VAKARA ZIŅAS: Kāpēc sieviešu alkoholisms daudz bīstamāks nekā vīriešu?

Kas par daudz, tas par skādi – zina visi. Arī tie, kuriem šņabis vai kāds stiprais dzēriens iet pie sirds tāpat kā dienišķais ūdens. Iemesli, kāpēc alkohols kļūst par sabiedroto, ir dažādi – gēni, izlaidība, aizmiršanās, beigu beigās pieradums un atkarība. Cilvēki, kuri «Vakara Ziņām» uzticēja savus dzeršanas stāstus, atzina – alkohols nepalīdz atrisināt problēmu, bet aizmirst jautājumu uz kādu brīdi gan. Un izrauties no spirtotā akača ir grūti… Taču – ne neiespējami.

Mārtiņš: «Apprecēju mauku un sāku dzert»

Mārtiņam ir 56 gadi, viņš dzīvo nelielā miestā Zemgales malienē, strādā par šoferi. Stalts pēc stāva, sirmiem matiem, bet acīs manāms tukšums un pelēkas skumjas. Kādreiz Mārtiņš bija viens no gudrākajiem puišiem skolā, zīmēja, sportoja, mācījās mūzikas skolā, īsāk sakot, bija paraugbērns. Mamma viņu vienmēr slavēja un daudzināja par piemēru brāļiem Jānim un Rimantam, kuri bija nevaldāmi pagalma puišeļi. Mārtiņš pabeidza skolu, sāka mācīties par inženieri un pēc godpilnā dienesta padomju armijā bija visnotaļ perspektīvs kadrs kolhoza darba kalves panākumu kaldināšanā. «Strādāju par inženieri un kādā ballē iepazinos ar vietējo feldšeri, kura bija tikko atsūtīta uz mūsu ciematu darbā. Rita bija gara auguma, šķelmīgām acīm un tumšām matu cirtām, kuras viņa koķeti mēdza atmest pāri pleciem. Sievišķīgi apetetlīgām formām, lai ir kur roku piecirst, slaidām kājām. Rita patika daudziem, bet paveicās man… Ha, jā… paveicās… vismaz toreiz es tā domāju… bet, ja būtu zinājis,» gremdējoties atmiņās, stāsta Mārtiņš. «Sākām tikties, es iepazīstināju mammu ar Ritu, kura laikam ar savu sievietes intuīciju juta, ka labi nebūs. Mammai Rita nepatika, un gandrīz vai ik pārvakarus viņa pārnesa mājās ziņas, ka te Rita pie veikala koķetējusi ar kolhoza šoferi Juri, te pie viņas darbavietas manīta precētā kaimiņu Pētera mašīna, kurš ir vesels kā zirgs, vien izslavēts ar sānsoļu ligu. Mamma satraucās, es – ne. Turpināju tikties, un, kad Rita paziņoja, ka ir stāvoklī, bija skaidrs, ka jāprecas. Kāzas svinējām plaši – trīs dienas, kā jau pienākas. Protams, ne jau es ar savu inženiera aldziņu varēju to atļauties. Vecāki palīdzēja – nokāva suķi, pārdeva teļu, nokopa dārzus, noīrēja skolā aktu zāli, lai viss ir godam. Pēc kāzām jauno dzīvi sākām pie maniem vecākiem, vēlāk, kad piedzima Jēkabs, kolhozs piešķīra divistabu dzīvokli.» Sākumā jaunajai ģimenei klājies labi, un pirmie trīs gadi aizritējuši mierīgi. «Kamēr Rita dzīvoja mājās, tikmēr viss bija mierīgi, bet, atsākot strādāt, aizvien biežāk pēc darba viņa aizkavējās pasēdēšanās ar kolēģēm, un, kā zināms, mediķiem spirta netrūka.» Rita aizvien biežāk mājās pārradusies jautrā prātā, un, lai uzvaktētu sievu, pēc darba Mārtiņš, kurš alkoholu tolaik tikpat kā neesot lietojis, gājis viņu sagaidīt. «Bieži vien, kad ierados, Rita mani mudināja iedzert, un tikai vēlāk sapratu, ka tas bija plāns. Kad iedzēru, ātri «noplīsu», bet viņa varēja turpināt līksmoties.» Šādu taktiku sieva piekopusi arī ģimenes viesībās. «Vīriņ! Mārtiņ! Nu iedzeram, iedzeram, dārgais!» Rita viņu mudinājusi, pēc tam noguldījusi blakus istabā vai kādā citā klusā vietā un pati netraucēti turpinājusi līksmoties. Un ne jau dejas placī, bet gan siena šķūnī. «Brāļi un draugi man sākumā neko neteica, klusēja, ka Rita viesībās, kamēr es guļu, ātri aizskrien uz šķūni un Pēteris pēc brīža nopakaļus. Un ne tikai Pēteris. Bijušas viesības, kur Ritas klēpja viesmīlību laipni pieņēmuši teju visi muzikanti.  