VAKARA ZIŅAS: Luijs Fonteins virsnieku nosauc par mērkaķi un tiek cietumā

Skandalozais dāņu mūziķis Stīns Lorenss jeb Luijs Fonteins Liepājā atradis ne vien mūža mīlestību Ivonnu, bet arī nodarbi viesnīcu biznesā. Lai gan daudzi latvieši atstāj dzimto zemi, Stīnam šeit ir ienesīgs ieņēmumu avots, jo viņa abas viesnīcas Liepājā ir topā. Stīns ir brīvdomātājs un mūziķis, ar to arī viņš lepojas. Starp citu, nesen viņš Liepājā izcietis pat cietumsodu.

– Pastāstiet par savām jaunības dienām! Ar ko nodarbojās jūsu tēvs?

– Esmu dzimis Dānijā, Grindstedes pilsētā, un mans tēvs bija fermeris, kuram piederēja zirgu stallis. Tajā bija tieši sacīkšu zirgi. Bija arī dažādas citas nodarbošanās, bet svarīgākie bija zirgi. Mēs piedalījāmies zirgu skriešanas sacīkstēs teju vai visos Dānijas hipodromos. No vienas sacīkšu trases uz citu. Pusaudža vecumā aizgāju no mājām un iestājos mūziķu grupā. Nosacīti viss tas pats turpinājās – ceļošana, muzicēšana un meiteņu skūpstīšana. Tas bija ļoti interesants laiks manā dzīvē.

Tad ierados Kopenhāgenā, kur nodibināju savu grupu. Pēc dažiem gadiem aizbraucu uz Ameriku. Tas bija laiks, kad Džordžs Bušs visiem spēkiem cīnījās pret terorismu un visur saskatīja draudus un teroristus. FIB darbinieki bija aplenkuši manu māju, jo viņos aizdomas radīja mana slavenā bītmašīna jeb bungas. Viņi bija pārliecināti, ka tā ir milzu bumba. Tas man likās par traku, un mēs kopā ar Ivonnu nolēmām pārvākties uz Eiropu, uz Liepāju, kur nopirku māju un to pamazām atjaunoju.

Bet Kopenhāgenā man jau tolaik piederēja mūziķu viesnīca. Tā bija vecas kuģu būvētavas ēka. Kad pavisam pārcēlos uz Liepāju, turpināju darīt to pašu, ko Dānijā. Izdevās šajā vēju pilsētā izdevīgi pārdot ēkas, kas man piederēja. Varēju iegādāties mūzikas klubu un uzsākt biznesu.

– Kā iepazināties ar Ivonnu?

– 90. gadu sākumā ar savu mūzikas grupu ierados Latvijā un sastapu Ivonnu. Tajā laikā vēl biju kopā ar savas meitas Jakobīnes mammu. Bet mums ar Ivonnu uzplauka mīlestība.

– Vai nebija nedroši tādā nabadzīgā valstī uzsākt viesnīcu biznesu?

– Nē, esmu drošsirdīgs. Pirmā Liepājā bija viesnīca «Fontaine Hotel». Sākumā pats dzīvoju blakus mājā. Topošās viesnīcas ēka bija ļoti sliktā stāvoklī un bruka kopā. Tajā atradās četri dzīvokļi, no kuriem tikai divi bija apdzīvoti. Iegādājos jaunus dzīvokļus cilvēkiem, kuri šajā mājā dzīvoja. Māja nonāca manā īpašumā. Ieguldīju tajā visā daudz darba un mīlestības. Tagad te ir viesnīca, kas ir ļoti skaista. Domāju, ka tik jauka tā paliks arī turpmāk. Šobrīd «Fontaine Hotel» jau izpleties pa trīs ēkām.

– Ko varat teikt par viesnīcas karalisko interjeru – viss viena zeltā!

– Katru gadu Ziemassvētkos pagalmā iestādām vienu eglīti – var redzēt, cik viesnīca veca. Kad atvērām mazo viesnīcu, iepirkām skaistumlietas Dānijas krāmu tirdziņos no pamestām mājām. Lielā viesnīca bija par lielu, lai realizētu tādu pašu projektu, tāpēc bija jāmeklē citi varianti. Sākumā meklēju mēbeles Āfrikā, Marokā, bet tur partneris nelikās drošs, tādēļ devos tālāk uz Ēģipti. Tur redzēju, kā tiek izgatavotas renesanses laikmeta mēbeles, un mani tas ļoti ieinteresēja.

