Ir sievietes, kuras savu dzīvi nevar iedomāties bez ģimenes. Un ir sievietes, kuras dzīvo vienas. Un tā ir katras izvēle. Vēl pirms dažiem gadu desmitiem šādai sievietei piedēvētu kādu «vainīti» un sauktu par vecmeitu, bet mūsdienās par to neviens nebrīnās, taču jautājums «kāpēc?» paliek aktuāls. »Vakara Ziņas«, meklējot atbildi, uzklausīja vairākus stāstus.
Sandra: «Viss dzīvē nāk atpakaļ...»
Tiekamies ar 40 gadus veco Sandru viņas privātmājā Šampēterī. Māja ir neliela – tā, lai pietiek viņai un diviem bērniem – un to viņa, paņemot kredītu, cēlusi bez kāda vīrieša stingrā pleca un atbalsta. Viss iekārtots gaumīgi baltos un pasteļtoņos, sievišķīgi un vienlaikus tā, lai ir funkcionāli. Sandra ir šķīrusies, strādā par notāri. Viņa nesteidzīgi salej glāzēs sarkanvīnu, atlaižas savā sofā un domīgi nosaka: «Tikai vājie dzīvo baros, stiprie – pa vienam.» Viņas balsī jaušama neliela deva cinisma, un kā pašaizsardzība seko nākamā frāze. «Vīrieši no manis baidās. Esmu šausmone,» iemalkojusi vīnu, viņa nosmej. Ar to viņa, protams, domā raksturu, jo pēc izskata Sandra nepavisam nelīdzinās kādam no Adamsu ģimenes varoņiem. Viņa ir slaida tumšmate (matu krāsa gan tiek mainīta), labi ģērbjas, nodarbojas ar jogu, kad ir laiks, brauc uz ārzemēm atpūsties. Viena vai ar bērniem. Bet bez vīrieša. «Droši vien tā ir karma... viss nāk atpakaļ... Kā saka – dots devējam atdodas...,» viņa atkal pasmaida un atklāj savu stāstu. «Kad es biju vēl pavisam jauna, nu nevarētu teikt, ka tagad esmu veca, bet nu tomēr, es iepazinos ar precētu vīrieti. Man viņš patika, jo bija gudrs un šarmants. Nodomāju – o! Viņam varētu būt labs genofonds, viņš varētu būt manu bērnu tēvs. Pat nezinu, kāpēc šī doma man pirmā iešāvās prātā. Nevis jūtas, mīlestība, bet tieši gēni.» Tas, ka vīrietis bijis precēts, Sandru īpaši neesot uztraucis, turklāt viņš stāstījis, ka ar sievu ir sliktas attiecības un ka viņš šķiras. Kā vēlāk izrādījās, šķiršanās bija sagrozīts un visnotaļ impozants fakts, jo patiesībā precētā vīrieša sieva gaidīja trešo bērnu. «Bet arī tas mani neuztrauca un neatturēja, jo pēc viņa (Mārča) nostāstiem ticēju, ka viņa laulības dzīve ir vien laika jautājums, tāpēc turpināju tikties un grozīt Mārcim galvu. Viņš mani ņēma līdzi pie draugiem izbraukuma pasākumos, es sprēgāju ar jokiem, koķetēju, un Mārcim tas patika. Viņš bija labi pelnošs uzņēmējs, cēla māju, un man radās azarts – es vai sieva? Kura ievāksies jaunajā mājā? Viņš man atdeva arī savu veco automašīnu «Volkswagen Passat», kas tiem laikiem skaitījās «kruta», īrēja dzīvokli, lai varam mierīgi satikties, un dzīve tolaik šķita vienkārša un skaista kā ziedu pļava pirms Līgo svētkiem. Man nebija domu, ka vajag ģimeni. Man bija vīrietis, mēs tikāmies, un ar to pietika.» Sandras un Mārča attiecības nemainījās arī tad, kad pasaulē nāca viņa trešais bērns. Pa to laiku arī mājas celtniecība gājusi uz beigām, un, lai gan Mārcis kopā ar Sandru vairākkārt bija braucis kopā apskatīties topošo māju, saimnieces gods