Šo varētu saukt par īsu pamācību meitenēm, kuru kvēlākā vēlēšanās ir izdevīgi apprecēties un baudīt bagāta vīra naudas maka labumus. Taču jāņem vērā – lai realizētu plānu, kā to izdarīja Ilona, ir jābūt krampim. Nepietiek vien ar skaistu actiņu mirkšķināšanu, mēģinājumiem būt zinošām mākslas pasaulē. Ir jāmāk pārkāpt pāri morāles principiem, radu vaimanām, jāapciemo babuļi, kas nodarbojas ar melno maģiju, un visbeidzot – jāsamierinās, ka tev blakus gultā ir sačervelējusies veca vīra miesa.
Ar Ilonu tikāmies vairākas reizes. Pirmajā reizē viņa savu stāstu uzticēja pirms kāda dzīvē svarīga notikuma – kāzām ar 65 gadus vecu vīrieti. Pareizāk sakot, tas bija viens no viņas plāniem, kā tikt pie naudas. Tas bija azarts (vēlāk sapratīsiet, kāpēc) un savas dzīves nodrošināšana. 30 gadus vecā sieviete bija noskaņota kareivīgi, pārliecināta par uzvaru, tāpēc arī dalījās pieredzē, kā tikt pie bagāta vīra. Pēc kāzām ar Ilonu tikāmies vēlreiz. Bravūrība bija noplakusi, azarts mazinājies, bet jāatrisina vēl viens uzdevums. Šķiršanās un mantas dalīšana. Arī tas piederēja pie plāna. Kādi būs Ilonas secinājumi, par to vēlāk. Bet nu visu pēc kārtas.
Nabadzība ģimenē dzen pēc naudas
Ilona piedzima un uzauga daudzbērnu ģimenē kādā skaistā Kurzemes mazpilsētā. Kopš agras bērnības viņai bija jādala ar brāļiem un māsām gan vieta istabā, gan jācīnās par gardāko kumosu zupā, lellēm, vasarās jāpalīdz vecmammai laukos kaplēt garās biešu vagas un vienmēr sasodīti aizaugušās dobes, mežā jālasa ogas un sēnes, lai rudenī uz skolu varētu iet jaunā blūzītē, nevis māsas nonēsātajā un pāršūtajā kleitā. Ilona bija ņiprs, attapīgs un viltīgs bērns, un, kad paaugās, viņā nostiprinājās pārliecība: «Kad izaugšu liela, man tā nebūs. Es dzīvošu labāk. Es būšu bagāta.» Meitene veidojās par glītu jaunieti – viņa bija no tiem kārnajiem tipiem, garām, slaidām kājām, blondiem matiem un zilām acīm. Viņa ātri vien saprata, ka patīk puišiem, tāpēc savu skaistumu, veikli manipulējot, sāka izmantot pašlabuma gūšanā. Vispirms jau skolā – mājas darbus viņas vietā pildīja Viesturs, kurš bija ieķēries Ilonā un paklausīgi kā suns pēc skolas uz mājām nesa viņas somu, vēlāk, diskotēku laikā Ilonai atlika vien pamirkšķināt acis un klīrīgi, dodot cerības, pasmaidīt, lai puiši viņai izmaksātu dzērienu. Kuram bija ietekmīgāks tētis vai lielāka rokas nauda, ar tiem Ilona koķetēja vairāk, bet ar tiem, kuriem nebija nekā, viņa smaidā nesavilka pat lūpu kaktiņu. Patiesībā Ilonu īpaši neinteresēja vienaudži, jo viņiem nebija naudas, viņa meta acis uz vecākiem vīriešiem. Izvēle apstājās pie Andra. Viņš bija gadus 15 vecāks, veiksmīgi darbojās biznesā, tiesa, augumā pamazs, drukns un pliku galvas vidu, bet, kā pats smējās, uz dimantiem jau sūnas neaug. Jāpiebilst, ka Ilonai tolaik bija tikai 15 gadu, taču, kā jau minēju, viņa bija žiperīgs skuķis un tāpat kā nauda viņu interesēja arī Lielais notikums – sekss. «Jā, mani var nosodīt, mani sauc par stervu, bet tāda es esmu. Jā, man svarīga ir nauda, un, ja vīrietim tā ir, tad man vienalga – vecs vai jauns, patīk vai nepatīk, bet es viņu dabūšu. Es zinu, kāda ir mana cena. Un beigu beigās – vīrieši paši ir traki pēc manis, un es zinu, kā to var panākt,» viltīgi smaidot, nosaka Ilona. Andri viņa drīz vien sapina slavas runās un glaimojošā jūsmā, cik viņš vīrišķīgs. «Andris baidījās, ka esmu nepilngadīga, nevainīga meitene, turējās atstatus no tuvības, bet es zināju – ja es ar viņu pārgulēšu