Modes mākslinieka un dzīvnieku kapsētas «Citi medību lauki» īpašnieka Uģa Rūķīša (53) mirstīgās atliekas apbedītas viņa paša izveidotajā kapsētā Babītes novadā. Tā bijusi Uģa griba, atdusēties līdzās savam mīlulim – ņūfaundlenda šķirnes sunim. Šobrīd dzīvnieku kapsētas apsaimniekošanas darbus uzņēmusies veikt Uģa otrā sieva Anita, bet pirmā sieva Dace novēl jaunajai kapu saimniecei saņemties un beigt dzert.
Nevarēja izturēt dzeršanu
Uģa Rūķīša dzīvību izdzēsa postoša atkarība – alkohols. Tieši šā iemesla dēļ 1995. gadā no modes mākslinieka aizgāja arī viņa pirmā sieva Dace, abu bērnu Lindas un Kristapa mamma. Mākslinieka pirmā sieva zina stāstīt, ka Uģim alkohola lietošanas problēma sākās jau vidusskolas laikā. «Šī alkoholisma problēma bija visu laiku, bet ne tik izteikti. Kā slimība tā progresēja. Mēs abi izšķīrāmies tikai šā iemesla dēļ, jo tas vairs nebija izturams. Nevis tāpēc, ka man blakus bija piedzēries vīrietis, bet tādēļ, ka viņš bija hronisks alkoholiķis, kurš dzēra nedēļām. Un alkoholismam jau nāca līdzi dažādas blaknes. Uģis neieradās uz televīzijas raidījumiem un citiem pasākumiem. Man nemitīgi bija jāsaka, ka Uģis ir slims, jo neiešu jau visiem stāstīt, ka mans vīrs ir piedzēries. Bērni sāka pieaugt, un līdz ar to radās arī visādi konflikti dēļ šīs postošās atkarības. Tā visa ir pagātne, cilvēks ir miris, un es nevēlos par to vairs runāt, bet es nevēlos arī viņu glorificēt. Pie visa viņš pats ir vainīgs, jo mērķtiecīgi uz to gāja. Alkoholisms nāk ar ļoti smagām komplikācijām un kropļo cilvēka uztveri un psihi. Alkoholiķis vairs nespēj adekvāti tvert situāciju un to novērtēt. Uģa nevēlēšanās dzīvot bija komplikācijas, kas radās no alkohola slimības,» stāsta Dace. Viņa Uģim dāvājusi ne tikai divus bērnus, bet arī kopā darbojusies modes industrijā un palīdzējusi vīram 1987. gadā veidot tērpus Zigmara Liepiņa komponētajai rokoperai «Lāčplēsis». Šobrīd Dace ir sertificēta psiholoģe.
Sarunā ar »VZ« Dace atklāj, ka ir ļoti skumji, jo nevienam tā arī neizdevās palīdzēt Uģim tikt vaļā no postošās atkarības. «Uģa otrajai sievai Anitai arī bija alkohola lietošanas problēmas. Lai arī neesmu klāt bijusi, bet to, ka abi kopā dzēra, zināju, un tur nav ko slēpt. Un tas, kas darījās Uģa mājās pēdējā laikā, bija vienkārši ārprāts. Tas nav veselam saprātam tverams. Viņi abi nemitīgi bija piedzērušies,» stāsta Dace.
Dzēra katrs savā istabā
Pirmā sieva ar Uģi pēdējo reizi sazinājusies šā gada 6. aprīlī. «Es biju lauzusi kāju un gulēju slimnīcā, kad Uģis man piezvanīja. Toreiz viņš bija skaidrā. Normāli izrunājāmies. Pēc tam gan vairs neesam sazinājušies. Ar bērniem runājām, ka situācija tā arī nav mainījusies. Zinu, ka par šo dzeršanas problēmu uztraucās arī Anitas meita, kas dzīvo Anglijā. Tie fakti ir zināmi un nav nekādi meli. Es arī nekādā gadījumā nevaru vainot Anitu, ka viņa pie kaut kā būtu vainīga.Taču viņi dzēra kopā. Viņiem nebija motivācijas. Ko divi cilvēki darīja mājās? Katrs savā istabā dzēra. Patiesībā viņi savas kopdzīves beigās bija divi vientuļi un nelaimīgi cilvēki. Viņi dzēra līdzvērtīgi, vienīgi Anitai organisms ir spēcīgāks. Anitu ļoti aizvainoja fakts, ka publiski izskanējusi informācija, ka viņa ar Uģi dzēra kopā. Alkoholismam nāk arī līdzi vēl kāda milzīga problēma, alkoholiķi nespēj adekvāti vērtēt un nevis vaino sevi, bet meklē vainu un ļaunumu cita rīcībā,» atklāj Dace.