Sandrai netika piedāvāts. Viņa prātojusi, kā lai tomēr panāk, ka viņa kļūst par jaunās mājas saimnieci, jo jaunā māja viņai ļoti patikusi – plaša, divos stāvos, ar vairākām guļamistabām, akvāriju, terasi, baseinu. «Un risinājums bija klasisks un viens – jāpaliek stāvoklī! Tā arī notika, un es ievācos jaunajā mājā.» Toreiz viņa jutusies kā uzvarētāja, bet tagad atzīst, ka tas bijis muļķīgi. «Dzīvē viss atspēlējas. Un ar varu mīļš nebūsi. Es jau viņu nemīlēju, biju vien ieņēmusi galvā, ka ir labi un ka man vajag to māju, ka viņam labi gēni, būs gudri bērni, bet bez saskaņas, cieņas vienam pret otru un visbeidzot un galvenokārt mīlestības – ģimene tomēr nav ģimene. Kad sākām dzīvot kopā un pasaulē nāca mūsu pirmdzimtais – dēls Aleksandrs, sākās nesaskaņas. Mēs nevarējām ne par ko saprasties, plēsāmies, sūtījām viens otru uz poda. Es, dzīvojot mājās ar mazo, gribēju viņu kontrolēt, viņš – mani regulēt, jo bija pieradis, ka pasaulē ir viena taisnība – viņējā. Tā nebija nekāda ģimene, un ar laiku mūsu attiecības pārtapa par kaimiņu būšanu. Nerunājām, griezām zobus viens uz otru, un, lai gan viņš man vairākas reizes norādīja, kur ir durvis, es netaisījos izvākties. Pēc kāda laika salabām, un šajā miera posmā drīz vien atkal paliku stāvoklī. Mārcis priecīgs nebija, bet neko darīt. Es gan nopriecājos – būs man divi bērni. Un piedzima meita Marija.» Tomēr arī otrais bērns abu attiecības nesaglāba, un pēc trim gadiem Sandra ar abiem bērniem no mājas tomēr izvācās. «Tas vairs nebija izturams, jo pat mazais puika, atdarinot tēvu, sāka mani apsaukāt un runāt rupjības. Bērnus pa dienu pieskatīja mamma, vēlāk atdevu viņus bērnudārzā, bet no Mārča, lai arī nebijām precējušies, pietiesāju uzturlīdzekļus.» Sākumā Sandra dzīvojusi pie vecākiem, pēc tam īrējusi, līdz nolēmusi, ka jāceļ māja. «Man bija mantojumā no vecmammas neliels zemes pleķītis ar vecu būdiņu, paņēmu kredītu un divu gadu laikā veco būdiņu pārtaisīju par dzīvojamo māju. Tā nav liela, bet mums trim pietiek.» Par kāda cita vīrieša ienākšanu savā dzīvē Sandra pat nedomā. «Bērni man ir, priekš kam man tas vecis? Lai prasa vakarā kotleti vai aizskriet pēc aliņa? Un varbūt vēl izdomā izlamāt? Nu nē. Man pietiek. Zinu, ka pati esmu vainīga, ka man nav normālas ģimenes, bet varbūt tas nav priekš manis? Nopelnīt un uzturēt bērnus es varu. Nu pa kuru laiku vēl tas vecis? Bērni jāved uz pulciņiem, pašai jāaiziet izklaidēties. Kad gribu, man ir arī vienas nakts romāniņš.» Sandrai seksu un vīrieti labi aizstājot joga. «Kaut kādā brīdī sāku meklēt atbildes uz dažādiem dzīves jautājumiem, lasīju Bībeli, budismu, pievērsos citām reliģijām un beigu beigās apstājos pie jogas. Tas palīdzēja un nomierināja. Braucu uz Indiju. Tagad man ir savs zināms dienas režīms, miers, negribu, ka kāds to izjauc. Vismaz pagaidām. Varbūt, kad bērni būs lielāki. Varbūt. Bet tagad man jābūt vienai. Toreiz nodarīju pāri cita vīrieša sievai, pēc tam arī pati laimīga nebiju. Tā ir, ka uz citu nelaimes savu laimi neuzcelsi.»
