Konflikts par kāda bērna aizskaršanu beidzies traģiski, bērnu tēviem sarīkojot pamatīgu savstarpējo rēķinu kārtošanu, kas izvērtās kautiņā un naža vicināšanā. Viens vīrietis no gūtajām traumām miris.
Četri pret vienu
Ogrē arvien nav rimuši minējumi un baumas saistībā ar 1. maija vakarā Ziedu ielā notikušo asinsizliešanu, kad nāvējoši ar nazi tika traumēts 28 gadus vecais ogrēnietis Vitālijs. Vīrietim uz ielas tika pārgriezta rīkle, cietušo gan neatliekamā medicīniskā palīdzība nogādāja slimnīcā, taču mediķiem viņa dzīvību glābt neizdevās. Saistībā ar notikušo policija pārbauda 35 gadus veco Ogres iedzīvotāju Leonīdu. Vīrietis aizturēts uz vairākām stundām, taču apcietinājumā nav paturēts un pašlaik ir brīvībā. Policija skaidro, ka, visticamāk, slepkavība izdarīta nejauši, pārkāpjot pieļaujamās pašaizsardzības robežas. Tālākais notikumu skaidrojums gan ir visai sarežģīts. Konflikts starp Leonīdu un vēl kādu vīrieti, kurš, starp citu, nav vēlāk nogalinātais Vitālijs, sācies jau rīta pusē. Šobrīd gan nav īstas skaidrības, vai Leonīds devies pie dēla drauga tēva skaidroties, jo pieaugušais aizskāris viņa dēlu, vai vienkārši puikas saķildojušies savā starpā. Iespējams, konflikts būtu beidzies, ja vien vīrietis, kuram nepatika Leonīda pārmetumi, nebūtu sapulcinājis vēl vismaz trīs draugus un nedotos skaidrot attiecības ar Leonīdu. Četru vīru kompānija pamatīgi piekāvusi Leonīdu, pārsitusi lūpu un salauzusi viņam roku. Lai atvairītu uzbrukumu, Leonīds izvilcis no kabatas nazi un sācis to vicināt, līdz trāpījis tuvu stāvošajam Vitālijam, kurš patiesība ar Leonīdu pat nebija personīgi pazīstams un bija pieaicināts konflikta noregulēšanai. Policija norāda, ka visas konfliktā iesaistītās personas bija alkohola reibumā, turklāt četri no vīriešiem nonākuši policijas redzeslokā, vienīgi šobrīd par netīšu nonāvēšanu aizdomās turamā persona nav bijusi tiesāta. Nazis vīrietim bijis līdzi, jo viņš strādājot par dārznieku. No vietējiem »VZ« noskaidroja, ka Leonīds jau daudzus gadus ir kāda vietējā uzņēmuma labiekārtošanas iecirkņa strādnieks. Viņš pat vairākkārt pieminēts vietējā laikrakstā kā labs un atbildīgs darbinieks, kas pļauj gan zālienus, gan stāda puķes, gan palīdz labiekārtot bērnu laukumus un namu pagalmus. «Lai ko man nācies par viņu dzirdēt, domāju, ka viņš ir labs cilvēks un tikai gribēja pasargāt savu bērnu no vardarbības, kas, kā zināms, ir izplatīta gan bērnu, gan pieaugušo vidū,» saka Jānis. Jāpiebilst, ogrēnieši neslēpj, ka vīrietis ar nazi manīts vicināmies arī iepriekš, par to pat ziņots policijai, taču tā neesot reaģējusi. «Mums tomēr ir bail par to, ka tas cilvēks ar nazi var uzbrukt vēl kādam, jo viņš taču jau uzreiz bija gājis attiecības skaidrot ar nazi rokās,» šausmās ir kāda iemītniece. Savukārt par cilvēku, kas organizējis konflikta turpinājumu, vietējie vien zina teikt, ka viņš esot kādas firmas taksists.
Ziedu klēpji kapos un uz ielas
Vieta, kur notika uzbrukums, ir izvēlēta nejauši un nekādi nav saistīta ar konfliktā iesaistītajām personām, sarunā ar »VZ« uzsver Ziedu ielas, kurā ir vien sešas mājas, iedzīvotāji. «Tepat pavisam tuvu ir stacija, naktsklubs, mūsu ielas galā ir upe, tur regulāri pulcējas dažādi cilvēki, dzer, ālējas. Te nu ir rezultāts – slepkavība, kas mūsu ielai pievērsusi lieku uzmanību,» sašutusi ir Natālija. Sieviete liktenīgajā vakarā neko nav ne redzējusi, ne dzirdējusi, lai gan nelaime notikusi tieši pie viņas žoga. «Mums istabas logs ir uz otru pusi, tovakar ar vīru jau bijām gultā un skatījāmies televizoru. Par notikušo uzzinājām tikai nākamajā rītā, bet līdz šim man tā arī nav skaidrības, kas tie ir par cilvēkiem, kas bija iesaistīti konfliktā. Tagad redzu, ka te regulāri brauc divas mašīnas – vīrietis un sieviete, un jauna meitene, atved ziedus, aizdedzina sveces.»
Ģimene, kas dzīvo ielas pretējā pusē un pie kuru vārtiņiem lija asinis, todien nemaz nebija mājās. Savukārt ielas tālākajā galā dzīvojošā Elvīra atceras, ka tovakar dzirdējusi šausmīgus kliedzienus, taču, ņemot vērā, ka pie upes sācies aktīvais izklaides un atpūtas periods, viņa tam nav pat pievērsusi uzmanību. «Tikai no rīta, kad izgāju no mājas, uzzināju tās šausmas. Iela bija pielieta asinīm, kaimiņi staigāja ar lejkannām un mēģināja asinis nomazgāt,» nosaka Elvīra. «Notikušais ir neizskaidrojams, tas ir prātam neaptverami, vai tad var tā ņemt un pārgriezt otram rīkli!»