Meita piedod tēvam
Abi Uģa bērni Linda un Kristaps nemitīgi izrādīja savu nepatiku pret tēva postošo atkarību. «Uģis gribēja ar bērniem tikties, bet viņam bija bail. Dēls nemitīgi audzināja Uģi. Ja Uģim palika slikti ar sirdi, viņš zvanīja dēlam. Meita bija krasi paudusi savu nostāju, ka nekomunicēs ar tēvu, kamēr viņš nebeigs dzert. Taču, kad Uģis jau bija reanimācijā, meita pie viņa aizgāja. Šajā situācijā jāslavē Anita, jo viņa mums piezvanīja un izstāstīja, kāda ir situācija. Meita ar tēvu visus savus rēķinus nokārtoja slimnīcā. Tēvs ļoti pārdzīvoja, kad ieraudzīja meitu. Linda viņam visu piedeva, un tēvs visu smagi nožēloja. Tā bija grēksūdze,» stāsta Dace.
Kas pārņems biznesu?
Šobrīd aktuāls ir jautājums, kurš paliks saimniekot Uģa Rūķīša izveidotajā dzīvnieku kapsētā. Gan Dace, gan Anita atklāj, ka testamentu, ja tāds vispār ir bijis sastādīts, nav redzējušas. Dace teic, ka Uģa bērni nekad nav bijuši mantkārīgi un viņi nepretendē ne uz ko. Turklāt vēl nav zināms, vai Uģim nav palikušas parādsaistības, jo beidzamajā laikā pāris nav strādājis, bet dzēris. Abiem bija izveidojušās parādsaistības. Turklāt pāris lietojis dārgo alkoholu un tas viņiem piegādāts no veikala un pat no kafejnīcas. Dace atklāj, ka dzīvnieku kapus varētu vadīt Anita, jo viņa pati dienā, kad tika apbedītas Uģa mirstīgās atliekas, izteikusi šādu vēlmi, ka tas būtu kā stimuls, lai atturētos no alkoholisko dzērienu lietošanas. Vēl gan priekšā ir tiesiskais process, kurā tiks izskatītas mantojuma lietas. «Manuprāt, tā situācija ir izveidojusies tāda, kā Uģis ir vēlējies. Ja Uģis būtu vēlējies, viņš skaidri un gaiši būtu pateicis dēlam, ka vēlas, lai viņš vada kapus, un šo biznesu būtu arī viņam novēlējis. Kristaps būtu ar mieru turpināt tēva iesākto, jo kapi ir kā piemineklis tēvam. Taču Anita skaidri un gaiši pateikusi, ka tā ir viņas vienīgā iespēja, lai saņemtos un sāktu dzīvot no jauna, nevis nodzertos. Liekot roku uz sirds, es ļoti ceru, ka Anitai tas izdosies, un tas Uģim būtu vislielākais gandarījums. Redzu, ka griba viņai ir. Kapu bizness ir viņas vienīgais iztikas avots. Turklāt Anitai arī jāmainās savas meitas dēļ. Ja viņa nebeigs dzert, tad arī vienīgā meita novērsīsies. Ja arī Anita lūgs man palīdzīgu roku, es neatteikšu, bet palīdzēšu, jo ne jau nauda un mantiskās lietas ir primārais,» skaidro Dace.