Mana sieva ir mauka… To uzzināju pēc gada, kad par agru biju pamodies no kārtējā skurbuļa viesībās, iegājis blakus istabā un pieķēris sievu dalāmies mīlestībā ar citu.» Mārtiņš, būtu par skaļu teikts, ka bijis šokā, bet, būdams kunga prātā, tūlīt pat meties virsū Ritai un piegulētājam, sācies kautiņš, izsaukta milicija. Par laimi, neviens nebija cietis, bet draugi Mārtiņam vēlāk teikuši: «Piedod, vecīt, visi to jau sen zināja.» «Izrādījās, ka es, ragnesis, vienīgais biju akls un neredzēju to, kas notiek manā mājā un guļamistabā. Ko darīt? Kā būt? Biju pietiekami labi audzināts, lai pamestu ģimeni, mazu bērnu, bet jutos tā, it kā man būtu iespļauts dvēselē. Uztaisīju skandālu ar skaidrošanos: Nu kā tev trūkst, sieva? Kāpēc tu tā rīkojies? Bet atbildes nebija, Rita nespēja neko sakarīgu atbildēt, vien nolūdzās un teica, ka mīl tikai mani, ka esmu vislabākais. Glaimi, protams, ir labas zāles, bet man īsti tas nepalīdzēja. Pēc skandāla kādu nedēļu viņa centīgi tēloja gādīgu mājasmāti, bet pēc tam vakaros atkal pazuda nezināmās viesībās, inventarizācijās un citās melīgās izdarībās. Es sāku dzert. Labi, ka netālu dzīvoja mamma un pieskatīja Jēkabu. Sākumā turējos – dzēru vakaros, no rīta uzlāpījos, bet turpināju iet uz darbu. Vēlāk ieskatījos glāzītē jau biežāk un biežāk, dzēru arī pa dienu ar večiem garāžās, mājās pārrados piedzēries. Rita pa to laiku turpināja savus mīlas virpuļus, mamma raudāja, brāļi mēģināja ar mani runāt, vest pie prāta, sarunāja pat ārstu, lai mani nokodētu, bet man viss bija vienalga. Dzēru katru dienu, uz darbu negāju. Mani atlaida. Jā, droši vien tā ir mazdūšība – to saprotu tagad, bet toreiz alkohols man palīdzēja tikt pāri aizvainojumam, vilšanās rūgtumam, ko nesa neveiksmīgā laulība. Žvingulī pagāja vairāki gadi, Rita no manis izšķīrās, mamma audzināja Jēkabu, jo Ritu bērns īpaši neinteresēja. Strādāju gadījuma darbus – galvenais, lai varētu nopelnīt pudelei. Citreiz man arī maksāja pašbrūvētajā, un neko vairāk arī nevajadzēja. Nelīdzēja arī mammas apelēšana pie Jēkaba nākotnes. Tad pienāca liktenīgais 18. jūlijs. Kā ierasts, pamodos – blakus uz galda tukša šņabja pudele, alus, kaut kur uz avīzēm mētājas pusizēsti konservi, bet, ak tavu neražu, nevienas lāsītes, lai salāpītos. Galva dulla, zinu, ka vajag, bet nav. Cēlos un gāju pie mammas paprasīt naudu, bet viņa, protams, nedeva. Gāju pie kaimiņiem – arī nekā. Gāju pie saviem pudeles brāļiem, bet arī viņi tikai plātīja rokas, ka esot sausā. Nu kaut mirsti, cik slikti jutos. Nu kaut vienu lāsīti, kaut 50 gramus, bet nekā. Klumburēju atpakaļ uz mājām un nokritu. Atmodos slimnīcā – izrādās, man bijis infarkts. Dakteris teica, ka varējis būt arī letāls gadījums. Pie gultas sēdēja šņukstoša mamma, Jēkabs lūrēja uz mani kā svešinieku. Nogulēju slimnīcā vairākas nedēļas un, kad galva bija nedaudz apskaidrojusies – kā nekā organisms tika izskalots no alkohola – pēc vairākām pārdomu dienām paskatījos uz sevi no malas: par ko es biju pārvērties? Mans dēls mani nepazīst! Ko es daru!!! Šie jautājumi