Latvija ne velti tiek dēvēta par zilo ezeru zemi, un šķiet, ka katram ir savs īpašais stāsts – kāds pa gaisu lidinājies, kādu milzis pieraudājis. Taču ir vairākas ūdenstilpes, kas apvītas ar mistiskām un baisām leģendām. Cilvēki pat uzskata, ka šīs vietas ir nolādētas un tajās ar dzīvībām spēlējas pats nelabais. »VZ+« savām acīm aplūkoja trīs cilvēkus visbiedējošākos ezerus.
Čertoks jeb Velnezers
Aglona ir viena no svētākajām vietām Latvijai – tās bazilikai piemītot dziedējošs un pārdabisks spēks, taču tikai pāris kilometrus no bazilikas mežā atrodas, pēc nostāstiem spriežot, Latvijas nešķīstākais ezers, kur nedzīvo zivis un tuvumā nav manāms neviens putns. Ar Čertoku jeb Velnezeru saistās vairāki nostāsti. Cilvēki baidījušies naktīs iet vai braukt gar to. «Kāds vīrs reiz naktī ar pajūgu devies uz mājām gar Velnezeru. Kopš tās reizes vīrs nav redzēts, bet ezerā atrada pajūgu un beigtu zirgu,» stāsta latviešu tautas teika. Daudzi ezera apkārtnē nomaldās, nespēdami atrast pareizo ceļu. Vietējie vienmēr baidījušies no šīs vietas. Čertoka apkārtnē nekad nav dzīvojuši cilvēki – tie pie ezera nevarot ilgi uzturēties, jo Velnezers izstarojot negatīvu enerģiju.
Pēc vietējo iedzīvotāju nostāstiem, ezerā nedrīkst peldēties. Apmēram ap vidu cilvēkam sākot griezties galva un var noslīkt. Ezeram esot paša velna sviedru smaka, tāpēc zivis tajā nedzīvo un pat putni tuvumā nelido, tomēr tieši velna sviedri spējot darīt brīnumainas lietas, gluži kā Aglonas bazilikas svētavots. Pastāv leģenda – ja cilvēks bez viltus ezerā ziedo savu dārgāko lietu, viņš tiekot dziedināts no ādas vainām, uzliktā lāsta. Taču, ja peldētājs būs krāpis velnu un ezerā iemetis ko bezvērtīgu, tad viņš pēc trim naktīm attapšoties augšpēdus.
Tuvākās mājas atrodas aptuveni 3–4 kilometru attālumā. Agrāk netālu dzīvojis mežsargs, bet viņš miris nedabiskā nāvē un viņa namiņš nodedzis līdz pamatiem. Izteikti gleznainais ezers pārsteidz ar savu dzidro ūdeni, var labi var saskatīt tā gultni. Dīvaini šķita, ka ezerā sabirušās lapas nevis pūst, bet veido biezu klājumu un izskatās kā iekonservētas. Zinātnieki, kas pētījuši ezeru, šeit savulaik atklājuši radona gāzi, kas lielā mērā arī izskaidro dzīvības trūkumu ezerā, jo gāze ir radioaktīva. Tiek uzskatīts, ka arī paša ezera izcelsme ir īpatnēja, proti, tas veidojies kā meteorīta krāteris. Arī »VZ+« šeit nācās sastapties ar neizskaidrojamu notikumu: brīdī, kad fotogrāfs centās iemūžināt leģendām apvīto velna gultu, fotoaparāts vienkārši atteicās fokusēt.
