Dabas speciāliste: zalkši bieži uzturas peldvietās; ko darīt, to ieraugot?
Vasaras baudīšanu ūdens tuvumā iecienījuši ne vien cilvēki, bet arī rāpuļi, tostarp čūskas. No trim Latvijā esošajām čūsku sugām ezeru, upju un mitru vietu tuvumā visbiežāk redzams zalktis Natrix natrix - cilvēkam nekaitīga čūska ar krāsainiem pusmēnešiem pakauša rajonā, ko cilvēki sauc par ausīm.
Zalktis ir cilvēkam nekaitīgs, apdzīvo visbiežāk mitras vietas, kur ir daudz zalkšu barības - vardes un citi abinieki. Barību bieži iegūst ūdenī, jo ļoti labi peld un nirst. Tāpat zalktis bieži redzams vietās pie aizaugušiem, neizpļautiem dārza stūriem ar dažādu lietu un zaru krāvumiem. Izteikti aktīvs zalktis ir dienā, bet no rīta pēc pamošanās sildās saulē, lai uzsildītu ķermeni un spētu kustēties.
"Mitrās vietās mīt vardes, tādēļ likumsakarīgi, ka pie šādiem varžu dīķiem un ezeriem sastopams arī zalktis. It īpaši, ja ūdenstilpes krastos ir applūstoši meži vai krūmāju joslas, kas ir zalkšu dabiskā dzīves vide," situāciju skaidro Dabas aizsardzības pārvaldes dabas departamenta Savvaļas sugu aizsardzības nodaļas vecākā eksperte Evija Andrušķeviča-Jonāne.
Un turpina: "Cilvēkam, redzot čūsku ar krāsainiem pusmēnešiem, nav pamata baidīties un to traucēt. Jāatminas, ka kliegšana čūskas neaizbiedēs, jo tām nav ausu. Labākā rīcība šādā brīdī ir saglabāt mieru, jo zalktis cilvēku neuztver kā barību, bet gan pats no cilvēka bīstas un dosies prom. Nekādā gadījumā nevajag mēģināt dzīvnieku ķert, bakstīt vai spārdīt, jo izbiedēts dzīvnieks teju vienmēr sevi aizstāvēs. Piemēram, izsliesies stāvus un šņāks. Bet paņemts rokās, zalktis izdalīs grūti nomazgājamu šķidrumu, kas slikti ož."
Zalktis ķer ne tikai vardes un citus abiniekus, bet arī lēni peldošas zivis, lielākus bezmugurkaulniekus, retāk sīkus grauzējus un putnus. Zalkši bieži apmetas arī kultūrainavā un pat apdzīvotās vietās, kur dārzos un parkos ir daudz piemērotas barības. Viņam raksturīga pelēka un melna krāsa, bet vēderpuse un rīkle ir balta, plankumaina. Pieaugušas mātītes vidējais garums ir 75-80 cm, tēviņam - ap 65 cm.
Vēl Latvijā mīt gludenā čūska Coronella austriaca - neliela, cilvēkam nekaitīga, bet īpaši aizsargājama čūska, kas dzīvo slēpti un pārtiek pārsvarā no citiem rāpuļiem. Visbiežāk gludenā čūska sastopama sausos piejūras mežos un sausos purvos.
Latvijā ir tikai viena indīga čūska - parastā odze Vipera berus, kas ir diezgan bieži sastopama. Atšķirībā no citām čūskām, odzei ir izteiktāka trīsstūrveidīga galva un uz muguras redzama zigzaga līnija, ķermenis ir brūnā, pelēkā, zaļganā, dzeltenīgā, vara sarkanā vai melnā krāsā ar īsu asti. Tai abās pusēs parasti ir ieapaļu, tumšu plankumu virkne, kas sākas pie acīm. Odze parasti apdzīvo ar zāli un krūmiem aizaugušus izcirtumus un mežmalas, purvus, skrajus priežu mežus, nereti vasarā par slēptuvi izmanto dzīvnieku alas, satrūdējušus celmus utt.
Lai arī glodene Anguis fragilis ir cilvēkam nekaitīga bezkāju ķirzaka, cilvēki to bieži jauc ar čūsku. Glodene ir 35-50 cm gara, atšķirībā no čūskām tai ir ausu atvērumi un plata mēle, strups astes gals, mirdzošas zvīņas, mugura dažādos pelēcīgi brūnos toņos, nereti arī zili plankumi uz muguras, bet mātītēm uz muguras var būt arī melnas, garas svītras. Jaunie
īpatņi ir zeltainā krāsā ar melnu garenisku svītru uz muguras. Briesmu gadījumos ķirzaka nomet asti. Glodene mājo ar celmiem un saknēm bagātā zemsedzē, pārsvarā mežmalās, izcirtumos un sausos priežu silos.