Pavisam drīz turnejā pa Latvijas pilsētām dosies komēdija «Padomi precētiem pāriem», kas teātrī «Austrumu robeža» pērn nospēlēta 55 (!) reizes, kļūstot par gada spēlētāko izrādi. Interesanti, ka vienu no trim šīs izrādes lomām spēlē psihoterapeite Aina Poiša – viņai nudien ir daudz padomu, ko dot precētiem un ne tikai precētiem pāriem.
– Pērn nospēlējāt milzum daudz izrāžu, tagad, ja pareizi sarēķināju, no februāra līdz martam dažādos Latvijas klubos un kultūras namos tiks nospēlēts vēl vairāk nekā 20 izrāžu. Vai tavam pamatdarbam tas netraucē?
– Jā, jau nospēlētas kādas 64 izrādes. Labi, ka tās ir vakarā un nav katru dienu, taču vispār cilvēki šobrīd jau ļoti labi iemācījušies strukturēt [savu dienas režīmu] – svētdienas vakarā atver savu blociņu vai plānotāju un apskatās, kur un cikos jābūt. Ja esi brīvs un neesi darba ņēmējs, kuram noteikti jābūt uz vietas no deviņiem līdz pieciem, vari visu saorganizēt, ja savlaicīgi plāno. Es kaut kā nejūtu, ka no tā ciestu mans pamatdarbs, visu izdodas labi sabalansēt.
– Tu izrādē būtībā spēlē pati sevi, tikai ar pseidonīmu, bet vienalga tēlo psihoterapeiti!
– Psihoterapeite patiesībā tur nemaz nav nepieciešama, tas ir tāpat kā savulaik šovā «Ainas šovs» – ja vadi šo raidījumu, daudziem asociējies ar pamatprofesiju, lai gan tā ir pavisam cita loma. Man liekas, ka drīzāk šajā izrādē atgriežos tajā upē, kurā biju, vadot minēto šovu, tikai nav reālu TV kameru – mēs vienkārši radām šādu ilūziju, un es esmu Marija Moreno, nevis uzstājos ar savu vārdu. Radošajai grupai radās šāda ideja, jo atklājās, ka arī Latvijas Nacionālajā teātrī šī ludziņa ir iestudēta, tikai tur tēlo [Gunta] Virkava ar [Jakovu] Rafalsonu. Mūsu versija tika iestudēta, nezinot, ka tāda ir. Nācās izdomāt veidu, kā padarīt to atšķirīgu, un tā arī radās šis trešais tēls. Atļaujamies ar mazliet vieglu smaidu paskatīties uz televīzijas milzīgo lomu cilvēku dzīvē, ja runa ir par tik privātām lietām kā attiecības.
– Tev ir pieredze, gan strādājot televīzijā kameru priekšā, gan uz skatuves kā dziedātājai, tātad droši vien nebija grūti iziet uz skatuves kā aktrisei!
– Šādas iemaņas man ir jau no bērnības, te jāuzslavē tie vecāki, kas vadā savus bērnus pa dažādiem pulciņiem. Tas palīdz pārvarēt biklumu un kompleksus, izturēt stresu, kas jāpārvar, kad citi uz tevi skatās. Jo ātrāk to iemācies, jo labāk – tas palīdz veidot raksturu, proti, vari savākties, vari nebūt tik milzīgā stresā, apgūts rūdījums. Un man tas ir! Jaunībā esmu dejojusi, dziedājusi, spēlējusi teātri. Jau vēlāk, ieejot pieaugušo pasaulē, sāc meklēt savu nišu, amatu vai darbu, kas nav viennozīmīgi saistīti ar skatuvi, jo visiem jau nav jābūt māksliniekiem. Bet tādas situācijas dzīvē var rasties, kad tev sevi ir jāprezentē, uzrunājot cilvēkus – arī tā nedaudz ir kā skatuves sajūta. Ir jāzina, kur ir tā poga, kuru nospiežot kļūsti par līderi, kad ir jārāda kaut kāda savas personības prizma, ir jārada kontakts ar auditoriju, ir jābūt līmenī, nevar tā – pļek, pļek! Tās ir iemaņas, kuras jebkuram cilvēkam ir noderīgas, kas pieder pie, mūsdienu valodā runājot, sociālām prasmēm.