kā zibens izskrēja caur smadzenēm un trāpīja tieši sirdī! Pietiek! Es pieņēmu lēmumu vairs nedzert. Kad iznācu no slimnīcas, pārvācos pie mammas, lai drošāk, jo viegli sākumā nebija, atzīšos godīgi – draugi (mani līdzšinējie pudeles brāļi) aicināja pasēdēt un, kad atteicos, kacināja, vai tad es esot mīkstais, vai tad nevarot. Nu tikai vienu… Bet zināju – ja iedzeršu vienu, nākamā glāzīte būs spainis. Mani paglāba arī tas, ka ārsts bija noliedzis alkoholu un nācās lietot sirdszāles. Bet, ja nebūtu arī tas, tagad atskatoties uz notikušo ar laika distanci, secinu, ka mana dzeršana sliktu nodarīja jau vispirms tikai man. Iemesls bija sieviete. Bet nekas nav tā vērts, lai pats sevi pazudinātu. Es biju no savas dzīves izsvītrojis daudzus gadus. Un kā vārdā? Tikai savas mazdūšības un vēlmes aizbēgt dēļ. Kad pārstāju dzert, sākās cita dzīve. Man taču bija dēls! Diemžēl attapos vēlu, bet nekad nav par vēlu sākt labas lietas. Kopā ar Jēkabu sākām sportot, pavadījām daudz laika treniņos, palīdzējām mammai lauku darbos. Es dabūju šofera darbu, atriezos radu pulkā, piedalījos ģimenes viesībās. Interesanti, ka Rita, uzzinot, ka esmu pārtraucis dzert, atkal uzradās un vēlējās kļūt par gādīgu sievu. Bet man viņu vairs nevajadzēja. Pārāk dārgu cenu biju samaksājis,» skumji savu stāstu nobeidz Mārtiņš.

Zita: «Sāku dzert no tā, ka viss ir»

Zitai ir 46 gadi, kādreiz viņa bija izskatīga blondīne, bet 40 gados pārtapa par uzburbušu kundzīti, jo pēc pārlieku lielas šampanieša «mīlēšanas» pieņēmās svarā un zaudēja savu skaistumu. Bet viss sākās tā. «Kad pabeidzu vidusskolu, iestājos ekonomistos – galva man bija gudra, uz mutes arī nebiju kritusi. Dzīvoju kojās, kur līksme sita augstu vilni, un mācījos,» stāsta Zita. «Esmu pēc horoskopa mērķtiecīgs Skorpions, varu, ja vajag, iet kaut vai pāri līķiem, un zināju – pēc studijām pelnīšu lielu naudu. Kad 1992. gadā pabeidzu augstskolu, Latvijā viss bija mainījies un man pavērās labas iespējas nodibināt savu uzņēmumu. Izveidoju reklāmas kompāniju, sapulcēju ap sevi uzņēmīgus un kreatīvus cilvēkus, un sākām iekarot tirgu. Man toreiz bija svarīgs tikai darbs un nauda.» Un tās Zitai drīz vien bija ļoti daudz – viņa nopirka dzīvokli prestižā rajonā un iekārtoja to ar dārgu «garnitūru», iegādājās sarkanu BMW, brauca ārzemju ceļojumos, īsāk sakot, baudīja dzīvi uz pilnu klapi. Vīrieši, protams, neizpalika, bet tie bija pārejoša vērtība. Pievienotā vērtība laba laika pavadīšanai, izklaidei. Zitu interesēja tikai vēl un vēl… Tikai bizness un tikai nauda. Par ģimenes dibināšanu viņa nedomāja, jo šķita – viss vēl priekšā, visam savs laiks. Bet laiks ar glāzīti rokās pasteidzās pirms zelta laulības riņķiem un pirmdzimtā brēcieniem dzemdību zālē. Zita elpoja dzīvi pilniem malkiem, strādāja, ja vajag, 24 stundas diennaktī un nervus sāka nomierināt ar konjaku. Katru vakaru, pārnākot savā skaistajā un plašajā dzīvoklī, viņa vispirms attaisīja pudeli, tad nevīžīgi nometa apavus, iezvila baltajā ādas dīvānā un izdzēra 200–300 gramus konjaka. «Reizēm tā arī aizmigu, bet no rīta ar stipru kafiju un dušu sevi atmodināju un atkal varēju dragāt tālāk.» Kad Zitai palika 35 gadi, viņa bija sasniegusi daudz. «Man bija vairākas firmas, konti Šveicē, ārvalstu partneri, sakārtots bizness, kuru katru dienu pašai