VAKARA ZIŅAS: Kā Latvijā izdzīvo cilvēks ar 5 klašu izglītību?

Jāņa Bērziņa stāsts ir skarbs un atspoguļo teju vai visus iespējami ļaunākos notikumus, kas cilvēkam dzīvē var atgadīties. Vecāku nāve, bāreņu nams, cietumsods, piecu klašu izglītība un nespēja atrast sevī spēku un vēlmi saņemties, lai to visu mainītu.

Jānis Bērziņš (vārds un uzvārds ir mainīts, jo viņš vēlējās palikt anonīms – red. piez.) ir izskatīgs jauns vīrietis, kuram garāmejot neviens pat neiedomāsies, ka šā 27 gadus vecā cilvēka dzīve bijusi tik traģiska.

Jānis piedzima Valmierā. Saulaino bērnības atmiņu viņam nav, jo jau trīs gadu vecumā zēns zaudēja māti. Jāņa jaunākais brālis tad bija vien pāris mēnešu vecs. Sākumā bērni dzīvojuši pie tēva, kurš pārāk bija aizrāvies ar alkoholisko dzērienu lietošanu. «Tētis darba dienās strādāja mežā, bet visas sestdienas, svētdienas dzēra, kāvās ar civilsievu,» stāsta Jānis. Puikām nepatika dzīvot pie viņa, un arī tēvam mazo bērnu slogs bija par lielu, tāpēc viņš zēnus aizveda pie nelaiķa sievasmātes – zēnu vecmāmiņas.

Vecāmāte nespēja savaldīt mazdēlus

Jānis neklausīja savu vecomāti. Viņš bēga no mājām, nemācījās un ostīja līmi. Vecmāmiņai sagādāja grūtības zēna audzināšana. Puikam bija labvēlīgi apstākļi, lai viņš varētu uzsākt normālu dzīvi. «Omīte vienmēr dusmojās, ja braucu uz Rīgu satikties ar draugiem. Viņa gribēja, lai es mācos. Omīte allaž noteica: «Tev taču ir viss, kāpēc tu to neizmanto? Iespējams, tavi draugi tevi novilks uz leju.» Bet es viņas teiktajā toreiz neklausījos,» grūtsirdīgi nopūšas Jānis.

Kad arī jaunākais brālis ņēma piemēru no vecākā brāļa, vecmāmiņai nolaidās rokas. «Viņa man pārmeta, ka slikti ietekmēju sīko,» atminas Jānis. «Bet es jau viņu līdzi nesaucu, brālis pats devās,» viņš piebilst. Tas jau vecmāmuļai bija par daudz. Viņa atteicās no aizbildniecības tiesībām un atdeva mazdēlus bērnu namam.

Bēga arī no bērnu nama

Jānis ceļojis pa daudziem bērnu namiem. Bijis gan Rīgā, gan Jūrmalā, gan pie Igaunijas robežas. Taču arī dzīve bērnu namā Jānim bija nepieņemama, un viņš regulāri bēguļoja. Bērnu namā pret zēnu izturējās labi: «Dzīvojamās telpas bija tīras, un es vienmēr biju paēdis. Neviens mani nemācīja un neuzbāzās ar padomiem, kā labāk dzīvot. Bērnu nama personāls ļāva man pašam veidot savu dzīvi.»

Pēc bēguļošanas Jānis vienmēr labprātīgi atgriezās bērnu namā. «Es uz bērnu namu devos atpūsties. Izgulējos un atpūtos, palika garlaicīgi, un bēgu prom. Mani vilināja Rīga un «ielas dzīve»,» uzsver Jānis.

Atšķirībā no lielā brāļa jaunākajam dzīve bērnu namā nāca par labu. Viņš nebēguļoja, mācījās un ieguva deviņu klašu izglītību, kamēr Jānis pabeidzis tikai piecas klases.

Izlaidīgā «ielas dzīve» noveda nepilngadīgo kolonijā

Runājot par «ielas dzīvi», Jānis stāsta piedzīvoto: «Rīgā bija interesanti. Bija draugi un datorspēļu zāles. Es Rīgā pelnīju naudu ubagojot, ostīju līmi, spēlēju spēļu automātus. Man patika «tusēt» ar draugiem, patika atpūsties. Pārsvarā paliku pie kāda pa nakti, bet reizēm gulēju arī uz ielas.»

«Tēvu nogalināja viņa civilsieva, man tobrīd bija 16 gadi. Tas jau bija gaidāms, viņi alkohola reibumā bieži naidojās un viens otru iekaustīja,» atminas Jānis. Tad arī puisis sapazinies ar «pareizajiem» cilvēkiem, kuri iemācījuši viņam zagt magnetofonus no automašīnām. «Mani arestēja un sākumā piesprieda nosacītu sodu, bet es nenoturējos un nonācu nepilngadīgo kolonijā,» atzīst Jānis. Par trīs mēnešiem, ko pavadījis nepilngadīgo kolonijā, viņš runāt nevēlas – pārāk sāpīgas atmiņas.