Lielais Subates ezers
Lielais Subates ezers atrodas Daugavpils rajonā, Subates pilsētas administratīvajā teritorijā. Tā vidējais dziļums ir 7,7 metri, bet maksimālais dziļums – 16,6 metri. Šim ezeram tiek piedēvēts nešķīsts spēks, kas spēj sevī ievilkt visu, kas tajā iekrīt. Nostāsti vēsta, ka šeit slīkuši gan bērni, gan mājlopi. Savukārt naktīs pie ezera varot dzirdēt, kā tajā zvanot baznīcas zvans. «Subates baznīca agrāk piederējusi leišiem. Leišu mācītājs spēlējis ar latviešu mācītāju kārtis, un leišu mācītājs nospēlējis baznīcu, tādēļ baznīca palikusi latviešiem. No lielām sirds sāpēm leišu grāfiene iejūgusi pāris zirgus karietē, ielikusi baznīcas zvanu un no kalna iebraukusi ezerā. Klusos vakaros varējis vēl ilgi dzirdēt maigas zvana skaņas. Grāfiene baznīcu un ezeru nolādējusi, tāpēc viss, kas ezerā iekritis, ārā vairs nav dabūjams,» vēsta latviešu tautas teika. Tiesa, vietējie no ezera nebīstas un tā krastos šobrīd redzamas vairākas lauku mājas. Arī makšķernieki ezeru ir iecienījuši, jo tas ir zivīm bagāts.
Niedrāja ezers
Niedrāja ezers kļuva slavens pirms pāris gadiem, kad ūdenslīdēji no tā izvilka dīvainas formas koka priekšmetu. To aplūkojot, kļuva skaidrs, ka tā ir ļoti veca laiva, kas piederējusi tiem cilšu cilvēkiem, kuri pie ezera bija apmetušies mūsu ēras septītajā gadu simtenī. Taču vispār par Niedrāja ezeru, kas atrodas pāris kilometrus no Smiltenes, teikas un leģendas stāstītas jau ļoti sen. Iespējams, ka vecāki bērnus ar dažādiem mošķiem, kas mīt Niedrājā, baidīja tādēļ, lai mazie neietu tik tālu projām no mājām, turklāt ceļš uz to vijās cauri mežam.
Ezers vienmēr vilinājis visu paaudžu makšķerniekus, jo tiek uzskatīts, ka Niedrājā mīt gandrīz visas Latvijas ezeros dzīvojošās zivju sugas. Tā ūdens ir tīrs un caurredzams – šis fakts vilina ūdenslīdējus. Interesanti, ka vairākas sezonas šis ezers nav bijis iekļauts vides veselības speciālistu monitoringa sarakstā, proti, nav ņemtas analīzes, vai tur drīkst peldēties – laikam jau tas nemaz nav nepieciešams. Peldējušies ir daudzi, un nekas veselībai bīstams nav atgadījies. Novērojumos un praksē konstatēts, ka Niedrāja ezera ūdens notīra no cilvēka biolauka visu negatīvo enerģiju uzlādējumu, ko dod mūsdienu civilizācija, savukārt vairāku dienu ūdens procedūras mazina stresu un sāpes organismā, pastiprinās vielmaiņa un ķermeņa kopējais dzīvības spēks. Niedrāja ezers ir visai iecienīta atpūtas vieta Smiltenes pievārtē. Te izvietojušies pavisam septiņi nelieli ezeriņi, bet Niedrājs ir lielākais un tuvākais, ejot no pilsētas puses. Daži no apkārtnes smiltāju pauguriem ir samērā augsti un stāvi, jādomā, ka te reiz atradušies ar kulta izdarībām saistīti objekti.
Taču ir kāda visai baisa leģenda – ezerā esot glabāti diži kareivji, un viņu kapa vietu tagad sargājot vārava. Tad, kad ezerā ar laivu iepeld dārgumu meklētāji, paradās bieza migla. Tai cauri nevar redzēt, un labumu meklētājs vairs nezina, kur krastu meklēt. Savukārt vārava dziedot tik saldas melodijas, ka naudas tīkotājs iesnaužas un ar visu laivu sapinoties biezajās niedrēs, bet pēc tam tiekot ievilkts ezera dibenā, kur guļot simtiem šādu mantkārīgo. Tiesa, vēstures annālēs gan nav pat attālu norāžu uz to, ka kādu varētu būt piemeklējis tik bēdīgs liktenis. Nu, vismaz dziedošu vāravu dēļ pilnīgi noteikti ne.