Dace: «Laikam man ir pārāk lielas prasības»
Slaida, izskatīga blondīne, savulaik piedalījusies savas pilsētas skaistumkonkursā, dejojusi sporta dejas – tāda ir 34 gadus vecā Dace, kurai ne reizi nav bijušas nopietnas attiecības, nav bērnu un ģimenes. Dace ir ekonomiste, studējusi ārzemēs un tagad strādā labi atalgotā darbā kādā starptautiskā kompānijā. Viņai ir savs dzīvoklis, auto, mantojumā māja laukos un mežs. Tā sakot, meitene ar pūru. Tikai nav nopietna ņēmēja – līgavaiņa. «Nav jau tā, ka, dzīvojot viena, jūtos slikti, man ir vecāki, brālis, draugi, ar kuriem kopā atpūsties, bet «otras pusītes» nav, un reizēm vakaros, brīvdienās vai svētku reizēs ir skumji,» stāsta jaunā sieviete. Par vīriešu uzmanību viņa sūdzēties gan nevar, taču lielākoties visi ar viņu draudzēties gribētāji bijuši precēti vīrieši vai narcisi – tā vīriešus, kuriem vairāk rūp muskuļu, nevis smadzeņu, šarms sauc Dace. Kāpēc tā, viņa, aicināta uz šo sarunu kādā vēlā vasaras pēcpusdienā vienā no Vecrīgas āra kafejnīcām, pati mēģina rast atbild: «Kad mācījos skolā, pēc mācībām vienmēr bija sporta dejas, tad vēlu vakarā mājās, brīvdienās bieži vien sacensības. Dzīvoju pēc grafika: skola – dejas – mājas. Kad pabeidzu vidusskolu, devos uz Rīgu un dejas pametu, jo tas nebija vairs savienojams, savukārt augstskolā bija daudz jāmācās, un, būdama perfekcioniste, gribēju visu izdarīt uz to labāko. Dzīvoju pie tantes – mākslinieces, kura, gribot paplašināt manu zināšanu apvārsni, veda uz izstādēm, stāstīja par vecmeistariem. Es daudz lasīju, gāju uz teātri, kopā ar kursa biedriem – arī uz koncertiem, filmām. Šajās kompānijās, protams, bija arī puiši, kas man patika, bet nezin kāpēc viņi mani vairāk uztvēra kā čomu, nevis meiteni. Kaut kādas simpātijas jau izrādīja, bet tas nebija nekas nopietns, jo vienas nakts sakari, ko varēju izmantot studentu ballītēs, mani nesaistīja. Alkoholu nelietoju, nesmēķēju.» Varbūt Dace bija pārāk pareiza, viņa, stāstot par sevi, spriež. «Vīriešiem droši vien ir vieglāk ar ne tik sarežģītām kā es,» viņa smej. Kad studentu apmaiņas ietvaros Dacei bija iespēja doties uz Ameriku, viņa ar sajūsmu posās ceļā un pacilāta kā putns spārnos traucās uz visu iespēju noslēpumaino Ņujorku. «Var jau būt, ka mana problēma bija arī tā, ka man visu laiku šķita – viss vēl priekšā, ka vispirms jābeidz augstskola, tad jāsakārto darba dzīve, jāveido karjera un ģimene pēc tam. Man bija grūti vienlaikus apvienot divas lietas – mīlu un profesiju, tāpēc attiecības neveidojās.» Tiesa, Amerika Dacei deva ne tikai zināšanas ekonomikā, bet arī sirdslietu jomā. Pašai negribot un negaidot, kā jau tas dzīvē notiek, viņa iemīlējās savā kursa biedrā no Brazīlijas. «Karloss – tā viņu sauca – mācēja mani pacelt un aiznest septītajās debesīs, un, kamēr es tur gadu mācījos, mēs draudzējāmies. Tikāmies, pavadījām