un dabūšu bērnu, tad viņš būs mans. Tad mana dzīve būs nodrošināta un par naudu nevajadzēs uztraukties.» No kurienes viņai šādas domas 15 gados, Ilona pati nezina, vien atzīst, ka prāts viņai vienmēr ir spēcīgāks par jūtām. «Ja kaut ko no vīrieša gribi dabūt – domā ar galvu, bet strādā ar pakaļu,» no savas pieredzes zina teikt Ilona. Toreiz tikai pašas tuvākās draudzenes zināja, ka Ilona vakaros sameloja mammai, ka ies pie Aijas vai Sandras, bet patiesībā brauca pie Andra. «Andrim, protams, glaimoja, ka es viņu lencu, izrādu uzmanību, bet gultā viņš mani nesteidzās ievilkt. Pabučojāmies, pamīcījāmies, es pat vairākas reizes teicu, ka gribu TO, taču Andris neparakstījās, teica: «Nu, mazumiņ, nesteigsimies.» Tad es izdomāju iepauzēt – sāku ignorēt zvanus, metu degunu gaisā, izlikos viņu neredzam, klubos koķetēju ar citiem. Un tas nostrādāja – Andris sāka skriet man pakaļ. Kopš mūsu iepazīšanās bija pagājis pusgads, man tuvojās 16. dzimšanas diena. Pēc svinībām mājās, kur viņš, protams, nepiedalījās, jo mammai nedrīkstēja rādīties, ar draugiem gājām uz klubu. Andris mani sagaidīja ar 16 sarkanām, karaliski garos kātos kā Eifelis rozēm, mīļi apskāva un klusi noteica: «Mūkam pie manis?» Varbūt viņu bija ietekmējusi mana spēlīte ar ignorēšanu vai iedrošinājis gadu skaitlis 16, bet tonakt viss notika. Turpinājām pēc tam tikties, viņš man dāvināja dārgas dāvanas, ziedus, jutos kā princese. Andris bija spārnos no manas it kā mīlestības, kā viņam stāstīju.» Pēc pusgada piepildījās arī Ilonas vēlēšanās – viņa bija stāvoklī. Nevarētu teikt, ka Andris par to priecājās, bet arī neteica, lai taisa abortu. Mamma gan bija šokā, jo Ilonai bija tikai 16...! Kāds negods, kāds kauns no kaimiņiem! Vienīgais labums, ka Andris bija pilsētā pazīstams un turīgs vīrs un uzņēmās visas rūpes par Ilonu. Viņa pārcēlās pie Andra, pārgāja mācīties uz vakarskolu, piedzemdēja Kristīni un, sagaidījusi 18. dzimšanas dienu, ar baltu plīvuru un princešu kleitu mugurā teica jāvārdu pie altāra. Viņa savu bija dabūjusi. Vismaz toreiz Ilonai tā šķita. Meita auga, Ilona beidza vakarskolu, taču, tā kā vīrs labi nopelnīja, Ilona varēja atļauties nestrādāt. Viņai bija sava mašīna, bērnam aukle, manikīre un friziere nāca uz mājām, un, kad gribējās, Andris Ilonu laida ar draudzenēm izklaidēties uz kafejnīcu vai klubu. Ilona jutās pārāka par savām vienaudzēm. «Redzat, kā vajag dabūt veci!» zibinot laulības riņķi gaisā, viņa lielīgi smēja. Brīvsolis bija vilinošs, sākumā viņa atļāvās vien koķetēt ar puišiem, vēlāk – jau arī pa kluso tikties un pamēģināt, kāds ir sekss ar citiem. Droši vien tā tas būtu turpinājies, ja vien Andris nebankrotētu un nesagrautu Ilonas finansiālos plānus. Andra firmai nojuka vairāki līgumi, kā rezultātā bizness saruka uz pusi. Bet kredīti, kas pēc Ilonas vēlmēm tika ņemti greznākai dzīvei, bija jāatdod. Bet – atdot nebija no kā. «Sieva, mums nāksies piežmiegt jostas – brīdī, kad Andris man to paziņoja, bija skaidrs, ka es no viņa aizeju. Man nevajag neveiksminieku, tādu, kam nav naudas.» Ilona šai lietai piegāja pragmatiski un patiešām pēc mēneša, neredzot nekādus uzlabojumus, tā vietā, lai vīru uzmundrinātu, pameta Andri un pārcēlās no ģimenes kopīgās mājas uz dzīvokli, ko tālredzīgi bija paģērējusi vīram nopirkt uz viņas vārda. Ar domu – kādreiz lai meitai noder. Pūrā Ilonai vēl bija laba mašīna un daudz, daudz skaistu un dārgu drēbju, kuras varēja izmantot, lai dotos nākamajās medībās.