– Jā, bet ne jau visi ir tam radīti – ir taču bērni, kas iet uz šādiem pulciņiem raudādami, un viņi nekad nebūs līderi un tie, kas stāvēs auditorijas priekšā, toties būs izcili sava darba darītāji četrās sienās, mājas atmosfērā!
– Dabīgi, ka vieglāk būt komfortā, kur esi tikai ar pazīstamajiem – tur ir vieglāk atbrīvoties. Bet bērns tāpat būs spiests iziet sabiedrībā, un, ja vecāki pakāpeniski, soli pa solim, palīdz attīstīt iemaņas, lai bērns varētu drošāk runāt, skatīties acīs, saņemties un mobilizēties, tas dzīvē tikai noderēs. Ir jānotic, ka nekas briesmīgs nenotiks, kad uz tevi skatīsies sveši cilvēki, ir jāpārvar kautrība jeb bailes. Protams, ir arī galējības, kad vecāki bērnu vietā iedomājas, ka atvasēm jābūt māksliniekiem. Ir labi, ja uz pulciņiem virza attīstības vārdā, saprotot, ko tas dod kā personībai, nevis uzreiz iedomāties attīstīt profesionālo karjeru, ka bērns tūlīt sāks dejot «Dzintariņā» un pēc tam jau būs uz operas skatuves. Šī saskarsmes māksla ir nepieciešama, lai katrs var sevi prezentēt, kaut vai ejot uz darba intervijām, kopējās plānošanās vai sapulcēs, kurās ir sevi jāparāda. Ļoti reti izdodas būt kā skrūvītei perifērijā, cerot, ka nekad prožektors pret tevi nepavērsīsies. Gan jau tas notiks, un tad – ko tu te sēdi, ko tu te dari?! Saturu vienmēr var uzlikt uz papīra, tomēr ir interesantāk, ja vispirms to vari prezentēt pats ar savu personību.
Man ir bažas, vai skolās tagad pietiekami trenē šīs komunicēšanās prasmes, vai viss pārāk neaiziet rakstiskajā formātā. Jaunās paaudzes cilvēki kļūst ļoti brīvi, kad komunicē internetā, kur nav jābūt kontaktā ar otru cilvēku, bet klātienē... Mūsu laikos nebija viegli, kad izsauca [klases priekšā], it īpaši, ja tava kompetence nav droša, jo neesi iemācījies, bet jāmāk tikt ar šo situāciju galā – tas ir stress, vai ne? Ir situācijas, kuras atceries ar šausmām – kad tevi izsauc pirmdienas rītā un esi spiests ar bālu seju iet klases priekšā – vai nu izkārt balto karogu uzreiz vai tomēr cīnīties un attīstīt tādas kā manevrēšanas spējas.
– Lasīju prātulu, kura nez kāpēc tika pasniegta kā anekdote: internets ir dīvaina lieta, kas mūs var savienot ar cilvēkiem otrpus okeāna, bet šķirt no tiem, kas ir tepat blakus. Vai tā nav mūsdienu sērga?
– Jā, tā ir! Tāpēc ir šīs manas bažas. Es jūtos kā fosilija, kad atceros agrākos laikus vai paskatos vecos video. Vakar biju ciemos un atradām video, kā mēs svinējām dzimšanas dienas 1995. gadā! Spēlējām spēles, smējāmies, rīkojām mēmos šovus utt., un neizskatās, ka mēs būtu «pārķēruši». Bija prieks ar vienkāršām lietām radīt kopēju aizrautību. Visiem acis mirdz, visi ir tik radoši! Un nevienam nav rokās «aifonu» vai «aipadu». Kad šajos laikos ir bijusi tāda ballīte, kad visi tā atbrīvotos?! Jo tagad ballītēs lieli un mazi – ko viņi dara? Apsēžas un sērfo internetā. Ja kāds uzņemas vadību, tad saka – tagad izslēdzam mobilos telefonus tāpat kā kino un teātros, lai varētu sajust to, kad katrs ienes savu fīlingu kopējā atmosfērā. Nezinu, cik tālu aiziesim, vai vispār būs jēga rīkot kāzas, jo visi ieradīsies ar saviem telefoniem un turpat «čatos», arī līgava ar līgavaini pie altāra savā starpā komunicēs tādā pašā garā. Kā tev šķiet, vai tas tiešām ir tik vecmodīgi, tikties klātienē? Acu skats, enerģētiska sajūta – dialoga formu taču nevar nekas izkonkurēt!