kopā laiku, mīlējāmies. Viņš bija izcils. Otru tādu neesmu satikusi. Atšķirīgo temperamentu varēja izjust gan ikdienā, gan gultā. Mums kopā bija labi, un, lai arī šad tad strīdējāmies, es viņu mīlēju, tā vismaz man toreiz šķita. Kad pienāca mācību beigas, bija jāizšķiras – vai nu es braucu pie viņa uz Brazīliju, vai viņš uz Latviju. Ne viens, ne otrs negribējām braukt uz svešu zemi un rezultātā – izšķīrāmies. Droši vien tas bija muļķīgi, bet... Kādu laiku vēl kontaktējāmies, bet pēc tam saziņa pārtrūka. Nebija jau arī jēgas – es te, viņš tur. Ai, un tas bija tik sen, jau daudz ūdeņu aiztecējis, un varbūt tā nemaz nebija mīlestība, ja gan viens, gan otrs tā varējām atteikties,» viņa, gremdējoties atmiņās, nosaka. Atgriezusies Latvijā, Dace saņēma labu darba piedāvājumu un ar pilnu krūti metās sevi apliecināt karjerā. Kompānijā, kurā viņa strādāja, vīriešu netrūka, taču neviens viņai nebija pa prātam – viens lempīgs, otram ausis pārāk lielas, trešajam kurpes nespodras un apkaklīte saburzīta. «Es meklēju vīrieša ideālu, gribu, lai viņš ir kopts, izskatīgs, un gudrs. Lai varētu ar viņu runāt ne tikai par desu, bet arī Nīči. Bet pagaidām tādu neesmu satikusi. Varbūt jānolaiž sava prasību latiņa? Varbūt pārāk daudz no vīriešiem prasu?» sarunas noslēgumā viņa sev retoriski jautā.
Anita: «Labāk viena nekā ar komandieri»
Anita dzīvo nelielā ciematā Vidzemē un pēc vīra traģiskās nāves autoavārijā jau daudzus gadus ir viena. Viena audzina arī trīs bērnus, skrien no rīta līdz vakaram kā vāvere ritenī – lopi, darbs bibliotēkā, mājas solis, bērniem mājas darbi. Un kur nu vēl lauku darbi, dārzs un siena gādāšana, bet, lai izdzīvotu, lopus un dārzu vajag. Anitai ir 50 gadu, un, lai gan savulaik viņa baudīja lielu piekrišanu pie pretējā dzimuma, tagad viņa savu dzīvi kopā ar kādu vīrieti iedomāties nevar. «Nav jau tā, ka es negribētu, bet kur tad laukos lai kādu normālu brīvu vīrieti ņem? Visi normālie vai nu aizņemti, pie vietas, tā sakot, pie sievām, bet tie, kas ir brīvi, lielākoties vai nu nodzērušies, vai sliņķi,» stāsta Anita. «Tā nu visu smagumu sanāk nest uz saviem pleciem. Labi, ka bērni palīdz. Zinu daudzas sievietes, kuras pēc šķiršanās vai kādu citu iemeslu dēļ laukos izvēlas labāk dzīvot vienas, nevis kopā ar kādu, tikai lai būtu tas vīrietis. Nē, es nepavisam neesmu vīriešu nīdēja, mēģināju jau arī. Kad pēc vīra nāves bija pagājuši septiņi gadi, es tā kā sagāju kopā ar vienu kaimiņu. Bērni sākumā bija greizsirdīgi, dusmojās uz mani, bet vēlāk pierima. Es jau arī tā kā kautrējos, baidījos, sak, ko viņi teiks, bet pēc tam sapratu, ka tā taču ir mana dzīve! Bērni izaugs un aizies, bet es palikšu. Pēteris – tā sauca manu pielūdzēju – bija izdarīgs, viņam bija savs traktors, domāju – nu tak vismaz sienu būs vieglāk sagādāt, dārzu apstrādāt, nebūs