērk jaunas kurpes un blūzīte,» Māris atvadoties man koķeti pamet ar roku.
