Aivara Hermaņa ģimenē galvenais ir runcis

 
©Vakara Ziņas

Teju desmit gadus vecais Sibīrijas kaķim līdzīgais kaķubērns Bruno ir iemīļots komponista, mūziķa un lektora Aivara Hermaņa un viņa sievas Silvijas ģimenē. Hermanis stāsta, ka šajos gados ieguvis pieredzi – kaķi ir ļoti gudri dzīvnieki ar absolūti attīstītu intuīciju. Turklāt tie tiešām ir neatkarīgi, tāpēc jo cienījamāki, jo vienmēr paliek pie sava viedokļa.

Lutina ar labāko

Kaķi mūziķa Aivara Hermaņa ģimenē bijuši teju vienmēr. «Kad bērnībā dzīvoju Liepājā, atceros – mums mājās, Gaujas prospektā, bija no Sibīrijas vests kaķis. Mani ļoti uzmanīja, lai es ar viņu nesaplēstos. Arī uz laukiem omītei bija kaķis. Turp braucu, kad biju lielāks, un kaķis bija mans mīlulis. Kad man bija 13–14 gadu, mums bija kaķis Muris. Ar šo runci bija problēmas – viņš atriebās cilvēkiem par kaut ko,» ar smaidu atminas mūziķis. Viņa pašreizējais kaķis Bruno gan tāds neesot. «Viņš zina, kas ir labi un slikti. Pērienu savā dzīvē nav dabūjis. Viņam piedraudēts tikai ar avīzīti.» Bruno Hermaņu ģimenē nonācis pavisam mazs. «Tikko kaķene apmācīja dažas pamatlietas, kuras kaķēnam jāzina, viņš tika atdots mūsu ģimenei,» atceras Aivars. Katram ģimenes loceklim dzīvnieciņš pieķēries pa savam. «Protams, sieva ir tā, kura dod ēst, un par to Bruno viņu visvairāk mīl.»

Bruno ēd sauso barību, kas bļodiņā ir vienmēr. Bet ekstra mīlulim esot jēla liellopu gaļa, kuru Hermaņi regulāri pērk. «Sieva pērk pašu dārgāko fileju – jaunlopa vai liellopa gaļu. Ja gaļa būs slikta, viņš vienkārši pagriezīsies un aizies,» novērojis mūziķis un stāsta, ka Bruno noteikti gribētu šo kārumu baudīt kaut divreiz dienā. «Veselīgi ir arī kaķu graudiņi, kuros ir daudz visādu vitamīnu. Protams, Bruno varbūt ēstu arī ko citu, bet nezina neko, izņemot liellopa fileju un graudiņus. Ir apmāts tad, kad ģimenei galdā tiek celtas garneles – viņš ir kā nenormāls uz tām. Tas gan notiek reti, bet tad jau kāda runcim arī tiek,» pasmaida Aivars, atceroties, ka reiz tomēr pārforsējuši un kaķis visu atvēmis. Pie veterinārārsta Bruno bijis tikai uz profilaktiskajām apskatēm – nekad nav slimojis. «Pēdējoreiz veterinārārsts konstatēja, ka mūsu runcis ir drusku par resnu. Tagad ir kļuvis plānāks, bet pēc auguma vienalga liels,» demonstrē Aivars.

Nepatiks, pacels asti un aizies

«Bruno ir neatkarīgs kā jau visi kaķi,» pārliecinājies Aivars un teic, ka līdz 5–6 gadiem runčuku rokās nevarēja paņemt neviens. «Viņš vairījās, un pastāvēja risks, ka varētu cilvēku saskrāpēt, atminas mūziķis, ar gandarījumu atzīstot, ka «kaut kādai fiziskai tuvībai viņš ļāvās vairāk ar mani – es pat spēlējos un dažreiz pakāvos». «Tie ir instinkti, bet jāsaprot, ka tā ir arī spēle. Ir gadījies, ka mani viņš arī saskrāpē.»

Gadiem ejot, Bruno esot kļuvis komunikablāks. «Tagad viņš pats ver durvis – ar kājas nagu aizkabina un attaisa. Ja tās ir pavisam ciet, tad, protams, to nespēj. Tad pienāk pie manis vai sievas un sauc. Kad pievērš uzmanību, ved mūs tālāk. Arī ja kastītē ir kāda smaka, sauc to nomainīt. Vēl grib tikt uz terases, jo tā ir viņa galvenā atrakciju vieta, kur var svaigā gaisā iziet. Terase ir 30 kvadrātmetrus liela, un pa vasaru tur vien viņš dzīvojas. Arī ziemā Bruno grib iziet ārā – runcim ir ieprogrammējies, ka tur ir svaigs gaiss, un tur patīk. Bruno pieiet pie terases durvīm, saka: ņau un gaida, ka tūlīt kāds tās viņam atvērs. Ja nedzird saucienu, sāk plēst durvis. Kad mēs no rīta guļam un kaķukam kļūst garlaicīgi, trauciņā nav ēdiena, viņš pieiet pie skapja un maigi plēš skapi. Mēs saprotam, ka runcis var arī saskrāpēt, un ceļamies augšā.»