jāskrien un jālūdzas, jāmaksā večiem par katru sīkumu. Sākumā jau arī viss bija labi – kopā gājām un strādājām, plānojām, kur ko sēsim, kādas puķes stādīsim, kādas kartupeļu šķirnes labāk izvēlēties, Pēteris i palīdzēja ar lopiem, i sienu gādāja. Šķita – beidzot varu ievilkt elpu, beidzot man ir tas stingrais vīrieša plecs, uz ko paļauties. Taču pēc gada viņš izspēlēja nelāgu «joku» – zināju, ka viņam patīk iedzert, un kuram gan laukos nav bijusi šī liga, bet Pēteris to sāka darīt aizvien biežāk un, kad nebija par ko dzert, sāka nest ārā no mājas mantas. Ja tā būtu bijusi viņa māja, tad jau nekas, bet mēs dzīvojām pie manis. Kad pirmo reizi to pamanīju, uztaisīju skandālu un liku no mammas mantoto gredzenu, ko viņš par smiekla naudu bija pārdevis, atgriezt atpakaļ. Viņš atnesa. Pēc tam mājās sāka zust trauki un līdz ar tiem arī manas visu saprotošās sirds pacietība. Turklāt viņš sāka uzņemties tēva – audzinātāja lomu un regulēt manus bērnus. Bērni konfliktēja ar Pēteri, es visiem pa vidu, un beigās neviens no mums laimīgs nejutās. Sapratu, ka tā tas nevar turpināties, un, lai gan sievietei vienai laukos saimniekot grūti, tomēr Pēteri padzinu. Ka nav, ta nav kazai piena.» Pēc šī gadījuma viņa nolēmusi, ka nekad vairs nemēģinās, bet, kā zināms: nekad nesaki nekad. Būdama bibliotekāre, Anita aktīvi piedalījās pagasta kultūras dzīves notikumos un līdztekus mājas darbiem paspēja dziedāt arī korī. Kādā no novada sarīkojumiem viņa koru draudzības vakarā iepazinās un sadancojās ar Armīnu no vīriešu kora. Vārds par vārdam, izrādījās, ka Armīns ir bijušais armijnieks, sieva aizbraukusi strādāt uz Īriju un atsūtījusi pēc diviem gadiem ziņu, lai mājās negaida. «Armīns bija ļoti galants, uzmanīgs un, lai arī dzīvoja viens, bija kopts un smaržoja pēc laba odekolona. Nu es gan arī neesmu zemē metama,» smejas Anita. «Viduklis gan vairs nav tik slaids kā jaunībā, bet uz kauliem jau tikai suņi metas, un vīrieši jau nav suņi. Reizēm tikai cūkas,» spriež Anita. Kad koru vakars beidzies un pienācis laiks šķirties, Armīns viņai pajautājis telefona numuru, aicinājis uz randiņu, un abi sākuši tikties. Visvairāk Anitai toreiz paticis, ka Armīns nelieto alkoholu, bet, ja iedzer, tad pavisam nedaudz. «Viņš teica, ka armija viņu ir izdresējusi, ka alkoholu nemaz negribas. Blakus ciemā vien deviņu kilometru attālumā viņam bija sava māja, kurā tā vien prasījās sieviešu roku. Savukārt man vajadzēja saimnieku.» Sākumā tikušies tikai brīvdienās, tad jau biežāk, viens otram palīdzējuši, un Anitai šķitis, ka varbūt beidzot viņas dzīve sakārtosies. Taču, ak vai, arī šoreiz šāviens izrādījās garām. «Armija viņam bija iedzinusi tādu disciplīnu, ka mana kārtība bija nekārtība, visam bija jānotiek pēc viņa prāta – nu tieši kā armijā, īsāk sakot, izrādījās, ka sadzīvē galantais kavalieris savu