18 gadu cīnījās ar atkarību
Savukārt Uģa otrā sieva Anita »VZ« strikti noliedz, ka viņai būtu bijušas problēmas ar alkoholu. Anita uzsver, ka kopš 2000. gada ir nekustamo īpašumu vērtētāja un nevarētu taču strādāt ar klientiem alkohola reibumā. Anita atklāj, ka arī viņa visu laiku esot cīnījusies ar Uģa atkarību: «Uģis jau sen, sen, sen bija nodzēries. Viņš trīs reizes ir bijis slimnīcā. Es viņu visu laiku esmu vilkusi. Tā es ar viņu nodzīvoju 18 gadu. Es viņu satiku tad, kad viņš bija alkoholiķis. Es neesmu ar viņu kopā dzērusi. Cik vien varēju, vedu viņu pie ārstiem, ņēmu nost pudeles, lai nedzer. Es esmu darījusi visu, kas bija manos spēkos, lai tikai viņš man būtu blakus. Uģis bija ideāls vīrs. Vairāk es nespēju neko izdarīt. Man jau tā ir smagi,» Anitas balss aizlūst, un viņa sāk raudāt.
Anita ir apņēmības pilna turpināt vīra biznesu. «Es pat aizvēru nupat savu firmu ciet, lai tagad pilnībā nodotos darbam dzīvnieku kapos. Tā esmu vienojusies ar Uģa bērniem. Tagad es skatos, mācos, kas tur notiek, un mēģinu kaut ko darīt. Es Uģi ļoti mīlēju un tādēļ nevaru pieļaut, lai apstātos viņa iesāktais darbs. Tur ir tik daudz apbedījuma vietu, ka tās ir jāuztur kārtībā. Šobrīd jau vēl neesmu saņēmusi mantojumu, tas tikai stāsies spēkā pēc pusgada. Taču līdz tam laikam ir jāstrādā, lai nekas tur neaizietu bojā. Tā bija Uģa griba, lai tie kapi paliek man,» skaidro Anita.
Atdusas līdzās savam mīlulim
«Dzīvnieku kapsētu «Citi medību lauki» esmu veltījis savam visuzticīgākajam DRAUGAM – sunim ņūfaundlendietim – Karbo Cerbo Kongo Van der Klemanso 24.11.1990. – 22.06.2002. kurš bija kopā ar mani manis paša radītajos dzīves smagākajos un drausmīgākajos brīžos. Esmu pateicīgs Dievam, kurš atsūtīja šo savu sūtni, lai tas palīdzētu man izdzīvot» – mājaslapā savulaik rakstījis Rūķītis. Iespējams, ka Rūķītim vajadzēja iegādāties vēl kādu tik lielu un uzticamu draugu, kas palīdzētu viņam izķepuroties no «zaļā pūķa» važām. Satiekot kapa uzraugus, saproti, ka tiešām ir aizgājusi šīs vietas dvēsele: «Atliek tikai žēli noplātīt rokas, jo nezini, kas būs tālāk. No maija jau Rūķītis te nerādījās, un bija skaidrs, ka paliek arvien sliktāk. Pats braucu un teicu, lai pieliek šim netikumam treknu punktu, jo zinu, kā ir aizrauties ar alkoholu – pats gāju tam cauri, bet nu jau deviņpadsmit gadu ne lāsi mutē neesmu ņēmis. Viņš man jautāja, kā tā varu – atmest, un viss. Man bija gribasspēks, viņam laikam nebija. Diemžēl tur liela loma arī nospēlēta viņa sievai Anitai. Agrāk viņa meta ārā saimnieku no mājas, kad šis pārnācis kunga prātā, un viņš nakšņoja kapsētā, bet pēdējos gados jau uzdzīvoja abi kopā.» Kapu strādnieki saprot, ka būs ļoti grūti tagad sadarboties ar cilvēku, kurš te ieskrējis vien pāris reizes. «Strādāju šeit jau desmit gadu un zinu katru cilvēku, kam te apglabāts mīlulis, bet, ja nespēšu saprasties ar Rūķīša kunga sievu, tad ar skumjām šī vieta būs jāpamet. Darbs te ir ieguldīts ļoti daudz, kā arī nav dienas, kad es sēdētu, rokas klēpī salicis, bezdarbībā. Es jau piemiņas ceremonijā piegāju saimnieka meitai klāt, kura teica, ka viņai neko nevajagot – šeit ir daudz darāmā un teritorija tikai paplašināsies jau tā dusošajiem teju 2000 mājdzīvniekiem,» atklāj «Citu medību lauki» strādnieks. Viņam ir skumji, ka visas juridiskās lietas un mantu dalīšana tagad notiek tik nesmuki, jo no tā ir atkarīga arī kapsētas turpmākā darbība.