VAKARA ZIŅAS: Doveika izsaukusi Raiņa garu

Diviem dzejniekiem – Rainim un Aspazijai – šogad ir 150. jubilejas gads. Viņi bija pāris arī dzīvē, un ne mazums dzirdēts par to, ka Jānis Pliekšāns par dižo dzejnieku Raini kļuva, pateicoties sava laika izaicinošās un talantīgās dzejnieces Aspazijas (Elzas Rozenbergas) mērķtiecīgiem pūliņiem un atbalstam. Abu attiecības privātajā un radošajā dzīvē bija sarežģītas, iespējams, tādēļ Raiņa gars arī tagad turpina uzvesties greizsirdīgi, tiklīdz jūt, ka Aspazija viņu sāk aizēnot. Beidzamajā laikā dīvainus atgadījumus piedzīvojuši Latvijas Nacionālā teātra ļaudis.

Uz skatuves nodziest gaisma un nošalc vējš

Šā gada 29. janvārī Latvijas Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvoja krievu režisora Kirila Serebreņņikova iestudējums «Raiņa sapņi». Biļetes uz jauniestudējumu tika burtiski izķertas. Un ne jau tāpēc, ka pirmizrādes laikā skatītāji bija liecinieki dramatiskam, bet, par laimi, ne traģiskam incidentam – koka saules dekorācija uzkrita kora dziedātājai.

Nacionālā teātra mārketinga un sabiedrisko attiecību vadītāja Līga Rimšēviča sarunā ar »VZ« atceras: «Izrāde ir emocionāla, un pēdējā ainā, kur tiek nesta aktrise Maija Doveika (viņa iemieso sauli, sievietes un mūzas vispārinātu tēlu), viņa sauc: «Jāānīī, Jāānīī...». Ierastā gaisotnē notiek ainas mēģinājums, aktrise no sirds sauc Jāņa vārdu, un pēkšņi uz skatuves nodziest visas gaismas un atveras visas lūkas. Izrādes radošais kolektīvs sajūt, ka apkārt nošalc vējš. Kļūst neomulīgi, bet cilvēki turpina rosīties, un pēc brītiņa atjaunojas gaisma un tiek aizvērtas lūkas. Mēģinājums var turpināties. Un atkal Maija sauc: «Jāānīī, Jāānīī...». Un atkal viss atkārtojas – nodziest gaisma un lūkas atraujas vaļā. Neviens neatceras, kad vēl kaut kas tāds būtu noticis. Aktieri iepauzē, pēc brīža elektrība atjaunojas un var atsākt mēģinājumu.»

Raiņa gara vietā izsauc direktoru Ojāru Rubeni

Aktrise Maija Doveika atzinusies, ka, mēģinot šo ainu trešo reizi, būtu bijis pavisam neomulīgi atkal saukt Jāņa vārdu. Tādēļ viņa izdomājusi – teikt ko citu, tāpēc saukusi: «Ojār, Ojār...». Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis tajā laikā skraidījis pa teātra ēku un pēkšņi translācijā izdzirdējis – kāds viņu ļoti emocionāli uzrunā. Neizpratnē, kas notiek, viņš devies uz skatuvi. Tad arī uzzinājis, kādus pārdzīvojumus aktieriem sagādājis Raiņa gars.

Pirmizrādes laikā nokrīt iespaidīga dekorācija

Pēc tam, kad pirmizrādē emocionālās un enerģētiskās kulminācijas brīdī nokrita saules dekorācija riteņa formā, aktieriem bijusi sajūta, ka pārdabiski spēki nudien pieskata «Raiņa sapņus». Teātra darbinieki sacījuši – kas tāds notiekot vienreiz vairākos desmitos gadu. Tā nav ikdienišķa situācija.

Par laimi, neviens necieta, jo teātrī uzskata – dižgars Jānis Pliekšāns nevienam negrib nodarīt pāri. Rimšēviča uzteic trupas aktierus, kuri neapjuka un turpināja izrādi, vienlaikus darbodamies ap dekorāciju, kuru nevarēja nodabūt no skatuves citādi, kā vien demontējot. Aktieri runāja tekstu un jauca dekorāciju, bet daļa skatītāju no izrādes izgāja pārliecināti, ka viss notika tieši tā, kā iecerēts. «Tā ir aktieru meistarība. Mēs lepojamies ar saviem aktieriem, ar spēju iziet no netradicionālas, ekstrēmas situācijas,» teātra radošo kolektīvu uzslavē Rimšēviča.