Ir tradīcija, ka arābu vīrietim, kurš precas ar sievieti, ir jābūt zelta dīvānu komplektam. Pēc tam to var apklāt un pat nelietot. Es neatšķiru krāsas, un man parasti neveicas ar krāsu izvēli, bet es redzu zeltu un tāpēc veicu šo izvēli – iegādājos visas mēbeles zelta krāsā. Tas bija manā dzīvē lielākais iepirkšanās ceļojums. Izdevu apmēram 100 000 latu. Mazāk nekā 2000 uz istabiņu sanāk, un tas nav daudz visam aprīkojumam.

- Cik viesnīcu jums pieder?

– Četras. Ir viesnīca Āfrikā, Tanzānijā, kurā izcēlās ugunsgrēks mēnesi pēc tam, kad Liepājā nodega mūzikas klubs. Tagad tā ir gandrīz atjaunota, vēl palikusi viena māja. Var būt, ka decembrī to varēs atkal atvērt. Ir arī viesnīca Venecuēlā, kura no februāra ir slēgta, jo šajā valstī ir visādas problēmas, kas saistītas ar valdību. Ziņās rāda, ka tur notiek nemieri un nekārtības. Tagad ir tā, ka tur reizēm nevar dabūt ne ūdeni, ne tualetes papīru, un tas ir traki. Viss ir nacionalizēts, bet agri vai vēlu tas mainīsies. Viesnīca atrodas ļoti jaukā vietā, tieši blakus Karību jūrai. Paradīze zemes virsū.

– Kā jums patīk Liepāja?

– Liepāja ir ļoti jauka pilsēta, bet ļoti žēl, ka daudzi ir aizbraukuši meklēt dzīves laimi citās valstīs. Ļoti nepatīkami. Neviens šo situāciju neuztver nopietni, valdība neko nedara, lai uzlabotu situāciju. Liepājā ir skaista pludmale, ezers un viss pieejams. Liepāja ir maza pilsēta, desmit minūšu laikā var jebkur nokļūt. Man arī patīk Liepājas novads – Ziemupe, Jūrmalciems. Brīžiem liekas, ka novadu pārzinu labāk nekā vietējie. Es esmu nenomierināma dvēsele. Man ļoti patīk mazā un klusā pilsētiņa jūras krastā Pāvilosta.

– Un Latvija?

– Es esmu bijis visur. Ir daudz skaistu vietu, bet var izjust, ka daudzi darbspējīgi cilvēki atstāj valsti. Te kļūst tukšs. Man patīk Vidzemes reģions un Daugavpils. Tikai ļoti tālu no Liepājas.

– Kam veltīts jūsu brīvais laiks?

– Cik varu, esmu kopā ar savu meitu Jakobīni. Daudz ceļoju. Pēdējos gados ar savu grupu esmu atsācis diezgan aktīvi muzicēt. Ceļoju uz Venecuēlu, uz Āfriku. Nesen mēnesi pavadīju Norvēģijā – tur man ir maza mājiņa kalnos, un šajā vietā rakstu dziesmas. Ciemojos arī pie draugiem Dānijā, Spānijā, Krievijā, Polijā un Vācijā.

– Vai dziesmas viegli rakstās?

– Ļoti labi. Šogad esmu sarakstījis vairāk nekā desmit, varbūt pat 20 jaunas dziesmas. Plānoju doties uz Jaungvineju, lai ierakstītu. Tā ir viena no manām mīļākajām vietām.

– Ja varētu izvēlēties, kurā valstī jūs vislabprātāk dzīvotu?

– Man patīk siltums, karstums. Nevarētu gan ilgu laiku dzīvot Venecuēlā, jo tad man būtu jāmaina dzīves stils. Bet man tur patīk. Tur visi dzīvo vienkārši. Nav īpaša stresa, par problēmām nedomā. Arī Āfrikā ilgāk par pāris mēnešiem ir grūti nodzīvot. Man ļoti patīk Dienvidamerika. Esmu bijis Brazīlijā un savā jaunībā tur nodzīvoju pāris gadus. Tur satiku Jakobīnes māti. Arī Meksika, Kolumbija, Spānija ir interesantas valstis.

– Ar ko nodarbojas jūsu meita Jakobīne?

– Viņa ir jauna, skaista meitene. Tagad viņai ir automašīnas vadītāja apliecība. Šobrīd viņa studē un izbauda studentu ballītes.