Aizmirsa noformulēt vēlmi
Andris ļoti centās, lai atgrieztu sievu, taču viņam bija jāglābj arī bizness. Ilona uzreiz nesteidzās ar šķiršanos, bet pēc gada, kad vīrs bija galīgi izputināts, Ilona nepielūdzami kā klints izšķīrās arī oficiāli, turklāt izspiežot vēl krietnu alimentu summu mēnesī. Taču iztikt ar to, ja gribas skaisti dzīvot, nevarēja. Nē, strādāt viņa negribēja un patiesībā neko jau arī nemācēja ar savu vakarskolas izglītību. Ilona sāka meklēt jaunu «upuri». «Mazpilsētā Andris bija viens no turīgākajiem, tāpēc man tur īpaši vairs nebija ko darīt. Nolēmu, ka redzeslauks jāpaplašina un jāieliek sludinājums iepazīšanās portālos. Atlasīju savas skaistākās vasaras bildes bikini un rakstīju: «Meklēju ietvaru savai pērlei! Es – jauna, iekārojama kā Afrodīte, izveicīga un lunkana kā pantera. Varbūt tieši Tu būsi mans savaldītājs?» Man pienāca ļoti daudz piedāvājumu, protams, arī tiešu un konkrētu par seksu, bet bija arī gados vecāki kungi, kuri mācēja daiļrunīgi apjūsmot manu augumu un tīksmināties par tik skaistu un gudru sievieti. Nekas cits neatlika kā ķerties pie darba un doties uz randiņiem. Meitu atstāju mammas uzraudzībā un braucu uz tikšanos. Principā jau uzreiz pirmajā randiņā varēja pateikt, vai vecim ir nauda, vai viņš to tērēs man vai nē.» Pēc vairākiem randiņiem, kas beigušies ar fiasko, jo Ilonai nešķituši perspektīvi, viņai iepaticies kāds precēts, turīgs kungs ap gadiem 50. «Viņš bija uzņēmējs un jau pirmajā randiņā ieradās ar ziediem, glaimoja, daudz runāja par manu skaistumu un nepārprotami norādīja uz vakara turpinājumu viesnīcā. Varēja manīt, ka nauda viņam ir, jo pie kafejnīcas viņš piebrauca ar «Lexus» džipu, uz rokas bija «Rolex» pulkstenis, kājās dārgi apavi, apģērbs arī no «Hugo Boss» – uz šitādām lietām man acs jau bija piešauta – un smaržoja pēc dārga parfīma. Hmm, bija skaidrs, ka mums varētu būt turpinājums, bet zināju, ka pirmajā vakarā viņam neļaušos. Jāpakacina, jāuzsit asinis.» Tā Ilona, tēlojot atturīgu un tajā pašā laikā cerības raisošu madāmu, solīdo kungu tracināja vairākus randiņus, līdz kādā pēcpusdienā (jo viņš bija precēts un vakaros bieži randiņot nevarēja) Ilona Normundu noveda līdz baltkvēlei un, viņam negaidot, pati iesēdās klēpī un sāka skūpstīties. «Normunds bija pārsteigts, bet laimīgs, viņš ātri noorganizēja mums numuriņu, un viss notika. Seksa laikā, zinot, ka tās ir ļoti spēcīgas enerģijas, es pie sevis atkārtoju: gribu, lai viņš no manis ir nost, lai kļūst atkarīgs no manis. Man bija labs augums, skaista apakšveļa, es sevi ļoti kopu, jo zināju, ka vīriešiem patīk tvirti ķermeņi, ka viņi mīl ar acīm. Kā nekā – skaistums bija mans ierocis un darba