– Izrādes anotācijā teikts, ka tā skars divas tēmas – laulības krīzi un televīzijas glorificēto spēku. Vai televīzija un mediji var ietekmēt reālo dzīvi? Piemēram, seriāls «UgunsGrēks»: teju visiem aktieriem nācies uz ielas taisnoties par savu varoņu sastrādāto. Nav taču mums cilvēki izlīduši no alas, viņi zina, ka tas ir tikai seriāls, bet vienalga to uztver kā reālo dzīvi. Vai cilvēki tik ļoti iedzīvojas seriālā, ka viņiem zūd saikne ar realitāti?
– Tā diemžēl ir cilvēku kategorija, kuri ir palikuši atkarīgi no barības, ko viņiem dod, kuri ir pazaudējuši kritiku jeb filtru. Jā, tā notiek – ja sāk dzīvot televīzijas tēlu dzīves, pieņemot tās bez kritikas. Piemēram, mums ir «makdonaldi» un «hesburgeri», un tie, kas domā par veselīgu uzturu, var šad un tad «norauties» un paņemt kādu burgeru, bet tā nebūs viņu ikdiena. Tāpat arī televīzijas sakarā – kad tev galīgi negribas ne par ko domāt, nu ieslēdz to «UgunsGrēku» un paskaties, bet sargā sevi no atkarības! Šie seriāli ir milzu makšķere, bet tu esi tikai maza zivtiņa šīs makšķeres priekšā! Un tas ir televīzijas spēks. Tāpēc, ka to saturu diktē reitingi, bet reitingi savukārt parāda to, kāda ir cilvēku uztvere, ko viņi ēd. Tas ir tirgus!
– Vai dzīvošana šādā virtuālajā telpā var atsaukties arī uz reālām attiecībām?
– Mēs bēgam ilūzijās, jo realitātē dzīve ir tāda, kāda tā ir – reizēm tā piedāvā patīkamas krāsas, reizēm – ne tik patīkamas. Un tad ir atbildības jautājums, vai nu dzīvo, risini problēmas un esi tajā iekšā, vai arī visu laiku esi atkarīgs no tā, ko tev piedāvā apstākļi vai cilvēki, kas nonāk tavā ietekmes sfērā. Mūsu ludziņā it kā caur smiekliem mēģinām aizskart nopietno pusi. Ir piedzīvots, kad cilvēki izrādē smejas, bet jau garderobē saka – jā, mēs tā izsmējāmies, bet tagad paliek mazliet jocīgi, jo par ko mēs smējāmies? Paši par sevi? Bet tā ir laba zīme – spēt ieraudzīt sevi no malas, kad neviens tevi par to neizvelk dienasgaismā nokaunināt. Iekšējā monologā vari iztīt savu dzīves filmu un paskatīties, vai esi visu darījis pareizi. Piemēram, kā šajā lugas gadījumā, kad kādam vīrietim, kurš ir bīstami populārs, sagribas brīvības, jo viņš smok nost laulības dzīvē, kur ir tikai pienākumi, atbildība un ikdienas rutīna. Kāds ir vieglākais ceļš? Sānsoļi! Dabū krietni jaunāku sievieti, kas tevi iedvesmo un atmodina hormonālo sistēmu, kas jau ir aizgājusi lēnākā režīmā, un tajā brīdī esi noķēris ilūziju, ka viss ir kārtībā, tu diktē spēles noteikumus! Šajā lugā tiek parādīta arī otra puse, ka nav tikai viens sliktais, bet otrs – labais, jo pagale viena nedeg.
– Kāpēc vīrieši dažkārt metas šādos sānsoļos?
