Kad dzirdam runas par kosmosa izpēti, tad droši vien vispirms domājam par zondēm, robotiem, satelītiem, astronautiem, lidaparātiem, dažādiem mērinstrumentiem un tamlīdzīgi. Lai kas tas arī būtu, šķiet, ka tam ir maz sakara ar Zemi, tās iemītniekiem un to labklājību.
Īstenībā ir gluži pretēji - bez vēlmes pētīt kosmosu mums tagad nebūtu vairāku desmitu priekšmetu, kas padara ikdienu ērtāku. Noskaidrosim vismaz dažus!
Latvija pēdējos gados ir spērusi vairākus būtiskus soļus, lai kļūtu par starptautiskās kosmosa kopienas daļu.
"Kosmoss ir viena no tām jomām, kas patiesi apliecina, ka vienam zinātniskajam atklājumam var būt neskaitāmi pielietojumi - visbiežāk uzlabojot ikdienu tepat uz Zemes. Mēs ar cerībām raugāmies uz kosmosa jomas attīstību Latvijā, jo tas būs ieguldījums gan ekonomikā, gan sabiedrības labklājībā," skaidro LIAA Inovāciju atbalsta nodaļas vadītāja Sarmīte Karlsone.
Gan tie, kuri ikdienā valkā brilles, gan saulesbriļļu lietotāji šo sāpi labi sapratīs. Nekas nav nepatīkamāks kā saskrāpētas lēcas, kas apgrūtina redzi un bojā estētisko skatu. Savulaik "Lewis Research Center" strādāja pie tehnoloģijas, kas ļautu veidot dimanta cietības pakāpes pārklājumu sistēmām, kuras izmanto kosmosā. Viņi nudien tās arī atklāja un patentēja kā "DiamondHard®" tehnoloģiju, ko nu izmanto ne tikai kosmosā, bet arī optikas ražotāji.
Datora peles dažādās formās un dizainos tagad mums šķiet pašas ar sevi saprotamas. Taču tās nebūtu dzimušas (vai vismaz ne tik drīz), ja vien pagājuša gadsimta 60. gados NASA pētnieki nebūtu izteikuši vajadzību pēc priekšmeta, ar ko vieglāk "pārbīdīt" datus datora ekrānā. Šis izgudrojums tapa Stenfordas izpētes institūtā un finansējumu tam piešķīra NASA izpētes un attīstības projektu vadītājs Bobs Teilors. Starp citu, šis ir viens no tiem datoru zinātņu ekspertiem, kuriem jāpateicas par globālā tīmekļa tapšanu.
Tiek lēsts, ka pērn pasaulē bija teju trīs miljardi viedtālruņu. Varam tikai iztēloties, cik miljardu foto ik dienas tiek fotografēts ar tajos iebūvētajām kamerām. Visticamāk, ka "Jet Propulsion Laboratory" 1990. gados, attīstot kosmosa kuģu attēlu sensoru, kas būtu gana kompakts, energoefektīvs un nodrošinātu augstas kvalitātes fotogrāfijas, pat iztēloties nevarēja, ka bez šīs tehnoloģijas nevarēs iztikt lielākā daļa viedtālruņu lietotāju uz Zemes.
Pēdējos gados bezvadu austiņas paliek aizvien mazākas un mazākas. Lai arī dzirdes speciālisti joprojām strīdas, cik lielā mērā tās ietekmē cilvēku veselību, tomēr tās daudzi no mums izmanto ik dienas. Taču atcerēsimies, ka savulaik tās tika radītas primāri NASA astronautiem.