vairs nevajadzēja uzraudzīt.» Daudzi par šādu materiālo stāvokli varētu sapņot, bet Zitai vienā brīdī iestājās apātija. Kā viņa pati tagad atzīst: «Laikam izdegu. Visu laiku tā tiecos pēc materiālās labklājības, ka aizmirsu par savu sievišķo laimi – ģimeni. Tāpēc, lai mājās nebūtu jāzviln vienai, iedzēru. Tas mani aizveda citā dimensijā, palīdzēja atslēgties no ikdienas realitātes. Sāku ar konjaku, bet vēlāk pārgāju uz šampanieti. Kad gribēju, pie manis brauca draugi, rīkojām pārtijas. Kad nebija draugu, dzēru šampanieti vienatnē. Katru dienu. Ja vajadzēja kaut kur braukt, izsaucu šoferi, ja gribēju, varēju atļauties noalgot mīlai 20 gadus vecus zēnus. Un reizēm pēc mīlas nakts, kad pamodos blakus nezināmam ķermenim, iestājās riebums un izsviedu mīlas algotni no mājas, atkal ķēros pie pudeles. Tā tas turpinājās vairākus gadus. Manā vietā strādāja citi, es biznesam pieslēdzos, kad vajadzēja, jo skaidro saprātu pavisam nodzērusi nebiju. Dzēru no nekā darīt, no tā, ka man viss ir. Var jau būt, ka nostrādāja arī mani gēni, jo mamma visu mūžu bija mocījusies ar manu tēvu – alkoholiķi. Kad biju maza, šausmīgi neieredzēju viņa dzeršanu, bet, kad pati sāku lietot alkoholu – ļoti labi viņu sapratu.  Ik pa brīdim gan iedomājos, ka vajadzētu piebremzēt, tikai nezināju, kā, jo organisms laikam jau bija pieradis un katru dienu prasīja jaunu šampanieti. No dzeršanas pamazām pieņēmos svarā, un, lai gan varēju atļauties dārgu kosmētiku, no rītiem man nepatika ne tas attēls, ko redzēju spogulī, ne garderobe, kurā parādījās aizvien lielāki un lielāki izmēri.» Draugi un kolēģi par viņu sāka raizēties, bet punktu visam pielika tas, ka biznesa partneri sāka lauzt līgumus. Zita saprata, ka viņai jāatgriežas un jāpieslēdzas realitātei, bet saviem spēkiem viņa to nespēja. «Neba velti mēdz teikt, ka sieviešu alkoholisms ir daudz bīstamāks un grūtāk ārstējams nekā vīriešu. Tomēr es saņēmu dūšu un pieteicos Minesotas programmai, un nu jau nedzeru gadus piecus. Laikam arī vairāk to negribēšu, jo alkohols vairs nespētu man sniegt nekādas jaunas izjūtas. Tur viss jau ir zināms.» Lai noturētos, Zita atkal metās biznesā, bet brīvajā laikā pudeles vietā izvēlējās golfu vai sporta zāli. Izrādījās, ka jaunā dzīve ir diezgan interesanta un nav jāmeklē atslodze dzērienā. Turklāt Zita bija nolēmusi, ka pienācis pēdējais brīdis izveidot ģimeni. Dzīvei parādījās cita garša. Un drīz vien Zitas vēlme kosmosā tika izdzirdēta – spēlējot golfu, viņa iepazinās ar desmit gadus par sevi vecāku uzņēmēju no Anglijas, kurš bija ieradies Latvijā biznesa darīšanās, bet brīvo laiku kavēja golfa laukumā. Vārds pa vārdam, joki un asprātības, politika un bizness – izrādījās, ka Zitai ar Maiklu ir par ko parunāt. Pēc pirmās tikšanās sekoja nākamā, drīz vien Zita devās pie viņa ciemos uz Angliju, Maikls brauca uz Latviju. Pēc diviem pazīšanās gadiem viņi apprecējās, pēc gada sagaidīja savu pirmdzimto. Tagad Zita ir laimīga mājsaimniece, kura biznesa pilnvaras nodevusi vīram. «Ar dzeršanu zaudēju daudz laika, bet varbūt – ja man nebūtu bijis šāds periods, nespētu tik labi novērtēt to, kas man ir dots tagad,» spriež Zita un piebilst: «Bet sievietēm gan neieteiktu aizrauties ar alkoholu – mēs zaudējam ne tikai laiku, bet arī savu skaistumu. Un atgūt to visu nav viegli.»