sievieti dresē kā pēdu dzinējsuni. Es tā negribēju, sākās strīdi, kādu brīdi viņš pierima, bet tad atkal atgriezās pie vecajiem paradumiem komandēt un izrīkot. Es jau neesmu nekāds jauniesaucamais, kuram jāpilda visas komandas tūlīt un uzreiz. Tad jau labāk dzīvoju viena. Pēc tam ilgi prātoju, kur ir mana vaina, vai tā vispār ir mana vaina? Varbūt tie vienkārši ir gadi, varbūt nevēlēšanās mainīt savu lietu kārtību, varbūt visbeidzot tie nebija mani cilvēki? Esmu pārliecināta, ja cilvēks otram ir svarīgs, tad viņš jāpieņem tāds, kāds ir, ar visām viņa utīm un tarakāniem, jārespektē otra vēlmes un intereses, jo pēc 40 pārtaisīt otru nevar un arī nevajag,» saka Anita. «Tad es labāk viena – arī savu ierasto kārtību, bet vismaz mieru, ka mani mājās neviens neregulēs. Tad vismaz viss notiek pēc mana prāta.»
Ilze «traumēta» no azartspēlēm
38 gadus vecā Ilze nāk no Kurzemes un pēc vidusskolas beigšanas sāka studēt Rīgā. Tur viņa iepazinās ar pirmo puisi kursā – skaistuli Agri. Viņš bija gara auguma, tumšiem matiem, iznesīgs, jautrs, stilīgi ģērbās, līdztekus studijām strādāja par apsargu un patika visām kursa meitenēm. Arī Ilzei – tumšmatei ar jestrām bedrītēm vaigos, skaļu balsi un vienmēr savu viedokli – Agris patika, un, tā kā abi jaunieši bija kursa aktīvisti, viņi drīz vien kļuva par pāri. Pēc augstskolas beigšanas nolēma dzīvot kopā un pasaulē sagaidīja savu pirmdzimto – dēlu Fēliksu. Agris bija laimīgs ģimenes tēvs, izdarīgs, labi pelnīja, bija izveidojis savu biznesu. Ilze – labi nodrošināta mātes meita un jaunā māmiņa – varēja atļauties nestrādāt, ko viņa arī labprāt darīja, visas pūles veltot bērnam un vakaros vīru sagaidot mājās ar siltām vakariņām. Draudzenes neslēpa savu sajūsmu un arī apskauda. Kā nekā Ilze bija dabūjusi kursa smukāko puisi, kurš turklāt labi pelna. Idilliskā ģimenes saskaņā pagāja septiņi gadi, abi pa to laiku klusi bija sarakstījušies, medusmēnesi pavadījuši Bali un bērnu iekārtojuši prestižā skolā. Agris paplašināja biznesu, Ilze, gribot palīdzēt, iesaistījās ar savu pūra naudu – pārdeva no vecvecākiem mantoto lauku māju, un kādu laiku viss bija labi. Pirmās ķibeles sākās, kad Agra pasūtītā krava ar oļiem no Indijas, kurā Ilze bija ieguldījusi savu naudu, pazuda Frankfurtes ostā un līdz Latvijai tā arī nenonāca. Viņš, protams, mēģināja meklēt, skaidrot, kur, kas un kāpēc noticis, taču gali bija ūdenī, bet nauda – postā. Tad valstī sākās krīze, un Agra bizness, kas jau tā nedaudz bija sašķobījies, sāka ripot no kalna lejup. Ilze bija dusmīga uz vīru gan par zaudēto naudu, gan to, ka Agris mēģina rast nevis risinājumu, bet gan mierinājumu, kopā ar draugiem vakarā pazūdot krogā vai kazino. «Viņš man skaidroja, ka runā ar partneriem, meklē kravu, meklē jaunus veidus, kā nopelnīt, taču, redzot no rīta steberējam kunga prātā pa