instruments.» Ilonas vēlēšanās piepildījās – Normunds bija pārņemts, aizrāvies, gribēja tikties katru dienu, lutināja. Viņa saņēma dārgas dāvanas – tā Normunds centās kompensēt 40 minūšu ilgās tikšanās viesnīcā, savukārt Ilona, veikli ar viņu manipulējot, izdīca no Normunda naudu spa vai «šopingam», vai ceļojumiem ar draudzenēm, jo viņš taču bija precēts un nevarēja braukt. Tā pagāja vairāki gadi. Ilona klusībā cerēja, ka Normunds izšķirsies un viņu precēs, bet, ak vai, tā kā viņi dzīvoja dažādās pilsētās, Ilona tikai vēlāk uzzināja, ka Normunda sieva ir ietekmīga amatpersona un ka viņi abi ir pārāk sasaistīti arī īpašuma un citām mantiskajām lietām, kas nozīmēja – ja Normunds izšķirsies, viņš zaudēs lielu daļu īpašumu, tātad arī naudu. Ilonai tas nederēja, bet viņa izdomāja citu plānu – uztaisīja scēnu par to, ka viņš ir precējies, draudēja zvanīt sievai, kā rezultātā piespieda Normundu samaksāt palielu summu kompensācijai par klusēšanu. «Sasodīts, toreiz sapratu, ka savas vēlmes jānoformulē konkrēti – es gribēju bagātu veci, naudu, dāvanas un citus labumus un to arī dabūju. Bet aizmirsu palūgt, ka gribu bagātu veci, kurš mani apprecēs, lai tiktu pie viņa bagātības.»
Palīdzību meklē pie maģijas
Sūdzēties par dzīvi un iztikšanu Ilona nevarēja, jo Normunda doto naudu viņa ne tikai izpirkusi dārgos grabuļos un zīmolos, bet arī noguldījusi kontā. Tomēr laiks gāja, patiesībā, kā Ilonai pašai šķita, viņa bija zaudējusi vairākus gadus, bet pie sava mērķa – stabilas un nodrošinātas dzīves – tā arī nebija tikusi. Bija jādomā. Un Ilona atkal devās medībās. Draugu vai radu tusiņos viņa pastiprināti pievērsa uzmanību turīgiem vīriem, koķetēja vienalga, vai viņš bija precēts vai ne. Kādu laiku ar medībām neveicās, bet tad... «Draudzene piedāvāja, vai negribu aizbraukt viņai līdzi uz darbavietas rīkotajām sporta spēlēm, un es piekritu. Kā nekā – arī tur var iepazīties, nospriedu. Kad aizbraucām, cilvēku bija nežēlīgi daudz, jo uzņēmumam bija filiāles vairākās Latvijas pilsētās. Priekā saberzēju rokas: nu tik būs. Un bija arī. Kamēr lielākā daļa censoņu nodarbojās ar sportošanu, es, ģērbusies gaisīgi baltā, nedaudz caurspīdīgā kleitā ar salmu platmali galvā, izpētīju apkārtni un pēc tam apsēdos netālu no organizatoru telts, kas bija izvietota pie ezera. Diena bija skaista, saule spēlējās ezerā, un es, graciozi aplikusi rokas ap ceļgaliem, caur «Gucci» saulesbrillēm vēros ūdenī. Pasākums bija paredzēts divas dienas, tāpēc nesteidzos. Pārlaidu skatu pāri organizatoru teltij un ievēroju nedaudz tumsnēju, ar melnām saulesbrillēm, gaiši zilā kreklā un baltos šortos ģērbtu vīrieti. Pēc žestiem, runas manieres un vecuma varēja