Nupat kā dienasgaismu ieraudzījusi uzņēmējas Ināras Vilkastes grāmata «Uzbrukums valstij. Neērtais Vaškevičs», kas ir dokumentu krājuma formā sniegts brīdinājums, ka ļoti liela nauda nozīmē ļoti lielas briesmas – ir iespēja zaudēt šo naudu un dzīvību piedevām.
Ināra Vilkaste grāmatā publiskojusi sava dzīvesbiedra, bijušā Muitas kriminālpārvaldes priekšnieka Vladimira Vaškeviča liecību par viņa aizturēšanu 2011. gada 31. janvāra vakarā: «Saņēmu ļoti spēcīgu sitienu pa pakausi, kā rezultātā nokritu zemē un zaudēju samaņu. (..) Kad es atkal nācu pie samaņas, viņi atsāka mani sist pa vēderu, pakausi, gurniem, kā arī pa manu traumēto kāju, kura tikai pirms neilga laika bija izoperēta. Sitieni tika izdarīti absolūti mērķtiecīgi un profesionāli. Mērķtiecīgo sitienu laikā pa manu traumēto celi es dzirdēju un jutu, kā tas krakšķ.» Tāda, lūk, grāmatā aprakstīta asa sižeta ainiņa, par kuru neviena policijas instance neceļ traci, ka tā nepatiesi apvainota.
«Ja nu sist var jebkuru, tad labāk tomēr tam sitamajam, kura tuvumā ir trīsdesmit miljonu un piedevām vēl informācija «par KNAB un konkrētu politiķu «lietām» (kriminālajām mahinācijām)», kuras ar Vaškeviču, atkal citējot no viņa liecības, pārrunātas viņa piekaušanas starpbrīžos. Šāds cilvēks vismaz var nonākt ārstēties Austrijā. Latvijas varas iestādes rīkojas uzsvērti jēli, it kā lai dabūtu viņu atpakaļ, bet vairāk gan tāpēc, lai viņu pamudinātu palikt ārzemēs kopā ar savām zināšanām «par KNAB un konkrētu politiķu lietām». No grāmatā nosauktajiem personāžiem publiski vislabāk zināmā ir KNAB vadītāja vietniece Juta Strīķe. Cik nu zināms ap viņu esošo cilvēku loks, ar pozitīvu publicitāti neizceļas. Ināra Vilkaste uzrāda Strīķes vīru Maiguru un īpašas uzticības personu, KNAB darbinieku Juri Jurašu. Pieminēts arī tagadējais Valsts policijas Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes priekšnieks Gatis Gudermanis, kuram, līdzīgi kā Vladimiram Vaškevičam, arī gadījusies bagāta sieva. Viņa nezīmējas ne ar kādiem miljonu darījumiem, bet toties ik gadu dāvinājusi vīram naudas summas aptuveni piecdesmit tūkstošu eiro apmērā.
Kur bez pēdām pazuda ģimenes advokāts Platacis?
Diemžēl atrašanās miljonu tuvumā kuru katru nepaglābj automātiski. «Šogad paies pieci gadi kopš 2010. gada 25. maija, kad tika fiksēta «mūsu ģimenes» advokāta Aināra Platača pazušana bez pēdām,» kas aprakstīta Vilkastes grāmatas lappusēs. Līdz šim neviens nav pat pieļāvis, ka viņa pēdas varētu vest kaut vai uz Austriju, lai sēdētu kopā ar Vladimiru Vaškeviču kādā labiekārtotā kalnu būdiņā.
Nu gan ir pēdējais laiks atgādināt, no kurienes uzradās 30 miljoni latu, bez kuriem nebūtu tagadējā stāsta par Vilkasti un Vaškeviču. Vismaz pēc dokumentiem ir tā, ka 2006. gada 26. aprīlī Vilkaste par 29,74 miljoniem latu pārdevusi 23 hektārus zemes Rīgā, Rusova ielā 1, bijušā Rīgas mēra Gundara Bojāra uzņēmumam Mežaparks SPV, kurš iesaistīts shēmā, kas padara jauno Valsts ieņēmumu dienesta ēku par principā līdzīgu par Zelta tiltu sauktajam Dienvidu tiltam Rīgā. Tātad zemes vērtību noteica tas, ka valsts ir apņēmusies vēl gadu desmitiem maksāt par ēku uz šīs zemes tādas naudas summas, kuru dēļ VID un Finanšu ministrijas darbinieki mūk kā velni no krusta no jautājuma, cik tad viņu jaunā ēka valstij īsti izmaksās.
Vai iespējams noskaidrot patiesību?
Galu galā jāatšķir grāmata «Cits ķēķis: zem likumīgā «jumta»», ko izdeva autoru kolektīvs Lato Lapsa, Agnese Margēviča un Kristīne Jančevska. Tajā uzskaitīts, kā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja, Drošības policijas un Satversmes aizsardzības biroja darbinieki tūlīt pēc darījuma sākuši sacensību par to, kurš savāks vairāk ziņu par Vilkasti, Vaškeviču un par viņu abām meitām.
Vaškevičs ar Vilkasti apprecējās 1981. gadā, bet izšķīrās 1987. gadā un no jauna apprecējās 2011. gadā. Abu meitas dzimušas pirmās laulības laikā. 2010. gadā pazudušā advokāta Platača dēvēšana par «ģimenes advokātu» un daudzas detaļas Vilkastes grāmatā par laiku vismaz pēc 2006. gada rāda, ka faktisko kopdzīvi viņi atjaunojuši daudz agrāk par tās juridisko noformēšanu. Tālākos notikumus par grāmatas varoņiem varētu rezumēt ar Vilkastes jautājumu grāmatas nobeigumā: «Vai tiešām es kā autore esmu tik naiva, ka ceru uzvarēt ļaudis, kas iejūguši valsts sistēmu savu personisko interešu kalpībā? Vai, rūpīgi vācot, sistematizējot un analizējot tūkstošiem faktu, preses publikāciju, citu pieejamo informāciju, es nopietni prātoju kaut kādā veidā mainīt situāciju, kas ilgst jau gandrīz desmit gadu?»