dzīvokli, neticēju, ka pa nakti notikušas produktīvas biznesa sarunas. Ar laiku sapratu, ka mans vīrs ir veiksmīgs uzņēmējs tikai tad, ja bizness iet no rokas, bet sarežģījumu situācijās viņam nepietiek spēka kā Donkihotam vismaz mēģināt cīnīties ar vējdzirnavām. Viņam bija kredīts, kas jāatdod, bet atdot no kā nebija. Tā pagāja gads. Viņš man stāstīja, ka dara visu, lai izkārpītos no krīzes, taču rezultātā izrādījās, ka šo risinājumu viņš mēģina rast azartspēļu zālē ar domu – varbūt paveiksies. Taču neveicās, un izrādījās, ka viņš bez kredīta ir iedzīvojies arī spēļu parādos. Tad sekoja lielākās šausmas – kādudien es uzzināju, ka viņš ir paspēlējis savu automašīnu un iemīļoto motociklu. Es pat nezināju, kā lai viņam palīdz, un man šķiet, ka viņš pats vairs negribēja sev palīdzēt. Viņš bija samierinājies. Pa dienu ieslēdzās istabā, dzēra, gulēja, vakarā cēlās un gāja uz kazino. Mums, protams, bija strīdi, skandāli, mēģināju runāt arī pa labam, taču tas nelīdzēja. Punktu visam pielika tas, ka kādudien pie dzīvokļa durvīm piezvanīja, es atvēru, bet man pretī uz sliekšņa ar papīriem rokās stāvēja it kā jaunie dzīvokļa saimnieki! Agris bija paspēlējis arī dzīvokli! Tas bija kaut kas prātam neticams! Tikām brīdināti, ka mēneša laikā jāizvācas. Kad jautāju vīram, kas notiek, viņš tikai truli klusēja un blenza vienā punktā. Mans izdarīgais Agris bija pārvērties par pelnu čupiņu un salicis rokas klēpī, gaidīja laikam, kad noies pa burbuli pavisam. Mans pacietības mērs bija pilns, paņēmu dēlu un aizbraucu pie mammas. Kad pēc vairākām nedēļām no Agra nebija ne ziņas, ne miņas, es, protams, uztraucos, dusmas arī bija rimušas, un atgriezos dzīvoklī, lai parunātu ar vīru. Taču mani tur neviens negaidīja. Precīzāk izsakoties, es biju negaidīts pārsteigums, jo sastapu Agri mūsu guļamistabā ar citu sievieti. Blondu, nedaudz miesās izplūdušu, izkrāsotu kā padomju laika bufetnieci, mierinātāju, kas acīmredzot sildīja Agrim sirdi un mūsu gultu. Mēģināju sevi saturēt rokās, lai nesāktos histērija, Agris arī klusēja un neko nemēģināja skaidrot vai taisnoties, man pat šķiet, ka viņam bija vienalga, jo uz galda stāvēja pudele, dzīvoklis smirdēja pēc cigaretēm un zālītes. Es savācu mantas un aizbraucu. Tā beidzās mana sākumā tik cerīgā laulības dzīve.» Kopš tā laika pagājuši vairāki gadi, bet Ilze joprojām ir viena. «Man tas tik ļoti sāpēja, ka šķiet – vairs nevienam nevaru uzticēties. Laikam jau taisnība Mērfijam – viss, kas sākas labi, beidzas slikti. Es nevaru pat iedomāties, ka man kāds pieskarsies, jo visi vīrieši man tagad šķiet krāpnieki. Man jau gadiem nav pat bijis neviens gadījuma sekss. Esmu kļuvusi imūna pret vīriešiem. Varbūt ar laiku tas pāries, bet pagaidām es labāk esmu viena, audzina dēlu, strādāju un rēķinos tikai ar savām interesēm un vajadzībām,» skumji nosaka Ilze.