– Sievietēm ir raksturīga mātišķība, tad viņas dažkārt ieiet mājas rutīnā un aizmirst pašas par sevi. Uz ielas tādas bieži redzam – pēc pases datiem, sieviete vēl ir jauna, taču nodzinusies, rūpējoties par citiem un aizmirsusi pati par sevi. Lugas otrajā daļā notiek pārvērtības, jo pārvērtības medijos taču arī rullē, vai ne? Televīzija sievietēm piedāvā nomest svaru, viņas sapucē stilists utt., jo visas jau grib būt skaistas kā princeses. Realitātē sievietes reizēm nokļūst tādā kā bezcerībā jeb apātijā, jo tie ieradumi tā iestrādājas, ka pamostoties uzreiz ir doma – tā, kas man ir jāizdara priekš kāda cita?! Ja vēl ir mazi bērni, tad, protams, ir grūti atcerēties arī par sevi. Iespējams, ka jaunās māmiņas starp 20 un 30 ir psiholoģiski «advancētākas», taču viņas reizēm aiziet otrā grāvī, jo galīgi neprot būt nesavtīgas, un egoisms ir pārāk liels.
– Kāds tad ir risinājums?
– Ir visādi modeļi, kurus mēs meklējam, lai justos labi – paši ar sevi un ar otru cilvēku. Ja no otra cilvēka nesaņem respektu, tad tas pazemojums ir briesmīgs un aiziet iekšēji. Un ko mēs darām ar šādu pazemojuma sajūtu? Protams, pirmais skats ir uz otru cilvēku, nevis sevi, – varbūt pats neesi devis pietiekami daudz uzmanības, lai abi kopīgi turētu roku uz pulsa?! Laulība visu laiku pieprasa dalītu atbildību. Iemīlēšanās fāze beidzas pēc kādiem diviem gadiem, kad hormoni atkal ieiet lēnā režīmā, bet tālākais ir pašu cilvēku rokās – vai viņi spēj uzturēt šo interesi viens par otru. Saturs ir pašiem jāpiepilda, un to nevar izdarīt no malas. Grāmatnīcās ir kaudzēm psiholoģijas grāmatu, un tas ir labi, ka cilvēki izglītojas un tās lasa, bet reizēm no šīs informācijas pārbagātības galvā iestājas pilnīgs ķīselis. Jo arī šajās grāmatās mēdz būt dažādi padomi, un, ja tos nefiltrē, ja pieņem to kā vienīgo un neapgāžamo patiesību, tad aizmirsti dzīvot šā brīža reālo dzīvi, aizmirsti cienīt otru cilvēku kaut vai par to, ka viņš tev ir. Iemīlēšanās beigusies, tagad ir jūtu «dārzkopība»!
– Vīrietis atnāk mājās, grib iedzert alu un paskatīties futbolu, bet sieviete vēlas doties uz teātri. Nesapratne starp abiem dzimumiem ir sena kā pasaule!
– Lūk, šis ir mans lauciņš! Pie manis nāk pāri, kas saprot, ka paši vairs netiek galā, viņi ir kaut kur iestrēguši, un tas nav kauns – meklēt palīdzību pie kāda konkrēta cilvēka, nevis pa malu malām salasīties dažādas gudras grāmatiņas, kurās lielākoties ir vispārinājumi, un pēc tam attiecināt uz sevi to, kas ir vieglākais. Bieži saku – cik daudz katrs no jums ir gatavs uzņemties atbildību, ko esat gatavi darīt citādāk nekā līdz šim, paturot prātā, ka tā ir jūsu kopēja ideja? Šķiršanās ir tikai viens no risinājumiem, varbūt vispirms pamēģināt tos citus, uzlabojot attiecības, atsvaidzinot tās? Un tad ir jāskatās gandrīz vai didaktiskā veidā, pa punktiem, kuri ir tie līmeņi, kas buksē, un kuri ir tie, kas darbojas labi. Jo sākotnēji viss notiek bez domāšanas, vajadzīga tikai vilkme – tu esi mans cilvēks, un tā tas būs visu mūžu! Taču kopdzīve ar laiku šos līmeņus apēd, un paliek tikai sadzīviskais. Tā, kas mums ir: emocionāli pret viņu joprojām jūtu siltumu un maigumu, tātad šī saite darbojas, lai arī nav tādā līmenī kā iepriekš – tātad to nepieciešams papildināt. Sociālā saite: viens grib iet uz teātri, bet otram tas riebjas, viņš grib zvilnēt dīvānā ar aliņu rokās – te saņemam kaut kādas atšķirības zīmes, ka mums tas tilts ir galīgi nobrucis. Ko ar to darīt? Varbūt respektējam šo nepieciešamību pēc personīgās brīvības, ka kāds vēlas pabūt viens savā telpā, jo nav jābūt kā cimdam ar roku 24 stundas dienā, ja paralēli ir kādas lietas, ko tomēr var darīt kopā? Ja pilnīgi neko kopā nedara, tad gan ir pavisam slikti.