Katrs, kurš valkā sporta apavus, it sevišķi "Nike" zīmola radītos, var teikt, ka izmanto kosmosa tehnoloģijas gluži burtiski. 20. gs. 70. gados NASA inženieris Frenks Radijs (Frank Rudy) "Nike Corporation" piedāvāja ideju, kā ražotājs var izmantot kosmonautu ķiveru ražošanas metodi ērtākiem apaviem. Proti, veidnē no gumijas vai cita vajadzīgā materiāla izveido ārējo formu, bet vidu piepilda ar triecienu absorbējošu materiālu (tā dēvētā "hollow rubber molding" metode). Vienlaikus tas saglabā produkta vieglumu. Radija koncepts apaviem paredzēja izveidot polsterējumu papēdī un purngalā, ko piepilda ar savstarpēji saistītām gaisa šūnām. Tā dzima "Nike Air".
"Apollo" kosmosa misijai uz Mēnesi bija nepieciešama viegla, pārnēsājama un jaudīga ierīce nelielo Mēness daļiņu paraugu savākšanai. Lūk, tā radās rokas putekļu sūcējs "Dust Buster", ko savulaik pirmais piedāvāja ražotājs "Black & Decker". Tieši tas pats, kas radīja šo ierīci "Apollo" Mēness misijas vajadzībām.
Savulaik tieši NASA izgudroja precīzāku dūmu detektoru, lai izvairītos no viltus trauksmēm. Tikmēr 1990. gados EKA izstrādāja "elektronisko degunu", lai monitorētu gaisa kvalitāti kosmosa stacijā "Mir". Šīs sistēmas pamatā ir inovatīva sensoru tehnoloģija un trīs elementu datu apstrāde, kas darbojas līdzīgi kā cilvēka deguns un smadzenes. Proti, pirmkārt, sensors uztver smakas vai smaržas, mikroprocesors tās klasificē, bet programmatūra interpretē un piemēro rīcību.
Šo tehnoloģiju adaptēja un industriālajām vajadzībām turpināja attīstīt "EADS Rostock System-Technik". Viņi sadarbībā ar Zviedrijas uzņēmumu "Firefly" radīja ugunsdrošības sistēmu, ko pašlaik izmanto Stokholmas tuneļos un dzelzceļa stacijās. "Elektroniskais deguns" esot precīzāka sistēma un to mazāk ietekmē apkārtējie vides faktori.
Amerikas ceļu satiksmes drošības administrācija aplēsusi, ka no 1975.gada līdz 2017.gadam tikai ASV automašīnu drošības spilvenu ir izglābušas vairāk nekā 50 tūkstošus dzīvību. Tātad pasaulē kopā šis skaits būs krietni, krietni lielāks. Taču retais zina, ka šis izgudrojums pie mums nonācis, pateicoties kosmosa tehnoloģijām.
Starptautiskajās kosmosa stacijās, lai pārvietotu lielas komponentes un moduļus, tiek izmantotas attālināti vadītas robotizētās rokas. Šajās "rokās" ir iestrādāti sensori, kas reaģē uz spiedienu. Sensors sniedz atgriezenisko saiti par spiediena stiprumu, kas savukārt regulē kustības amplitūdu, lai izvairītos no sadursmēm. Šo tehnoloģiju, ko dēvē arī par "Kinotex", attīstīja Kanādas kosmosa aģentūra, no kuras notika pārnese uz "Controls Inc.", kas attīstīja skārienjūtīgas virsmas un gultu regulēšanas sensorus. Savukārt "Sensors Gmbh" to adaptēja, lai uzlabotu pasažieru drošību automašīnās ar drošības spilveniem, savukārt gājējus pasargājot ar sensoriem, kas aptur auto, ja tās priekšā pēkšņi ir kāds objekts.
"Šādu piemēru ir vēl daudz, kad notiek tehnoloģiju pārnese no vienas nozares uz citām un no tā iegūst daudz plašāka sabiedrības daļa. Tieši tā ir mūsu cerība un mērķis kopā ar "Commercialization Reactor" jau trešo gadu organizējot "Deep Tech Atelier" - veidot sadarbības, veicināt zinātnē balstīto jaunuzņēmumu dzimšanu un tehnoloģiju pārneses," skaidroja Karlsone.