Par traģēdiju nelaimes vietā liecina vairs tikai izveidota simboliskā piemiņas vieta. Ceļmalā pie drāšu žoga gandrīz kvadrātmetra platībā ar iespaidīga izmēra šīfera gabaliem norobežots laukums, kurā salikti ziedi – klēpis ar vismaz 20 lielām sarkanām rozēm, neliels rozā rožu pušķis, dažādi mākslīgie ziedi, sveces, kā arī plastmasas glāze ar vīnu, stikla glāzīte, kurā ieliets degvīns, bet virsū uzlikta rupjmaize – šķēle tā dēvētā ķieģelīša. Nogalinātais Vitālijs jau guldīts zemes klēpī, kapu sedz daudz vainagu ar sēru lentēm, kuras parakstījuši radinieki, draugi, arī tādi, kas mīt ASV. Arī uz kapa ir liels klēpis ar tumši sarkanām rozēm, kuru skaits tuvojas simtam. Platais ceļš no kapličas līdz taciņai, kas sākas apmēram 20 metru no jaunā vīrieša atdusas vietas, ir kaisīts baltām krizantēmu galviņām, savukārt taciņa ir burtiski nosēta balta ar šiem pašiem ziediem. Vitālijs atdusas līdzās savam vecākajam brālim, kurš aizsaulē aizgāja pirms nepilniem diviem gadiem. Kapa vieta ierīkota pamatīga un liecina, ka tai nauda nav taupīta – gan apmales, gan brāļa piemineklis, uz kura iegravēta jauna vīrieša seja un atvadu vārdi, zem kuriem parakstījusies māte, tante un tēvocis, veidota no granīta. Zeme nokaisīta ar augstvērtīgu akmeņu segumu. Uz jaunā ziediem nokrautā kapa novietota Vitālija fotogrāfija. No tās uz garāmgājējiem raugās respektabla izskata kopts puisis ar platu smaidu, tērpies gaišā kreklā un kaklasaitē.
Brālis pārdozēja, tēvu nodūra
Diemžēl ar Vitālija radiniekiem, kas, iespējams, spētu ieviest lielāku skaidrību notikušajā, »VZ« neizdevās sazināties. Vitālija dzīvokļa durvis neviens neatvēra, savukārt lielākā daļa no kaimiņiem, kas bija mājās, pat nevēra vaļā durvis, uzzinājuši, ka interesējamies par piektā stāva iemītnieku Vitāliju. «Es neko nezinu, pilnīgi neko nezinu,» caur durvīm sacīja, pēc balss spriežot, dažāda vecuma sievietes. Vien kaimiņš Vladimirs atklāj, ka labi pazinis Vitāliju, kā nekā teju trīs gadu desmiti vienā daudzdzīvokļu mājā nodzīvoti. «Mēs ar viņa tēvu Juriju astoņdesmitajos vienlaikus te saņēmām dzīvokļus, Vitaļiks tikko bija piedzimis. Viņam bija gadus septiņus vecāks brālis. Mazi bija puikas kā puikas, ģimene likās normāla, tikai deviņdesmitajos, pārmaiņu laikos, viss dzīvē sagriezās. Tēvs bija metinātājs, palika bez darba, mīlēja iedzert, strīdējās abi ar sievu, beigās viņa izdzina Juriju no mājas. Tā viņš arī nodzērās, kļuva par klaidoni. Pirms apmēram septiņiem gadiem viņu atrada nogalinātu, nodurtu ar nazi Ogres stacijas apkārtnē. Pudeles brāļi konflikta laikā viņu noslepkavoja,» stāsta Vladimirs. Savukārt Vitālija septiņus gadus vecākais brālis Valērijs lietojis narkotikas un pirms pāris gadiem nomiris no pārdozēšanas. «Tas gan bija bravūrīgs un nepatīkams tips, bet Vitālijs bija kārtīgs puika, vienmēr sveicinājās, strādāja celtniecībā, šķiet, Rīgā. Pilsētā runā, ka viņš dzēris, bet es nevaru tā teikt, jo piedzērušos netiku viņu redzējis. Viņam bija draudzene, kas viņu turēja grožos. Pēc brāļa nāves Vitaļiks ar draudzeni dzīvokli izremontēja, jaunas mēbeles nopirka,» zina Vladimirs. Viņš arī atklāj, ka abu brāļu dzīve, iespējams, būtu iegrozījusies labāk, ja vien mamma būtu rūpējusies par dēliem. «Pēc tam kad viņa palika viena ar puikām, viņa pazaudēja arī darbu, tāpēc aizbrauca strādāt uz ārzemēm. Vecākajam bija 14 , jaunākais tikko skolā sāka iet. It kā kaimiņiene viņus pieskatīja, māte viņai sūtīja naudu, lai samaksā par dzīvokli, pabaro puikas. Kad vienu nakti Valērijs viņas dzīvoklim gandrīz izlauza durvis un pieprasīja naudu alkoholam un devai, viņa saprata, ka vairs nevar uzņemties par viņiem atbildību, un atteicās palīdzēt,» stāsta kaimiņš. Māte finansiāli dēlus atbalstījusi līdz pēdējam brīdim, arī Vitālija bērēm naudu esot atsūtījusi, taču, tāpat kā nav atbraukusi atvadīties no vecākā dēla, neesot atbraukusi arī šoreiz.