Brīvdienas aprīļa sākumā traģiski beigušās 47 gadus vecajam Sauriešu iedzīvotājam Vadimam, kuru dzērumā un, iespējams, vēl kādu apreibinošu vielu radītas agresijas dēļ līdz nāvei piekāva draugi – 39 gadus vecais Aleksejs un tikai 18 gadus vecais Raivis.
Allaž kluss un mierīgi
Policija norāda, ka starp trijotni izcēlies sadzīviska rakstura konflikts. Abi aizturētie, kas jau agrāk ir tiesāti, savu vainu notikušajā atzīst vien daļēji. Viņi neslēpj, ka situši gados vecāko vīrieti, taču norāda, ka sitieni nav bijuši tik spēcīgi, lai cietušais varētu nomirt. Policija vēsta, ka vīrieši lietojuši nelegālas izcelsmes alkoholu, bet vietējie atklāj, ka vīrieši prātu zaudējuši pēc tam, kad sapīpējušies dažādu augu maisījumus.
Nedēļu pēc nelaimes «Līdumnieku» mājā, kas arvien vēl ļaužu valodās tiek dēvēta par skolotāju māju, jo savulaik būvēta tuvējās skolas pedagogu izmitināšanai, Sauriešu nomalē dzīve rit savu ierasto un mierīgo gaitu. Lielākā daļa no desmit dzīvokļu iemītniekiem nav mājās, jo strādā. «Dzīvoju te nesen, bet nekad nekas tāds te nav noticis. Nevar teikt, ka visi cilvēki, kas te dzīvo, ir kārtīgi un pareizi, notiek arī iedzeršanas, nāk dažādi tipi, bet vienmēr brīnos, ka viss ir kluss, nekādu kautiņu nav bijis,» stāsta kāda mājas iemītniece. «Esmu laimīga, kad esmu mājās, kad pēc darba tieku gultā, ka man ir jumts virs galvas. Slepkavības dienā mājās nebiju, tāpēc neko nezinu, tikai tik, cik man te atstāstīja kaimiņi, bet lai labāk runā tie, kas bija klāt.» Par nežēlīgajā konfliktā iesaistīto kaimiņpuiku Raivi sieviete pauž pozitīvas domas: «Kluss, mierīgs. Jā, dažreiz iedzēra, bet nekad nevarēju iedomāties, ka spēj sastrādāt tādus brīnumus. Visticamāk, bija sapīpējies kaut ko, kaut gan kas to tagad vairs zina.» Ar nogalināto Vadimu kaimiņiene vien reizēm sveicinājusies, bet Ļoša nav «Līdumnieku» iedzīvotājs, tāpēc par viņu sieviete vispār neko nezina.
Asinis šķīdušas uz visām pusēm
Otrajā stāvā mītošais Aldis, labs Vadima draugs, atceras, ka todien Vadims saņēmis naudas pārvedumu no savas meitas, kas dzīvo Vācijā. «Vadims bija tāds pusinvalīds, viņam bija problēmas ar kājām,» drauga slimībās Aldis neiedziļinās. «Ap pieciem pēcpusdienā Vadims mani pasauca pie sevis, viņš dzīvo trešajā stāvā, iedzert. Viņš bija daudz ēdamā sapircis. Īsu brīdi pasēdēju, atnācu uz savu dzīvokli. Kas notika pēc tam, nesaprotu, kāpēc Ļoška un Raivis viņu novilka lejā uz pirmo stāvu, uz svešu dzīvokli,» Aldis rausta plecus. Pats viņš neesot dzirdējis neko, nozieguma vietā ieradies, kaimiņienes saukts, kad viss jau bija beidzies. «Dienā Raivi redzēju, bija skaidrā, pa kuru laiku viņš tā pielējās, nesaprotu. Vispār jau viņš bija mierīgs. Mums vispār te ir mierīgi, nekad nav nekādu kautiņu. Raivim ir normāla ģimene. Mamma uz darbu brauc jau ar pirmo autobusu. Māsiņa iet pirmajā klasē, ir vēl divgadīgs brālītis, divas lielās māsas jau savā dzīvē. Cik zinu, Raivis it kā skolu pabeidza, darba gan nebija, bet gāja palīgā vecmammai dežūrēt garāžās. Man ar viņu nekādu attiecību nebija, vien labdien, labdien, un viss,» stāsta Aldis.