– Kādā savā intervijā tu stāstīji, ka taviem vecākiem bijis tā – ne īsti dzīvot kopā, ne īsti izšķirties. Šķiet, ļoti daudziem laulātiem pāriem tā ir, un tad tās ir tikai mocības abām pusēm.
– Pieņemt lēmumu par šķiršanos vajag tikai tad, kad situācija nobriest, kad cilvēks jūt, ka strauji virzās uz leju un ir sasniegts zemākais punkts, pēc kura pārnestā nozīmē – dzīvot vai mirt. Jo tas ir reāls zaudējums: kopdzīve ir divu cilvēku projekts, kurā tiek ieguldītas visas tās labās lietas, kuras sacementējušas šīs attiecības. Labi, bija iecerēts citādāk, nav piepildījies līdz galam, taču šajā attiecību vēsturē vienalga ir kaut kāds fundaments. Cik nav bijis tā, ka draudzenes visu laiku skalo smadzenes – beidz mocīties, nečakarē savu dzīvi! Viņa saka – nu, es vēl pamēģināšu. Viņa tomēr nevar pieņemt tikai padomus no malas, viņai nepieciešama arī iekšējā pārliecība, ka tiešām ir šādam solim gatava. Tas ir tikai un vienīgi viņas lēmums, kurā brīdī bez sirdsapziņas pārmetumiem ar tādu kā miera sajūtu pieņemt šādu lēmumu. Un nedarīt to kādā konflikta brīdī, kas bieži vien ir kā bēgšana, jo tas ir visvieglākais – kājas pār pleciem un prom no pāridarītāja! Cilvēki satiekas un veido attiecības, taču tām ir arī tendence beigties. Labi, ja var pabeigt vīrieša un sievietes attiecības un civilizēti pāriet uz citāda veida attiecībām, jo bērni ir pelnījuši, lai viņiem būtu abi vecāki. Nesen satiku kādu paziņu, kura saka – ak, dievs, mēs izšķīrāmies un tagad patiešām normāli komunicējam, tā nekad nebija, kad dzīvojām kopā! Kad noņem spriedzi, kas visu laiku eskalē šos konfliktus, tad, no distances satiekoties, protams, ir vieglāk, jo vairs nav to gaidu vienam no otra. Tikai attiecībās ar bērniem eksistē beznosacījumu mīlestība, laulībā viens no otra tomēr kaut ko gaida. Līdz ar to nepieciešams izveidot tādu modeli, lai mēs tajā laivā normāli kā komanda rullētu, lai būtu saskaņots, ko katrs dara, lai abiem būtu puslīdz forši. Pieņemot arī tos brīžus, kad – OK, šoreiz vajadzētu tālāk vienam no otra, bet tā nav katastrofa. Dažkārt nepieciešams distancēties un ievilkt gaisu.
– Pēdējā laikā aizvien biežāk lasāmas atskārsmes, cik latviešu vīrieši ir nederīgi un slinki, neprot izrādīt sievietēm savu uzmanību utt., bet aktrise Rēzija Kalniņa pat izteikusies, ka «latviešu sievietes spiestas cīnīties par truliem vīriešiem». Tā ir?