Ivars un Ieva dzēra un ārstējās kopā

Ivars un Ieva ir pavisam vienkāršs ģimenes pāris ar neparastu stāstu. Viņi mācījās vienā skolā, 18 gados apprecējās, tiesa, tas bija sen – pirms gadiem 30, studēja vienā augstskolā, sāka strādāt vienā darbavietā – skolā. Viņš – fizikas, viņa – angļu valodas skolotāja. Viņi visu bija raduši darīt kopā. Arī iedzert. «Viss sākās ar to, ka Ivars, vakaros labojot skolēnu burtnīcas vai gatavojoties nākamās dienas stundām, paņēma pa kādai alus pudelei vai 50 gramiem šņabja. Sākumā tas bija reizi divas nedēļā, bet pēc kāda laika pārvērtās par katra vakara rituālu,» stāsta Ieva. «Nākamajā dienā viņš varēja droši stāvēt klases priekšā un neviens par viņa vakara prieciņiem neko nevarēja pateikt – tik stiprs organisms viņam bija. Sākumā.» Skolēnu brīvdienās, kad pāris pārvācies uz laukiem, Ivars atļāvies iedzert arvien biežāk – dienu jau sācis ar mēriņu, pa dienu dzēris alu, bet vakaros gājis gulēt ar vismaz 150 gramiem šņabja saldam miedziņam, kā pats teicis. Kapu svētki radu lokā bijuši augstākais lidojums – tad kopā ar brālēniem Ivars pavisam oficiāli paziņojis, ka var taču reizi gadā pasēdēt tā normāli, un tas nozīmēja, ka kapu svētku svētdiena pārvērtās par nedēļu ilgu dzīrošanu – radi aizbrauca, bet Ivaram svinības turpinājās. Principā nedēļa pagāja kā viena diena. Pēc tam, kad sirds sāka pārāk stipri dauzīties un Ivaram sametās bail par veselību, viņš vairākas dienas mocījās, kamēr atgāja un kādu nedēļu nedzēra vispār. Ieva par vīra dzīrēm sākumā dusmojusies, bet neko nav varējusi izdarīt. Kamēr vīrs dzēra, viņa šiverēja pa dārzu, lasīja tējas, izšuva, vārīja zaptes. Īsāk sakot, pavadīja laiku vienatnē, jo meitas jau bija lielas un brīvlaiku labprātāk pavadīja Rīgā, nevis laukos ar senčiem. Atbrauca tikai reizumis. Tad kāduvakar, kad Ivaram atkal uznākusi apetīte iedzert, Ieva izdomājusi viltīgu plānu – tā viņai toreiz pašai šķita – lai vīram tiktu mazāk, viņa nolēma palīdzēt piebeigt šņabja pudeli. «Apsēdāmies pagalmā pie galda, iedzērām, ārā bija jauks vakars, pļāpājām un nemaz nemanījām, kā noriet saule un pamazām pāri laukam ceļas migla. Šņabis mani atraisīja vaļsirdīgām sarunām, izrunājām gandrīz vai visu dzīvi, pēc tam kā jaunībā pavadījām karstu mīlas nakti,» atceras Ieva. Nākamajā dienā viņa mocījusies ar galvas sāpēm un vīrs licis salāpīties. «Es nevarēju ne iedomāties, ne paskatīties uz glāzīti, bet Ivars teica, ka tā vajag, ka uzreiz paliks vieglāk. Es paklausīju – tak jau mans vīrs, tak jau neko sliktu nevēlēs,» viņa nospriedusi, iedzērusi, un galvas sāpes patiešām pārgājušas. Arī Ivars uzlāpījies, pēc tam pa dienu aizgājis uz veikalu pēc jaunas devas – sev nopircis šņabi, sievai – vīnu. «Iedzēru un sajutu tādu foršu fīlingu – diena bija jautrāka, abi ņēmāmies atkal pa gultu, skats uz dzīvi bija priecīgāks. Atliku visus mājas darbus un kopā ar vīru baudīju dienas.» Ivars bijis priecīgs, ka var legāli, bez sievas pārmetumiem dzert, un mudinājis Ievu iedzert vēl un vēl. «Viņš nenojauta, ka man iepatiksies,» skumji smaidot, nosaka Ieva.  «Laukos atļāvos dzert arī pa dienu, bet, kad atgriezāmies Rīgā, tikai vakaros. Vīnu, šampanieti, martini. Tas kļuva par ieradumu.» Ivars sievu papildina: «Ledusskapī vienmēr vajadzēja būt šampanietim, tāpēc pēcpusdienā, kad devāmies mājās no darba, lielveikalā pirmais plaukts, ko apmeklējām, bija alkoholiskie dzērieni. Šampanietis – puspudele vai pudele – tā Ievai bija vakara norma. Mani tas īpaši neuztrauca, jo savus pienākumus skolā izpildījām, bet vakaros varējām kopā pasēdēt – es pie alus vai šņabja, Ieva ar šampanieti vai vīnu.» Kad bija klāt vasara, braucot uz laukiem, Ieva jau biju paģērējusi vīram iepirkt kasti ar šampanieti, vīnu un martini. Tā sakot, lai pietiek visai vasarai. Taču laukos varēja atļauties strādāt un iedzert vienlaikus, tāpēc Ievas dienas norma reizēm pārvērtās arī vairāku pudeļu garumā. Ivars savukārt atļāvies dzert «pa melno» un sasniedzis rekordu – dzēris no vietas divas nedēļas. Pamodies, iedzēris, atkal gulējis, brīžam kaut ko uzēdis, atkal dzēris un atkal gulējis. «Mēs bijām kļuvuši par atkarīgajiem vai, vienkāršāk sakot – dzērājiem,» secina Ieva. Meitas aizvien biežāk ieradušās laukos, jo nojautušas par vecāku nedienām, mēģinājušas runāt, paslepus izlējušas pat alkohola pudeles, bet tas ne Ievu, ne Ivaru neatturēja. Ciemā taču bija veikals, varēja aiziet pakaļ vēl. «Nezin cik ilgi tas tā būtu turpinājies, ja mēs nebūtu notrallinājuši skolotāju kopsapulci pirms 1. septembra. Bijām tā aizņemti ar sevi un pudeli, ka laika skaitīšana sajuka. Atskanēja direktora zvans ar niknu jautājumu, kas notiek, vai mēs netaisāmies ierasties darbā? Attapāmies, ka klāt jau rudens, ka jāsāk strādāt, bet tik grūti saņemties. Būtībā mums bija izvēle – vai nu turpināt dzert un nodzerties abiem kopā, vai saņemties, atmest dzeršanu un atgriezties normālā dzīvē,» saka Ieva. Abi pieņēmuši lēmumu par labu otram variantam, taču sapratuši, ka paši saviem spēkiem galā netiks. Iet uz anonīmajiem alkoholiķiem bija kauns, un tam vajadzīgs laiks. Kodēties? Atkal kauns. Nolēmuši aizdoties pie vietējās Mades, kas laukos bija izslavēta kā maģiskām spējām apveltīta zāļu sieva. Tā arī izdarījuši. Iegājuši istabā, apsēdušies, izstāstījuši savu vainu, un Made vien noteikusi: «Zinu, zinu…» Tad piegājusi pie Ivara, uzsitusi viegli pa pieri un teikusi: «Tu vairāk nedzersi» un tāpat izdarījusi arī Ievai.  Ar to seanss beidzies. Laulātie dzērājdraugi izgājuši no Mades mājas, neticīgi viens uz otru skatījušies un nav bijuši pārliecināti, ka tas nostrādās. «Sapratām Mades spēku vien tad, kad atgriezāmies mājās un secinājām, ka veikalā neesam nopirkuši nevienu pudeli alkohola, ka neesam pat vispār piegājuši pie spirtotā plaukta, kas bija mūsu rituāls, neatņemama dienas sastāvdaļa. Un arī iedzert vairs negribējās, neprasījās. Ne tajā, ne nākamajā, ne aiznākamajā dienā,» atceras Ivars. «Tas bija dīvaini, taču acīmredzami.» Nu Ieva un Ivars nedzer jau desmit gadus, viņi veiksmīgi turpina darbu skolā un auklē divas mazmeitiņas. «Tagad mūsu vasaras laukos paiet kopā ar mazbērniem, lauku darbos un pirtiņas celtniecībā. Izrādās, tīri labi var dzīvot arī bez alkohola lietošanas,» secinājuši laulātie.