Visticamāk, Vadims līdz asinīm sists jau savā miteklī, jo kāpņu telpas sienas un vairāku dzīvokļu durvis ir nosmērētas ar asinīm. Tomēr īstā asinspirts izvērtusies pirmā stāva dzīvoklī, kur mīt pensionāre Alla. Sieviete ar grūtībām runā par notikušo viņas virtuvē. Lai arī Alla esot trīs dienas mazgājusi ar Vadima asinīm pielieto telpu, sarkanbrūni traipi arvien manāmi uz skapīšiem, durvīm, aizkaru malas.
Bija pamatīgi «sapīpējušies»
74 gadus vecā Alla stāsta, ka viņa Ļošu pazīst, jo tas kādreiz dzīvojis vienā no Sauriešu daudzdzīvokļu mājām, drīz pēc savas mātes nāves viņš pārcēlies dzīvot Jelgavas pusē, taču laiku pa laikam atgriezies Sauriešos, kur «mētājies» pie draugiem. «Biju slimnīcā, jo man problēma ar kāju, nevarēju staigāt, tāpēc palūdzu, lai Ļoša man palīdz. Viņš nedzēra, devu naudiņu, nesa man produktus no veikala. Nekas nebūtu noticis, ja neuzrastos tas Raivis un nepasauktu Ļošku sev līdzi. Atskrēja Raivis: «Ejam uzpīpēt, ejam uzpīpēt!» Teicu, lai Ļoša nopērk sev cigarešu paciņu un pīpē, kam viņam tas Raivis, bet tas nelikās mierā. Tikai vēlāk sapratu, ka ne jau parastas cigaretes viņi smēķēja, bija sapīpējušies to «spaisu»,» zinoša ir Allas kundze. «Viņi bija kļuvuši nenormāli, pilnīgi zvēri.»
Solot iziet uz desmit minūtēm, Ļoša nav atgriezies vairākas stundas. «Noskatījos filmu, sākās koncerts. Dzīvoklī nebija izslēgta gaisma, bet es piecelties nevarēju, domāju, Ļoška nāks uz izvelkamā krēsla gulēt, izslēgs gaismu un aizslēgs durvis. Tā pie televizora iemigu. Pamodos no briesmīga trokšņa, likās, ka virtuvē kāds skalda malku. Saucu: «Ļoša, kas tur notiek?» Neviens neatbildēja, tikai dzirdu, ka viņš ar kādu runā: «Kad zagt, zagt...»» Tad tikusi pieminēta desa un vēl kas. Te sievietes balss aizlūst: «Istabas durvis bija pusvirus, ieraudzīju Vadima galvu, visa vienās asinīs! Ak, kungs, Dievs tētīt, kas tur notika! Sapratu, ka viņi spārda to cilvēku! Man kļuva slikti, sāku kliegt. Teicu, ka izsaukšu policiju. Ļoša paķēra manu mobilo telefonu: «Nekādu policiju!»» Allas kundzes telefons tā arī vairs nav atradies, bet likumsargus esot izsaukusi incidentā iesaistītā Raivja mamma. «Tas ir ārprāts, kas te notika! Ļoša un Raivis bija kā miglā, kā nezvēri, Ļoša tikai atkārtoja: «Mēs papīpējām!» Pēc tam, kad Vadims vairs nav kustējies, abi sitēji paņēmuši ķermeni un ienesuši tukšajā blakus dzīvoklī, kur nometuši līdzās malkai. «Tas dzīvoklītis bija manam dēlam, viņš nomira no smagas slimības. Kad man un vēl dažiem kaimiņiem nodedzināja šķūnīšus, es tur sāku turēt malku. Tagad nevaru tur ieiet,» sievietei pār vaigiem rit asaras. «Lai arī kāds tas Vadims bija, nevar tā cilvēku nogalināt! Kāpēc vispār viņi atvilka Vadimu uz manu dzīvokli? Es arvien nespēju atgūties. Mazmeita solīja man atrast citu dzīvesvietu, jo neļaušot man te ar zagļiem un mērkaķiem dzīvot, vēl arī mani nositīs.» Sirmgalve pirms desmit gadiem pārdzīvojusi traģēdiju, jo nodedzis iepriekšējais mājoklis, pašvaldība viņu izmitinājusi «Līdumniekos». «Te ir arī labi kaimiņi, bet Raivis nav no labajiem. Viņš man zvanu pie durvīm norāva, domāju, ka arī šķūņu dedzināšana ir viņa roku darbs, man arī nauda zuda. Nesen te bija cilvēks no prokuratūras, Raivi meklēja, esot «baigās lietas» sadarījis. Mamma Raivi aizstāv, protams, es saprotu, katrai mātei savs bērns ir labs,» mierīgi nosaka Allas kundze. Par laimi, sieviete var atkal staigāt, līdz veikalam viņa aiziet vēl nevar, taču tad izpalīdz kaimiņi.