redzēt, ka viņš ir boss. Nospriedu, ka nav slikts variants, bet sapratu, ka tāds vīrietis pats klāt nenāks. Bija jāizdomā, kā pievērst uzmanību. Sāku bradāt pa ūdeni, kleitu augstu piepacēlusi, un šad tad pametu skatu uz telti. Kādā brīdī piefiksēju, ka arī viņš paskatās. Turpināju bradāt, pēc tam, paņēmusi rokās sandales, lēnā garā nogāju gar telti un it kā starp citu sāku pētīt programmu, kas bija piestiprināta pie telts info dēļa,» teju ar lepnumu stāsta Ilona. Boss atkal paskatījies, Ilona uztaisījusi sapņaini biklas acis kā stirnai, pasmaidījusi un devusies tālāk. Pēc pāris stundām sporta spēles beidzās un sākās vakara jautrākā (un Ilonai cerīgākā) daļa – atpūta. Uzvarētāji saņēma kausus un, izriesuši krūtis kā toreadori, metās slacēt uzvaras sviedrus ar dzērienu un izlādēties deju placī. Ilona sēdēja pie draudzenes kolēģu galda un ar acīm visu laiku uzvaktēja Bosu. Viņš, cik noprotams, bija kopā ar tā saucamo kungu galu. Kādā brīdī, kad viņš piecēlās un devās bāra virzienā, arī Ilona paņēmusi savu vīna glāzi, lai it kā nejauši saskrietos ar Bosu. Tālāk viss noritēja kā melodrāmās par «femme fatale». «Es spraucos cauri dejotājiem, tuvāk Bosam, tad it kā nejauši uzdūros viņam un izlēju vīnu uz baltās kleitas, un skaļi ievaimanājos: «Ak dievs!» Boss pagriezās, protams, atvainojās un centās kaut ko slaucīt. Sarkanvīnu biju paņēmusi ar gudru ziņu, jo skats ar traipu uz kleitas bija iespaidīgs. Boss atpazina, ka esmu tā pati būtne, kas pastaigājās gar ezeru, un jautāja, kā viņš var savu vainu nogludināt. «Viņš stādījās priekšā – Alfrēds, un jautāja manu vārdu. Tēloju, ka esmu diezgan bēdīga par notikušo un ka man jādodas pārģērbties. Viņš teica, ka nākamais dzēriens būs uz viņa rēķina.» Ilona aizgāja pārģērbties un atgriezās ģērbusies džinsa šortiņos ar mežģīnēm, kas lieliski izcēla viņas slaidās kājas, īsā tirkīzzaļā topiņā, kas pasvītroja iedegumu. Boss, viņu ieraugot, vien nosmaidīja un jautāja, ko Ilona dzers. «To pašu, ko jūs – es atbildēju, jo domāju, ka vīriešiem patīk, ka sievietes tur līdzi. Viņš izvēlējās viskiju, bija jau nedaudz jautrā prātā un aicināja pie sava galdiņa. Es, protams, piekritu. Mēs sākām runāties, es izrādīju lielu interesi par viņa stāstīto, pārsvarā klausījos un tikai māju ar galvu vai izteicu apbrīnu par viņa izklāstu, jo es zināju, ka vīriešiem patīk, ka viņus uzklausa, ka viņiem piekrīt, ka viņos ieklausās.» Tā sarunās aizritēja vairākas stundas, un, kad jau ausa gaisma, Alfrēds piedāvāja kopā doties uz viņa mājiņu. Ilona jau bija noskaidrojusi, ka viņš ir šķīries, bet viņam ir draudzene, reizēm pat arī vairākas vienlaikus, jo dzīve taču ir jābauda. Ilona nosprieda, ka jāiet līdz