Vai Bruno ir arī kādas sliktās īpašības? Aivaram prātā nāk vien labās. «Liela labā īpašība ir tā, ka viņš neplēš mēbeles. Zem žurnālgaldiņa mums ir neliels tepiķis – to plēš. Ja tiek apsaukts, skatās šķībi, bet tagad mēs ļaujam viņam to darīt. Citur jau nav iespējas savus nadziņus kaut kā asināt. Uz terases bija ozolkoka baļķis, kur runcis varēja uzkāpt un asināt nagus, bet viņam par to nebija nekādas intereses un gāja plosīt tepiķīti. Labi, ka neko citu viņš neplēš.» Aivars Hermanis ir pārliecināts – «visu ko var sarunāt, ja attiecas pret Bruno kā pret līdzvērtīgu: dabiska cilvēku augstprātība pret citām radībām nav īsti vietā, jo Dieviņš mūs visus radījis komplektā».

Katrai sugai savs brāķis

Aivaru Hermani dziļi sāpina un raisa sašutumu cilvēku vieglprātīgā attieksme pret saviem mīluļiem. «Patversmēs ir daudz arī labu šķirņu dzīvnieku – cilvēkiem vienkārši apnīk vai viņi brauc uz citu vietu un dzīvnieku pamet. Skolā jau šīs lietas bērniem vajadzētu iemācīt. Un vajadzētu sodīt tos cilvēkus, kuri izmet kaķus un suņus uz ielas. Ir gadījumi, kad cilvēki tiek sodīti, bet to izdarīt ir pagrūti. Katrā sugā jau ir savs brāķis, tā ir arī cilvēkiem. Tā ir patoloģija, ko mēs reizēm dzirdam, ka kaķiem vai suņiem izdur acis. Ja cilvēkiem nav ieaudzināta atbildības izjūta, tad lai vismaz viņiem būtu bailes no soda.»

Bruno par uzmanības trūkumu gan nevar sūdzēties. «Silvija visu laiku ir mājās. Brunim patīk, ka viņš ir centrā. Bet patīk arī, kad es pārnāku no darba. Tad mēs apsēžamies vakaros pie televizora, viņš noliekas blakus. Pirms gulētiešanas nāk man laizīt seju. Acis pilnas mīlestības! Bruno patīk, kad man bārda paaugusies, tad var mēli trīt,» pasmaida Aivars un stāsta tālāk: «No rīta Bruno modina sievu, jo gribas ēst un ūdeni. Viņš ir gudrs – nekad nesāk laizīt seju, kamēr cilvēks guļ aizmidzis. Ar mīkstu ķepiņu tā drusku pieskaras sejai un tikai tad, kad acis paver, sāk laizīt.»

Ir skaidrs, kurš galvenais

«Parasti tiek uzskatīts, ka suns ir pietiekami gudrs tāpēc, ka izpilda visas cilvēka pavēles. Kaķis neklausa, ko viņam saka. Taču domāju, ka kaķis ir ļoti gudrs dzīvnieks. Un tas, ka kaķis uzskata sevi par pašu galveno, saimnieku, īpašnieku, ir neapšaubāmi,» pasmaida mūziķis, atklādams, ka Bruno apveltīts ar labu intuīciju. «Runcis saprot, kad kāds no mums brauks prom. Viņš to jūt kādu dienu iepriekš. Bruno nesagaida nevienu no svešajiem, kurš nāk. Kad nāku es vai sieva, Bruno jau ir pie durvīm. Kad ierauga čemodānus, saprot, ka tiks pamests kādu laiku… Bruno savas dzīves laikā trīs reizes ir pārvietots, jo mēs mainījām dzīvokļus, bet kaķis pierod pie vietas un katrā jaunā vietā adaptējas. Kad atnācām uz pēdējo jauno dzīvokli, viņš sarāvies izstaigāja visu teritoriju. Bet nu jau pierasts.»

Tāpat runcis ievērojot arī ģimenes tradīcijas. «Kā daudziem cilvēkiem plašajā pasaulē, Ziemassvētkos visa ģimene sabrauc kopā. Zem eglītes ir dāvanas. Visi skaita dzejolīšus, dzied dziesmiņas, saņem dāvanas. Šajā reizē dāvana ir arī Bruno. Kad eglīte tiek sakārtota, viņš tur vien savu laiku pavada. Kad notiek process – dāvanu dalīšana –, gaida un saprot, ka viņam arī tiks. Parasti tur ir kāda spēļmantiņa vai kas cits, kāds gardums. Gardums, protams, ikreiz viņam patīk, bet spēļmantiņa ne vienmēr. Ja nepatīk, paskatās nicīgi un aiziet prom,» par mīluļa nostāju sajūsminās saimnieks.