Ne darba, ne naudas

Pieaugušo dzīve Jānim sākās ar izklaidēm. «Bērnu nama direktors man bija atvēris bankā krājkontu, kurā krājās pabalsti par aizbildņu zaudējumiem. Kontā bija uzkrājušies 2000 lati, lai es varētu uzsākt patstāvīgu dzīvi, bet es to naudiņu notrallināju,» skumji atzīst Jānis.

Divus mēnešus Jānis tērējis sakrāto naudu. «Ballējos ar draugiem, apmeklēju naktsklubus. Bija ļoti jautri. Meitenes, alkohols,» atminas Jānis. Tomēr naudiņa beidzās, un Jānis palika atkal uz ielas.

Šobrīd Jānis dzīvo kopmītnēs un par dzīvojamo platību maksā 25 eiro mēnesī. Jānis nestrādā un pašreiz nesaņem arī pabalstus. Ja sarunas sākumā vīrietis minēja, ka nekādu palīdzību nevēlas, tuvojoties sarunas beigām, viņš secina, ka ir slinks. Jānis prāto, ka vajadzētu meklēt palīdzību sociālajā dienestā.

Dzīves laikā Jānis nostrādājis tikai vienu mēnesi par krāvēju lielveikalā. Savainojis muguru, un darbs bija jāpamet. «Darbs man nepatika, un es pats zinu, ka to darīju ļoti pavirši,» piebilst Jānis. Šobrīd jaunais vīrietis veic pagaidu darbus.

Ikdienas dzīvi Jānis vada kopmītnēs pie televizora: «Gaidu, kad kāds piezvanīs un paaicinās uz haltūru. Reizēm ciemos atbrauc brālis. Ja ir nauda, pagatavojam ēdienu. Ikdienā pārtieku no makaroniem un griķiem. Man pietiek.»

Jānis reizēm sapņo par daudz labāku dzīvi: «Vēlētos mierīgu, parastu dzīvi. Gribētu māju, sievu un bērnus. Vēlētos strādāt ofisā vai citā darba vietā, atnākt noguris no darba, paspēlēties ar bērniem, paēst sievas pagatavotās vakariņas un iet gulēt.»

«Mani interesē programmēšana, tomēr piecu klašu izglītība man liedz iegūt šo profesiju,» drūmi nosaka Jānis.

Jautāts, ko savā dzīvē viņš visvairāk nožēlo, Jānis atzīst: «Ja tagad varētu kaut ko mainīt, es noteikti klausītu omīti.»

Problēmsituāciju komentē ģimenes psihoterapeite Aina Poiša:

«Cilvēkiem šādos gadījumos, kad pārtrūkusi saite ar tuvajiem, ir iekšēji radies liels tukšums. Ja pirmais ķieģelis nav labi ielikts, arī pārējie izkrīt. Cilvēkam vienmēr ir grūti saprast un pieņemt to, ka viņš jūtas nevajadzīgs. Cilvēku nomāc zaudējums, iekšā ir aizvainojums. Šķiet, ka var paļauties tikai uz sevi. Bieži tas noved pie tā, ka cilvēks slēpjas aiz pārspīlētas bravūrības, nepieņem palīdzību no citiem, mēģina veidot pasauli sev apkārt pēc personīgajiem noteikumiem un iekuļas nepatikšanās. Bāreņu patversmē dzīvojot, jāievēro zināmi noteikumi, jāpakļaujas kādai struktūrai, bet, ja cilvēks nespēj uzticēties citiem un jau izveidojis pats savus personīgos likumus, viņam iekļaušanās šādā kolektīvā ir ļoti sarežģīta. Bēgšana ir saprotama reakcija šādā situācijā – bēgot jaunietis pats novelk savas robežas. Mans ieteikums būtu šim cilvēkam atgriezties atpakaļ un vērst par labu to, ko viņš visvairāk nožēlo, šajā gadījumā risināt savu konfliktu ar omīti. Vajadzētu izlīgt ar šo cilvēku, atzīt gan sev, gan saviem tuvajiem, ka ir pieļautas kļūdas. Paškritiski paskatīties uz sevi, pieņemt tādu, kāds esi, un atzīt, ka nepieciešama palīdzība. Tad arī var lēnām virzīties uz priekšu, doties mācīties, attīstīt sevi intelektuāli. Protams, kauns par piecu klašu izglītību pieaugušā vecumā ir saprotams, tomēr, ja ir vēlme, to var labot, nekas vēl nav zaudēts. Ja ir iekšējā griba mainīties un vēlme mācīties, arī 60 gadu vecumā nav par vēlu.»