galam un ar darbiem gultā pierādīs, kura ir labākā. Padzīvojušais kungs kāri tvēra Ilonas jauno miesu, taču ātri vien arī «atplīsa», jo bija diezgan daudz sadzēries. Ilona centās, kā var, un nākamajā rītā, kad Boss pavēra acis, mīļi smaidīja un apjautājās par veselību. «Viņš no sākuma nesaprata, kas es esmu un ko es te daru, bet, kad piedāvāju salāpīties ar aliņu, uzreiz to novērtēja un lika atsaukt atmiņā vakardienas notikumus, un pēc brīža, kad jutās atguvis veselību, metās man virsū,» stāsta Ilona. Sekss ar viņu bijis nu tā ne visai, kā nekā Alfrēdam jau bija 60, bet perspektīva varēja būt daudzsološa. Ja nav precējies, tātad brīvs, ja ir draudzene, to no ceļa var novākt. Nav jau klints. Ilona Bosa mājiņā pavadīja pusdienu un centās visiem spēkiem, lai iepatiktos vēl un vēl. Viņš tikai stenēja, pūta vai sajūsmā gārdza. Pienāca laiks doties mājās. Alfrēds pajautāja Ilonai telefona numuru, un drīz vien viņa saņēma īsziņu, ka tas, kas bija noticis sporta spēlēs, bijis kaut kas debešķīgi skaists un vārdos neaprakstāms un viņš labprāt to vēlētos atkārtot. Yes! Ilona noberzēja rokas. Āķis bija izmests, var doties tālāk. Lai palielinātu interesi, Ilona viņam atbildēja tikai nākamajā dienā. Alfrēds momentā zvanīja un piedāvāja tikties. Ilona tēloja, ka ir ļoti aizņemta, un piekrita tikai pēc dienas. Abi tikās neitrālā vietā – Alfrēda sarunātā viesu namā, kur pēc vīna dzeršanas (Alfrēds šoreiz pielāgojās Ilonai) sekoja ugunīgs sekss. Boss bija nost no Ilonas prasmēm gultā un tā, ka Ilona piekrita jebkurai viņa seksuālajai fantāzijai un vēlmei. Pēc seksa viņš atkal daudz runāja, bet Ilona, plikšķinot acis, viņā klausījās un saprotoši māja ar galvu. To, ka viņi ir no dažādām pasaulēm un paaudzēm, Ilona saprata uzreiz, bet viņai bija mērķis – šoreiz nenošaut garām un dabūt Alfrēdu un viņa mantu oficiāli. Viņa gan zināja, ka Alfrēds pēc šķiršanās no sievas un savu bērnu mātes jau vairākus gadus dzīvo civillaulībā ar sievieti, kas ir par viņu jaunāka un esot gudra un skaista. Tiesa, ar Ilonu gadu skaita ziņā viņa nevarēja sacensties, jo viņai jau bija pāri 40, bet Ilona Alfrēdam varēja būt meita. Viņiem bija vairāk nekā 30 gadu starpība. Lai nostiprinātu savas pozīcijas un pastumtu malā sāncensi, Ilona nolēma rīkoties radikāli, lai neatkārtotos situācija ar Normundu. Viņa devās pie tantiņas, kas bija izslavēta piebūrēja, un pēc viņas norādījumiem nākamajā tikšanās reizē Alfrēdam vīna glāzē iepilināja asinis no mēnešreizēm. Jā, jā, nepārklausījāties – tieši to bija ieteikusi piebūrēja. Gāja laiks, Ilona turpināja tikties ar Alfrēdu un pēc vairākiem pieburšanas mēnešiem saprata, ka par 90 procentiem viņu ir dabūjusi.