Pēc pirmizrādes skatītāji dalījās iespaidos un pārdzīvojumos. TV žurnālists Arnis Krauze savā mikroblogā «Twitter» rakstīja: «Viss beidzās vien ar mazu izbīli. Bet režisors esot aizbraucis pie Raiņa kapa nolikt svecīti, lai vairs nespokojas.»

Raiņa gars trīs reizes nogāž gleznu

Raiņa un Aspazijas mājas galvenā speciāliste Gaida Jablovska ikdienā nav piedzīvojusi dižgaru spokošanos Baznīcas ielas koka namiņā Rīgā. Juridiski šī ir Aspazijai piederošā mājiņa, bet kur nu Aspazija bez Raiņa un otrādi. Ekspozīcijā pārstāvēti abi dižgari.

Bet reiz, dokumentālās filmas «Aspazija» demonstrācijā, Raiņa gars savu greizsirdīgo attieksmi pret dzīvesbiedri parādījis visā krāšņumā. Filmas pirmizrāde notika 2001. gadā. Jablovska ir scenārija autore, un filma veltīta tikai dzejniecei Aspazijai.

Viņa atceras, ka muzejmājas viesistabā sanākusi pilna zāle skatītāju. Pie sienas ne pirmo gadu atradies mākslinieka Kārļa Siliņa gleznotais Raiņa portrets. Filma ir aptuveni 40 minūšu gara, un tās laikā dzejnieka portrets zemē nokritis trīs reizes. Kad pirmoreiz glezna ar troksni nogāzusies, visi sastinguši. «Nolikām to atpakaļ un turpinājām skatīties kino. Pēc laika glezna nokrita otrreiz. Jutu, ka daži sarosījās, jo sajūta nav omulīga. Daži sāka izrādīt bailes. Man bija jāvaldās, lai nesāktu smieties. Kad glezna nokrita trešo reizi, to vairs pie sienas nekārām. Rainim nepatika, ka rādīja filmu par Aspaziju. Kad dzirdēju, kas noticis Nacionālajā teātrī tirādes mēģinājumā, nodomāju: ahā, teātrim ir līdzīgi kā mums toreiz ar filmu!» nosmej muzeja speciāliste.

Latviešu dižgars prot sagādāt pārsteigumu

Raiņa gars Nacionālajā teātrī pagaidām ir norimis. Izrāde rit savu gaitu. Rimšēviča skaidro, ka šis ir izaicinošs iestudējums, kurā tiek atklāti Raiņa sapņi tiešā un pārnestā nozīmē – gan tas, ko viņš sapņoja naktīs un skrupulozi pierakstīja, gan piezīmes no dzejnieka un valstsvīra Raiņa dienasgrāmatām, kurās runā par to, ko vēlas sasniegt – ka grib kļūt par Latvijas, Krievijas un visas Eiropas prezidentu, ka grib dzīvot 300 gadus, ka ir pirmais nākotnes cilvēks. «Mēs teātrī domājām, vai atļaušanās publiskot viņa piezīmes ir pārkāpums, bet nonācām pie secinājuma, ja dzejnieks to nebūtu gribējis, tad nebūtu tās atstājis,» piebilst teātra sabiedrisko attiecību speciāliste.

Rimšēviča atzīst, ka teātris ir īpaša vide, kur valda saasinātas izjūtas un spēcīga enerģētika. Aktieri un režisori diendienā dzīvo citu cilvēku dzīvi, iedziļinās citu personu dvēseles stāvokļos. Iespējams, tādēļ mēģinājumu un pirmizrādes laikā aktieru un skatītāju enerģētika saslēdzās un pastrādāja šķietami neizskaidrojamas lietas. Turklāt nevienā citā teātrī Raiņa darbu iestudējumu pašlaik nav.

Bet Nacionālais teātris ar «Raiņa sapņiem» ir piedzīvojis negaidītu pārsteigumu. «Izrādei ir ļoti lieli panākumi, biļetes tiek izpirktas. Tā piesaista jauniešu auditoriju, un viņi sāk lasīt Raini. Domāju, ka Rainis ir ļoti apmierināts,» noteic Rimšēviča.