– Ko vislabprātāk darāt kopā ar Ivonnu?

– Šobrīd mēs vairāk kaujamies (smejas). Protams, pārnestā nozīmē. Bet tas nav pārāk labi. Ivonna pēdējos gados daudz mācās, tāpēc viņa tik daudz neceļo. Bijām kopā Norvēģijā, bet Ivonna ātrāk atgriezās mājās Liepājā. Kopīgi uzcēlām viesnīcu un veidojām interjeru. Ivonna ir prasmīga un veiksmīga dizainere. Šobrīd viņa visvairāk laika pavada gleznojot. Kopīgi iegādājāmies jaunu māju Liepājā. Taču izskatās, ka man pašam būs jānodarbojas ar tās restaurēšanu un iekārtošanu. Tā atrodas Jāņa ielā un ir 400 gadus veca. Sākumā jāsalabo pati māja, vēl nav zināms, kas tur būs. Tā ir viena no Liepājas skaistākajām mājām.

– Vai ar jums Liepājā notikuši arī kādi kuriozi atgadījumi?

– Nesen man Liepājā bija uz trim dienām jāiet cietumā, jo robežsardzes virsnieku biju nosaucis par pērtiķi. Tas ir diezgan smieklīgi. Es pat nezināju, ka man jāiet cietumā. Esmu bijis cietumā piecās valstīs, galvenokārt par robežu šķērsošanu – Venecuēlā, Panamā, Latvijā, Austrijā un Spānijā.

Austrijā mani apsūdzēja par muzikantiem nozagtu ģitāras pedāli. Tikai tāpēc, ka esmu mūziķis, mani uzreiz saķēra. Savukārt Spānijā mani izrāva no bāra un teica, ka esmu apzadzis mašīnu. Ja nedošu naudu, sauks policiju. Kad izsauca policiju, cietušie parādīja it kā citu mašīnu. Braucu no Gviānas uz Venecuēlu un šķērsoju robežu tur, kur tek upe. Satiku robežsargus. Kolumbijā mani vienreiz apturēja policija un lika iztukšot kabatas. Pēc desmit minūtēm apturēja citi policisti un atkal lika iztukšot kabatas. Drauga kabatā atrada marihuānu, kas tur bija speciāli ievietota. Tiesa gan, par to bija jāatbild. Panamā atkal aizturēja par robežas šķērsošanu. Toreiz mani paglāba malārija, un likumsargi baidījās mani ievietot cietumā, lai citi nesaslimtu. Tāpēc sveikā izkļuvu no šīs situācijas.

– Ko varat teikt par Latvijas cilvēkiem?

– Dažreiz esmu mazliet dusmīgs uz viņiem. Latviešiem vajadzētu vairāk runāt, cīnīties pret esošo situāciju, iebilst. Arī saņemot algas, viņi saņem tikai daļu, bet otra puse paliek valstij pārāk augstajos nodokļos. Prioritātes ir nepareizas. Cilvēkiem vajadzētu prasīt vairāk. Šis teiciens «tas jau ir normāli» neder. Cilvēki Latvijā pārāk bieži ir pieticīgi. Ja tu dzīvo kādā valstī, tev tomēr būtu jāsaņem pats labākais. Tas šobrīd nenotiek.

– Ko jums gribētos mainīt Liepājā?

– Pirms dažiem gadiem Liepājā vēl dzīvoja 89 000 cilvēku, tagad ir aptuveni 70 000. Vajadzētu būt ļoti lielai trauksmei saistībā ar šo jautājumu. Kaut vai jāpiešķir cilvēkiem bezmaksas dzīvokļi un pabalsti. Jaunie cilvēki ar ambīcijām dodas projām. Te paliek tikai veci cilvēki. Ja nekas nemainīsies, pēc desmit gadiem Liepāja būs pensionāru pilsēta. Ir ļoti daudz tukšu dzīvokļu un māju, kas brūk kopā. Es domāju, ka likumā jāievieš kādi panti, kas ļautu ģimenēm piešķirt pabalstus. Vajadzētu piesaistīt cilvēkus, lai viņi atgriežas.

Liepājā ir visskaistākā pludmale. Taču visus gadus, braucot no Rīgas uz Liepāju, es redzu sliktos ceļus. Ceļš uz Palangas pusi ir vēl briesmīgāks. Jāpiespiež valsts un pašvaldības šos ceļus salabot.