Vienā no skaļākajām pasūtījuma slepkavību lietām iesaistītais Igors Ivanovs, kurš visās tiesu instancēs atzīts par vainīgu uzkūdīšanā uz slepkavību, tika notiesāts uz 13 gadiem cietumā (no tiem gandrīz seši jau nosēdēti). Varētu šķist, ka nu jau gan ilgi šis cilvēks sabiedrībai ir laupīts, taču izrādās – nekā! Bijušais uzņēmējs turpina kārtot lietas arī no cietuma kameras, turklāt savdabīgā veidā.
Atstājis pēdas Rīgā
Uzņēmējs Igors Ivanovs, kādreizējais «Arēnas Rīga» īpašnieks, kopā ar Vitāliju Mamedovu un Ludvigu Antonovu tika apsūdzēti uzņēmējas, Igora Ivanova laulātās draudzenes Ellas Ivanovas noslepkavošanā. Zobārstniecības klīnikas «Elladent» īpašnieci un nekustamo īpašumu uzņēmēju Ivanovu ar pieciem šāvieniem nogalināja savas mājas pagalmā Garkalnes pagasta Priedkalnē 2008. gada 7. janvāra naktī. Pāris stundu pēc slepkavības policija aptuveni septiņu kilometru attālumā mežā aizturēja iespējamo slepkavu 52 gadus veco Ludvigu Antonovu, bet pēc pāris mēnešiem arī pārējos šajā lietā iesaistītos.
Šī bija viena no skaļākajām lietām aizvadītajā desmitgadē, jo uzņēmēju Ivanovu pāris bija labi pazīstams. Abi savulaik trāpīja uz viļņa, precīzāk – burbuļa, kas krietnam pulciņam ļaužu ļāva samērā īsā laikā tikt pie miljoniem, pērkot un pārdodot nekustamos īpašumus. Ivanovs bija līdzīpašnieks tādos projektos kā tirdzniecības centrs «Mols», «Arēna Rīga», «Z-torņi» un «Rīgas jahtklubs». Pārdodot savas daļas šajos projektos, viņš, ja var ticēt paša paustajam, pelnījis ne miljonus, bet desmitiem miljonu, kas nodrošināja greznu un patīkamu dzīvi. Ivanovu intervēja laikraksts «Dienas Bizness», un viņam bija sakari augstākajās aprindās. Ne velti Ivanovs izmeklētājiem vēlāk varēja lielīties, ka pazīstot «lielo Andri» un «Mareku no vadošas partijas», kas viņam drīz atkal ļaušot būt uz brīvām kājām.
Tomēr, lai arī cik daudz cilvēkam ir naudas un mantas, diezin vai viņš ir ar mieru zaudēt kaut daļu no tās, nemaz nerunājot par pusi, ko apdraudēja gaidāmā škiršanās no sievas Ellas. Viņa tolaik sāka tikties ar producentu Ojāru Grasmani, un arī pašam Ivanovam, šķiet, bija jaunas attiecības. Gaidāmā mantas dalīšana, kas neizbēgami pavadītu šķiršanās procesu, visticamāk, arī bija galvenais Ellas Ivanovas nāves iemesls.
Uzņēmēja cita seja
«Pašā bērnībā Igors bija tāds ierāvies sevī, mierīgs un kluss. Bet jau 14 gados viņi ar citu puiku nozaga mopēdus no šķūnīša. Es vēl biju vainīga, ka, vecākā māsa būdam,a neesmu viņu labi pieskatījusi. Vēlāk viņš sāka nodarboties ar boksu, cilāt svaru stieņus, kādu laiciņu pastudēja Minskas augstskolā un tad pastrādāja milicijā,» stāsta Igora Ivanova māsa Diāna, kas nesen vērsās pie »VZ«. Vēlāk Ivanovs uzsācis visādas afēras – vedis spirtu – pilnu pagrabu ar 200–300 litru mucām. «Teicu, ja viņš neizbeigs, rakstīšu milicijai, bet neko jau nevarēju viņam padarīt. Bija palicis valdonīgs, un visam vajadzēja notikt pēc viņa prāta. Viņš jutās nesodāms. Droši vien tāpēc arī pirmo reizi tika cietumā. Uz deviņiem gadiem par izvarošanu. Domāja, ka viņam viss atļauts,» skatīdamās uz ģimenes fotogrāfiju, stāsta Diāna. «Kad viņš iznāca no cietuma, kopīgi nolēmām, ka celsim lielu māju – «Kalnrozes», kur varētu mitināties visa ģimene. Igors ieguldīja daudz, es, protams, neko daudz ieguldīt nevarēju, jo esmu šuvēja. Bet Igors toreiz pelnīja labi, jo veda benzīnu no Baltkrievijas. Sākumā pats, bet vēlāk organizēja, lai citi ved. Māju uzcēlām, tomēr ar to Igora intereses arī beidzās,» atceras Diāna. Brālis aizgājis lielajā biznesā, un tādi sīkumi kā mājas remonts un citas lietas viņu vairs nav interesējušas.