– Mjā... Protams, ir aizvainojoši, ja parādās šādi paziņojumi, jo katrs to uzreiz var attiecināt uz sevi. Neviens neesam pārcilvēki – ne sievietes, ne vīrieši, bet ģimenes dzīves lauciņā, lai vīrieši man piedod, sievietes tomēr ir aktīvākas. Kādus 20 gadus darbojos šajā jomā, esmu gadiem vadījusi dažādas ģimeņu izglītības un atbalsta grupas, un pat bezmaksas grupās parasti bijušas deviņas sievietes un viens vīrietis. Ja viņš iztur, tad viņš ir varonis, ka var noturēt to opozīciju, kad pārējie veči saka – ko tu tur ej, tur taču runā tikai par tamborēšanu un «šopingu»! Taču arī vīrietim ir kaut kas jāiemācās, jo tie paraugi, ko mēs atražojam, nāk no tā, ko esam iemācījuši. Ļoti bieži ir drosmīgi vīrieši, kuriem es paklanos un kuri saka – OK, jā man tiešām ir tikai tas paraugs, ko es redzēju no sava tēva vai mātes! Kas attiecas uz pāru attiecībām – nekas nav pašsaprotami. Pāru attiecībās ir iekodēta dinamika, kas iet kā ar bobu pa Siguldas trasi. Reizēm tas milzīgā ātrumā aiziet uz nekurieni, tas ir, pāri izšķiras jau pēc gada, jo saprot, ka dzīvošana kopā ir pilnīgi atšķirīga no randiņu perioda. Citiem krīze iestājas pēc pieciem gadiem, jo viens izaug ātrāk, bet otrs paliek kaut kur nomaļus, rodas milzīga plaisa, un vienam ar otru vairs nav par ko parunāties. Ja vīrietis to var atzīt un neuzskata, ka sieviete viņu noniecina, bet to uztver kā ierosinājumu, ka praktiskā psiholoģija nav tikai sieviešu sfēra, tad ar šo vīrieti viss ir kārtībā. Bet, ja viņš ir pats savā noliegumu cietumā, ka tas uz mani neattiecas, tad tas patiesībā parāda, ka viņam ir ļoti šaura uztvere. Ka ir sieviešu pasaule, kas atrodas tajā krastā, un veču pasaule, kas ir šajā krastā. Un ko tad? Kā partizāni viens pie otra lien, jo tās tuvības tomēr gribas!
– Diez vai to ir tik viegli atzīt...
– Jāapzinās, ka katram ir savas stiprās un vājās puses. Ja sievietēm sāk maukt virsū, ka viņas ir azbesta vecenes, jo uzņemas stipro lomu un tos večus piežmiedz, tas ir tāds pats apvainojums. Bet sievietes saka – kādam taču tas jādara, rūķīši neatnāks, bet es nevaru nekādi aizklauvēties, sak, nāc un iesaisties! Jo viņam vienīgā atbilde ir – nu, ko tu gribi, es taču piķi mājās atnesu! Tā kā bērniem ir vajadzīgs tēvs, tā sievietei ir vajadzīga vīrieša uzmanība, tāpēc nepieciešams darīt tā, lai kūka būtu sagriezta vienādos gabaliņos. Šajā sistēmā vīrietim ir konkrēta loma, un, ja viņš nespēj to pildīt, sieviete paliek neapmierināta, un līdz ar to arī vīrietis paliek neapmierināts – pats sevī, jo nesaņem to, uz ko cerēja. Viņam šķiet, ka mājās būs miera osta, un tas ir pašsaprotami, jo, iespējams, mamma pret viņu savulaik ir izturējusies kā pret Sarkanajā grāmatā ierakstītu augu. Ka vīrietim vienmēr viss ir jāpienes klāt, jo – labi, ka viņš vispār ir, jo viņi taču mums ir mazākumā, viņi izmirst vai arī aizceļo visi uz ārzemēm! Vīriešiem tiek dots baigi daudz atlaižu! Pamatjautājums ir tāds, kā pats sevi vērtē, vai piedomā pie sava pašvērtējuma, vai sevi pazīsti?! Jo tikko tu sevi pazīsti, tā arī labāk manevrē attiecībās ar citiem cilvēkiem – ir lielākas tolerances spējas, tu negaidi no otra, ka tas būs mesija, kas nokāpis no debesīm, un visu tev ar karotīti iedos gatavu. Paņem to, kas tev der, bet par pārējo var debatēt – tā ir pievienošanās sajūta. Tā ir līdzvērtības ideja, kas man patīk daudz labāk nekā tā, ka kāds ir augšā, kāds – apakšā, un tas ir mūžu mūžos, āmen!