Jāatmet morāles principi
Alfrēds bija kļuvis atkarīgs no Ilonas, viņi aizvien vairāk laika pavadīja kopā, lai gan dzīvoja dažādās Latvijas pilsētās, sirmais kungs aicināja viņu līdzi komandējumos, kur saviem sadarbības partneriem varēja padižoties ar jauno «pārtiju bārbiju». Ilona zināja, ka Alfrēda aklā paļāvība un pārņemtība ar seksu nav tikai viņas skaistuma un sievišķīgi viltīgās gudrības nopelns un noslēpums. Viņa ik pa laikam turpināja piekopt tantiņas norādījumus – pilināt pie vīna mēnešreizes. Un tas strādāja. Alfrēds izšķīrās no savas ilggadējās draudzenes, par ko visi viņa radi, lai arī zināja, ka viņam ir nosliece uz jaunām meitenēm, tomēr bija šokā, jo neviens neticēja, ka jauna sieviete var nesavtīgi mīlēt par sevi vairāk nekā 30 gadus vecāku vīrieti. Nez vai Ilona aizrautos ar Alfrēdu, ja viņš būtu nabaga santehniķis vai apavu meistars – šo jautājumu mēdza uzdot radi un kaimiņi. Visi, izņemot Alfrēdu, bija pārliecināti, ka Ilonu interesē tikai nauda, taču ikreiz, kad kāds par šo tēmu ar viņu sāka runāt, Alfrēds kļuva nikns un teica, lai viņa dzīvē nejaucas, ka visiem noteikti tikai skauž. «Alfrēda radi mani neieredzēja. Ja bijām kopā kādā pasākumā, viņi ar mani nerunāja, patiesībā pat ignorēja, bet man bija vienalga. Es tēloju paklausīgu, mīļu un uzticīgu sievieti un ik pa laikam Alfrēdam atgādināju, ka viņš ir varonis, vai klusi iečukstēju ausī: «Es tevi gribu...» Tas vienmēr nostrādāja.» Drīz vien sirmais kungs Ilonai piedāvāja pārcelties pie sevis. Ilona piekrita, paņēma meitu, savu dzīvokli izīrēja un sāka kopdzīvi ar Alfrēdu. Viņa zināja, ka uzreiz piedabūt pie altāra potenciālo vīru būs pagrūti, ka vispirms viņš jāpieradina vēl vairāk, ka viņai jānotēlo lieliska namamāte, jābūt kaķenei gultā un jācenšas turēt viņam līdzi, izejot sabiedrībā un dodoties uz pieņemšanām vai saviesīgiem pasākumiem pie Alfrēda kolēģiem. Viņa sāka lasīt izglītojošas grāmatas, Alfrēds nopirka pieklājīgi atturīgas, solīdas drēbes, lai Ilona atbilstu bosa kundzes statusam. Savas ģeķības ar pieburšanu viņa joprojām nebija atmetusi un, lai noturētu Alfrēdu, ik pa laikam apmeklēja kādu burvju babuli. Viņa nemīlēja savu izredzēto, jo kā nekā – miesa 60 gadus vecam vīrietim ir tieši tāda kā 60 gadus vecam. Āda ap rokām un uz dibena nokarājās, krunkas ap acīm nāca klāt, nevis gāja mazumā. Taču Ilonai bija plāns, un, neskatoties ne uz radu vaimanām, ne uz morāles principiem, viņa no šī plāna atkāpties netaisījās. Viņa turpināja spēlēt mīlošu sievieti, skatījās Alfrēdā mirdzošām acīm, gatavoja ēst, bet naktī pārtapa par tīģerieni.
Kāzas palīdz realizēt viltus grūtniecība
Bija pagājis gads, kopš Ilona šiverēja pa Alfrēda māju, un bija skaidrs, ka jādodas tālāk, ka attiecības jānoved līdz galam oficiāli. Lai to realizētu, Ilona ķērās pie sena un daudzu sieviešu pārbaudīta līdzekļa – viņa paziņoja, ka ir stāvoklī. Alfrēds savos 60, protams, bija pārsteigts par šādu pavērsienu, jo mazbērni jau gāja skolā, bet tajā pašā laikā viņš arī priecājās. «Un tad es viņam teicu: kas es tev būšu? Mīļākā? Mani jau tā tavi radi neieredz un droši vien neieredzēs arī bērnu. Gribēju panākt, lai Alfrēds piekrīt mani apprecēt.» Viņš nebija no tiem, kas laulības institūcijai pievērš lielu uzmanību, jo labi jau bija tāpat, bet – ja Ilona tā gribēja, tad viņš piekrita. Apprecējās