Dāsnu roku
Vēl pirms nozieguma izdarīšanas, iespējams, gatavojoties gaidāmajai šķiršanās prāvai, Ivanovs paklusām sāka nobēdzināt īpašumus, dāvinot tos uzticības personām. Arī savai māsai Diānai viņš uzdāvināja jahtu «Valērija», kapitāla dalas SIA «Vīlandes 18» un jau pieminēto nekustamo īpašumu «Kalnrozes» – vecāku māju, kas iepriekš bija reģistrēta uz Ivanova vārda. «Mēs ar vīru gribējām savu māju, jo abiem bija tikai pa dzīvoklim Rīgā. 2008. gadā brālis piedāvāja pārvākties uz vecāku māju, un mēs piekritām. Pārdevām savus dzīvokļus un pārvācāmies tur,» atceras Diāna. «Nekad nebija runas, ka šis dāvinājums kādreiz būs jādod atpakaļ. Teica – man to nevajag, ejiet un dzīvojiet! Un var jau arī saprast, jo tāda māja, kāda Baltezerā bija viņam, ar baseiniem un visu pārējo...» viņa stāsta. Diāna nojautusi, ka pārējie dāvinājumi visticamāk slēpti no sievas, tomēr par māju bijusi pārliecināta, ka tā paliks viņas un vīra īpašumā. Lietas tomēr izvērsušās citādi, kad Ivanovs apcietināts. 2012. gadā brālis Diānai zvanījis no cietuma un sacījis, ka visi dāvinājumi jāpārraksta uz viņa Krievijā mītošās meitas Valērijas vārda. To Diāna arī izdarījusi. «Visu mūžu ir noticis tā, kā viņš gribējis. Atceros – viņš ļoti labi pabeidza devīto klasi – padevās matemātika un angļu valoda. Tad viņš nolēma mācīties Liepājas Jūrasskolā, un neviens viņam nevarēja iebilst. Tāds viņš ir cilvēks – vienmēr viss bijis pakļauts viņa gribai. Teicu viņam, ka nevēlos māju pārrakstīt, taču vienā no pēdējām telefonsarunām viņš paziņoja, ja vēl gribot mājā dzīvot, tad neesot citas izejas. Man faktiski nebija izvēles. Turklāt es toreiz vēl viņam ticēju – galu galā viņš ir mans brālis,» atzīst Ivanova māsa Diāna Bērziņa.
Baidās par dzīvību
Būtu vēl saprotams, ja Ivanovs īpašumu māsai paņemtu atpakaļ, lai atdotu meitai, kura ar to varētu rīkoties, kamēr viņš pats ir ieslodzījumā. Tomēr ar īpašumiem sākusies shēmošana. Ivanova meita Valērija, acīmredzot pēc tēva rīkojuma, izsniegusi pilnvaru rīkoties ar īpašumu Ivanova bērnības drauga sievai Jeļenai Demidovai, kura to savukārt iznomājusi savam vīram Nikolajam Demidovam. Līdz ar to, ja kādam gribētos atrast īstos īpašniekus, nāktos krietni pasvīst.
Demidovi īpašumā sākuši rīkoties pēc sava prāta. Turpat blakus Ivanova un Bērziņas vecāku mājai bez nepieciešamajam atļaujām uzcēluši savu māju un visādi citādi cenšoties panākt, lai pāris no īpašuma izvācas. «Pirms gada Demidovs teica, ka laiks būtu manu vīru Aleksandru no «Kalnrozēm» aizvākt. Kā viņi to domāja – var nojaust. Bet iecirkņa inspektors pat nevēlējās izskatīt iesniegumu par šiem draudiem,» izmisusi ir Bērziņa. Neredzot citu iespēju, abi vērsušies tiesā, lai atgūtu īpašumu, un tiesvedība patlaban ir procesā. «Tikko iesniedzam prasību tiesā, tā viņi saprata, ka, nonākot šai lietai atklātībā, gaismā nāks daudzas nelikumības, kas veiktas īpašumā, un viņi tiks sodīti. Nelikumīga būvniecība, simtiem pusizjauktu mašīnu pļavā. Sākās draudi, kuru mērķis bija panākt, lai mēs atsaucam prasību. Ieteica uzmanīties, ejot gar šoseju, utt. Patlaban sanāk tā, ka mēs ar Diānu esam nostājušies ceļā, var teikt, lieliem bandītiem,» turpina Diānas vīrs Aleksandrs.
«Mēģinājām izlīgt – lai izmaksā mums mājas vērtību naudā un sedz pārvākšanos, un mēs aizietu. Nekādas pretenzijas vairs neceltu. Juristi sāka mūs izsmiet, ka mēs laikam gan gribot Mežaparkā dzīvot, bet tā tas nav. Mēs gribētu lauku mājiņu, ne vairāk kā 100 kvadrātmetrus lielu, lai būtu šķūnis, dīķis putniem un es varētu dzīvot ar savu ģimeni,» tā Diāna. Pagaidām viņai gan nav pārliecības, ka izlīgt izdosies, un cerības liek uz tiesu, piebilstot – ja nebūtu vērsusies tiesā un pie preses, iespējams, ar viņiem jau būtu noticis kāds «nelaimes gadījums».