– Vai nu tikai vīrieši visur pie vainas, ir arī tāda interesanta «princešu» šķira, kuras pašas neko neprot un neko nepiedāvā, bet uzskata, ka viņas vajadzētu nēsāt uz rokām...
– Jā, un tas man baigi nepatīk, pret to es iestājos tāpat kā pret vīriešu nevēlēšanos attīstīties! Atnāk uz terapiju vīrietis un stāsta – man vairs nav spēka, jo viss guļas uz maniem pleciem, sievietei liekas, ka viss pienākas tāpat! Reiz Pēteris Kļava kādā intervijā teica – bet par ko tad lai tevi mīl? Ko tu esi gatava ieguldīt? Tikai savu skaistumu, kas ir gaistošs? Tas der tikai sākumā, vīrieša piesaistīšanai. Kad jāsāk dzīvot ar otru pieaugušu cilvēku kopā ikdienas dzīvi – kurš aizies uz veikalu, kurš iztīrīs paklāju, kurš pieskatīs bērnus utt., kura tad būs tas atbalsts, kas nepieciešams kopdzīvei? Galvenā vērtība, ka mēs viens priekš otra kaut ko darām, lai tā lieta iet uz priekšu – tas ir šīs mašīnas benzīns! Bet «princešu» kategorija – nē, lai nāk mājkalpotāja tīrīt dzīvokli, lai nāk mamma pieskatīt bērnu, neprasi no manis to vai šito, jo es to nemāku un man nav arī intereses to apgūt, es labāk eju uz kaut kādiem mistiskiem ezotēriskiem kursiem, tas nekas, ka tie dārgi maksā un man no tiem nav nekādas jēgas, toties tas smuki izklausās! Šajā gadījumā ir tas pats jautājums – par attīstību. Līdzko mēs atrodam kādu, kas, pēc mūsu domām, ir vainīgs, pierādām to, ka paši esam infantili, jo skatāmies tikai uz objektu, kas ir ārpusē, nevis uz to, ka, attiecības veidojot, mijiedarbībā ieliekam arī sevi. Tad nevar saprast, kas bija pirmais – ola vai vista, tas ir, kurš kuru pirmais izprovocējis, kāpēc tā mašīna nerullē. Lugā ir tāda kā kāršu jaukšana, lai cilvēki paši kā eksperti izvērtē. Ja viņi to vēlas. Paši esat eksperti, ja gribat, varat lugā atpazīt sevi, ja, nē, varat atviegloti uzelpot un nopūsties – nē, ar mani gan nekas tāds nekad nenotiks! Tiesa, līdzko tā esi pateicis vai padomājis, zini, ka nepaies ilgs laiks, kad pēkšņi atjēgsies tajā bļodiņā – hei, čau, te es esmu (smejas)!
UZZIŅAI
Izrāde «Padomi precētiem pāriem» veidota pēc itāļu satīrista un dramaturga Dario Fo un viņa sievas aktrises un sabiedriskās darbinieces Frankas Ramē kopīgi sarakstītās lugas motīviem par pāri, kas nodzīvojis laulībā 18 gadus un pēc vīra iniciatīvas sāk eksperimentēt ar brīvajām attiecībām. Vai laulība var būt brīva, un, ja var – no abām pusēm vai no vienas? Asprātīgos dialogos un itāliskās kaislībās pāris izdzīvo laulības dzīves ainas TV realitātes šovā, kuru vada šarmanta un pieredzējusi laulības dzīves eksperte. Izrādē piedalās populārā TV balss, filmu un teātra aktrise Zane Burnicka (Antonija), režisors un dramaturgs Kārlis Anitens (Luidži) un psihoterapeite Aina Poiša (TV šova vadītāja Marija Moreno). Pirmā izrāde 4. februārī Jēkabpils Tautas namā.