abi klusi, tikai tuvāko lokā, un tagad Ilona bija kļuvusi arī oficiāli par Kalniņas kundzi. Viņa savu mērķi bija sasniegusi. Tiesa, Alfrēda jurists bija sagatavojis arī laulību līgumu, kas Ilonai bija jāparaksta, taču viņa atteicās to darīt, aizbildinādamās ar sliktu pašsajūtu un ka tā taču ir tikai formalitāte, ka to var izdarīt pēc kāzām. Alfrēds bija tik ļoti pārņemts ar gaidāmo bērnu, ka Ilonu nēsāja teju uz rokām, izpildīja katru viņas vēlēšanos. Tāpēc viņš piekrita dokumentu parakstīšanai vēlāk, jo viņi taču ir ģimene, nekas taču nevar mainīties. Par Ilonas patiesajiem nolūkiem viņam nebija ne jausmas. Pēc kāzām Ilona nogaidīja mēnesi un tad, sarunājusi ar pazīstamu dakteri, iegūlās slimnīcā it kā uz saglabāšanu, bet pēc dažām dienām, kad Alfrēds viņu ieradās apciemot, šņukstošā balsī paziņoja, ka bērnu ir zaudējusi. Kādas šausmas! Kāda nelaime! Alfrēds viņu kušināja, pats pārdzīvoja, mierinājumam nopirka jaunu, dārgu kažoku un mašīnu. Ilonai vēl tik ļoti gribējās uz jūru, ka abi aizbrauca ceļojumā uz Kubu. Tā pagāja vēl mēnesis. Ilona joprojām nebija parakstījusi laulības līgumu, un, lai izšķirtos, viņai vajadzēja pasteigties. Viņa sāka strīdēties ar Alfrēdu, apvainoties un uzmest lūpu, aizbildinoties, ka pie vainas depresija pēc bērna zaudēšanas. Alfrēds atkal metās mierināt, bet tas nenostrādāja. Ilona ar viņu nerunāja, bet pēc kāda brīža paziņoja, ka nekad nespēs aizmirst pārdzīvoto un tāpēc viņiem labāk šķirties. Sirmais vīrs, protams, bija šokā, bet Ilona pastāvēja pie sava. Patiesībā viņa gribēja tikai vienu – naudu, un viņai bija vienalga, kādā ceļā: ar labu vai ļaunu. Ilonai vairs nebija arī svarīgi nodarboties ar maģiju vīrieša pievilināšanai, un izrādījās, ka pesteļi savu iedarbību pamazām zaudē. Alfrēds pēc kāda laika atgriezās pie skaidrā saprāta. «Ilona, kāpēc tu tā? Vai mēs nevaram visu mierīgi izrunāt?» viņš man jautāja. «Es nebiju ieinteresēta ar viņu turpināt kopdzīvi, gribēju pēc iespējas ātrāk izšķirties un doties padzīvot kādu laiku ārzemēs. Es ignorēju Alfrēdu, kamēr viņš nepiekāpās maniem noteikumiem. Mums tikai lietišķi jāsadala manta, un viss,» viņam paskaidroju. Alfrēds jutās kā circenis pelnos vai nabaga varde, kas kuļas pa krējuma podu. Viņa sirdsmīļotā Ilona ar viņu šitā?! Viņš negribēja noticēt, ka radiem un draugiem bijusi taisnība. Alfrēds saprata, kādi bijuši Ilonas patiesie mērķi, un viņa to nenoliedza: «Vai tu domā, ka mani tava sačervelējusies pakaļa interesēja?» es skarbi noteicu. «Tu pirki manu miesu, es to pārdevu, un cena ir liela.» Alfrēds saprata, ka, šķiroties bez laulību līguma, viņš var zaudēt pusi sava biznesa, ko veidojis visu mūžu. Ilonai jau patiesībā nevajadzēja viņa firmas akcijas, bet gan naudu, lai varētu no tās izdzīvot. Un viņa to dabūja. Alfrēds viņai atvēra kontu un pārskaitīja 50 000 eiro. Ilonai likās, ka ar to pietiks. Vēl viens šāds konts ar tikpat lielu summu tika atvērts ārzemēs, kur Ilona dzīvo patlaban. «Es savu biju dabūjusi, bišķi gan biju nogurusi pēc daudzajām tiesām, no tēlošanas, izlikšanās, jo tas taču beigu beigās ir smags darbs. Bet, ja ir mērķis, tad var visu. Un kopumā plāns izdevās. Tagad esmu turīga, man ir kapitāls, varbūt paņemšu kādu zēnu sirds atveldzēšanai, varbūt atkal patracināšu kādu večuku,» sarunas noslēgumā lēni un domīgi nosaka Ilona.