Gustavs Pētersīlis (18) pirms trim gadiem bija pazīstams un daudzsološs BMX riteņbraucējs. Nekas neliecināja, ka pēkšņi kādā treniņā gūtā trauma atņems perspektīvajam jauneklim spēju staigāt. Samierinājies ar domu, ka tagad dzīve jāpavada ratiņkrēslā, Gustavs atsāka sportot un mācīties. Viņam ir lieli mērķi un nesalaužama apņemšanās reiz atkal nostāties uz kājām.
2012. gadā Pētersīlis Eiropas rangā bija 24. labākais junioru braucējs, kā arī izcīnīja uzvaru Baltijas kausā junioru konkurencē. 2013. gada 23. februārī liktenīgajā kritienā viņš guva piektā kakla skriemeļa šķembainu lūzumu un muguras smadzeņu šķērsbojājumu ar tetraplēģiju paralīzi (skartas gan rokas, gan kājas). «Lai gan atlabšanas process ir grūts, esmu apņēmies darīt visu, lai atveseļotos un pēc iespējas ātrāk atgrieztos ierastajās sliedēs. Ārstēšanos plānoju gan tepat Latvijā, gan Ukrainā, bet tālākā nākotnē, iespējams, ASV,» atklāj Pētersīlis, kura tuvākie draugi un līdzcilvēki organizē viņa atlabšanai dažādas labdarības akcijas.
Ziedojis pat Māris Štrombergs
«BMX saime ir viena liela ģimene. Turēties kopā vajadzētu jebkura sporta veida sabiedrībai,» atzina divkārtējais olimpisko spēļu čempions Māris Štrombergs. Viņš kopā ar Rīgā notikušā Eiropas čempionāta posma organizatoriem ziedoja 10 000 latu Gustava Pētersīļa rehabilitācijas procesam. «Tāpēc ir svarīgi, lai mēs būtu kopā ar sportistiem visos laikos, gan atbalstot viņu uzvaras, gan sniedzot palīdzīgu roku, kad tas visvairāk nepieciešams,» teic Štrombergs.
Latvijā ir vairāki radošie kolektīvi – dejotāji, teātra spēlētāji un koru dziedātāji, kuri nekad neatsaka nelaimē nonākušajiem un ir gatavi mērot vairākus simtus kilometru tālu ceļu, lai uzstātos, atbalstītu un uzmundrinātu – parādītu, ka savās ciešanās cilvēks nav viens. Tāpat ir tapuši labdarības T krekli, no kuru pārdošanas iegūtie līdzekļi tiek ziedoti traumu guvušā BMX braucēja rehabilitācijai un tiek pārdoti dažādos sporta pasākumos.
Nav sastapies ar sabiedrības neiecietību
Ar BMX riteņbraukšanu Gustavs nopietni nodarbojas jau kopš deviņu gadu vecuma. Gustavam saistībā ar BMX bija tālejoši plāni, dalība olimpiskajās spēlēs, bet liktenīgais kritiens visu mainīja. Ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Gustavs atzīst: «Sākās nedaudz citāda dzīve. Rehabilitācija tepat «Vaivaros» un Igaunijā. Sākumā bija jāatgūstas no traumas, un tad jau nākamais uzdevums – sevi noslogot un trenēt iespēju robežās. Rokas man kustas, taču ir vēl daudz jāstrādā, jāuzlabo tricepsu muskulatūra, lai atvieglotu pārvietošanos ratiņkrēslā un speciālajā guļritenī.» Gustavs uzsver, ka jādzīvo tālāk, nevis ar skatu pagātnē, bet nākotnē. «Es vēlos palikt kustībā, piedzīvot daudz ko jaunu, bet zinu, ka tāpēc ir jāstrādā. Tikai sapņojot nekur tālu nav iespējams tikt. Man palīdz līdzcilvēki ar labiem vārdiem un atbalstu mērķu īstenošanai. Protams, man ir jāsaka liels paldies savai atraktīvajai draudzenei Anetei, kura mani motivē visvairāk,» sarunā ar »VZ« atklāj Gustavs. Pateicoties savam pozitīvismam, puisis vēl nav sastapies ar sabiedrības neiecietību pret tiem, kuriem ir īpašas vajadzības. Gustavs turpina mācības Ulbrokas vidusskolā. Mācību iestāde speciāli viņam pielāgojusi uzbrauktuvi, bet pagasts palīdzējis iekārtot Gustava dzīvesvietu atbilstošu īpašajām vajadzībām. Gustavs ir ļoti pateicīgs par mašīnu, kuru uzdāvināja atsaucīgi cilvēki, nu viņš pats var iekļūt mašīnā ar ratiņkrēslu. Arī guļritenis tika iegādāts par līdzcilvēku saziedotiem līdzekļiem.
Gustavs ļoti vēlas pabeigt skolu un tad domāt par tālāku izglītību. «Apkārtējie diezgan bieži mani žēlo, dažreiz tas aizkaitina, jo nevēlos īpašāku attieksmi, bet cenšos arī viņus saprast. Lūgt citu palīdzību tiešām dažreiz apnīk, jo pietrūkst neatkarības ikdienā, bet visam var pielāgoties,» domīgi bilst sportists.
Mīļotā meitene Anete nenobijās no grūtībām
«Apstājieties un padomājiet par to, kas jums ir dots, nevis koncentrējieties uz lietām, kuru jums nav,» aicina Gustavs. Emocionāli ļoti grūti ir puiša vistuvākajiem cilvēkiem, kuriem katra Gustava piepūle caur sāpēm un sviedriem rehabilitācijas posmā liekas daudz smeldzīgāka nekā pašam sportistam. No Gustava nekad nav novērsusies viņa mīļotā Anete Zobena. «Emocionāli sabrukusi neesmu. Taču nenoliegšu, ka kādreiz jūtos sevi mazliet izsmēlusi, bet ne uz ilgu laiku, jo zinu, ka Gusim (tā Anete mīļi dēvē savu draugu) mani vajag, jo esmu tā saulīte, kurai mūžīgi būs jāspīd. Tagad jau dzīvoju normālu dzīvi. Tas, ka mans puisis ir ratiņkrēslā, nav nekas pārdabisks, lai to sauktu par ko nenormālu. Mani atbalsta draugi, radi un ģimene. Es mīlu dzīvot ar Gustavu,» atklāj Anete. Viņa arī secinājusi, ka pēc notikušās nelaimes morāli un fiziski kļuvusi stiprāka. «Tagad uz daudzām lietām skatos citādi un vairāk izprotu cilvēkus. Jā, esmu mainījusies. Mācos labāk, uz ballītēm vairs neeju, un reizēm sanāk atstāt novārtā arī draugus, bet tāda ir dzīve – kaut kas ir jāziedo. Ja varu kaut nedaudz Gusim likt justies labāk, tad tas ir tā vērts. Galvenais ir saprast lietu kārtību.»
