Mīti un patiesības par patversmes dzīvnieku adoptēšanu

Kad ģimenē ir pieņemts lēmums iegādāties jaunu mājdzīvnieku, daudzi pat neapsver domu adoptēt dzīvnieku no patversmes, jo sabiedrībā valda dažādi mīti, kas no tā attur. Ko patiesībā nozīmē dzīvnieku adopcija, atklāj dzīvnieku patversmes Ulubele pieredzes stāsts.

Dzīvnieku patversmēs mīt simtiem suņu, kaķu un citu mājdzīvnieku, kas dažādu iemeslu dēļ ir zaudējuši savu saimnieku un joprojām ilgojas pēc jaunām mājām, taču daudzi cilvēki baidās spert soli par labu dzīvnieka adopcijai no patversmes. “Lai arī iemesli, kas kavē patversmes dzīvnieku adopciju, ir cilvēcīgi saprotami, katrs gadījums ir ļoti individuāls, turklāt sabiedrībā arvien nav pietiekami daudz zināšanu par to, kāda ir patversmes loma. Sociālās kampaņas Mājdzīvnieka mājas ir cilvēks ietvaros esam apkopojuši informāciju, kas var palīdzēt lauzt stereotipus un aicināt izvēlēties par saviem mīluļiem arī patversmē esošus dzīvniekus,” stāsta t/c Alfa vadītāja Liene Apine.

“Oktobri Ulubelē esam pasuldinājuši par adopcijas mēnesi. Mūsu vēlēšanās un izaicinājums: lai vismaz 100 mājdzīvnieki šomenēs atrastu jaunus saimniekus un kļūtu par pilnvērtīgiem savas ģimenes locekļiem. Ulubele ir no-kill patversme, te nonākušie dzīvnieki ir patvērumā un drošībā, taču mūsu visu lielākā vēlme ir, lai viņi būtu laimīgi. Īsti laimīgi viņi var būt tikai savās mājās, kopā ar Savu Cilvēku, ” atklāj dzīvnieku patversmes Ulubele vadītāja Ilze Džonsone.

Lai arī bailes saistībā ar dzīvniekus adopciju ir dabiskas, visi sabiedrībā valdošie mīti un bažas nav jāuztver kā zīmogs katra dzīvnieka gadījumā. Vairāk skaidro dzīvnieku patversmes Ulubele vadītāja Ilze Džonsone.

Bailes, ka patversmes dzīvnieks nepieradīs jaunajā mājvietā un nepieņems jauno saimnieku.
Lai iepazītos ar adopcijai pieejamajiem dzīvniekiem, sākumā informācija par tiem jāizpēta patversmes mājaslapā, pēc tam - uz vietas patversmē. Šim procesam jāvelta daudz laika. Mēs ļoti novērtējam to adoptētāju apņēmību, kuri ciemos pie sava nākamā ģimenes locekļa atbrauc vairākkārt - iziet pastaigās un pavada kopā laiku, lai sajustu cits citu, sadraudzētos un pamazām pierastu. Tādējādi var izvēlēties visatbilstošāko dzīvnieku, kas mājās pārbrauc jau kā draugs, un tad arī iedzīvošanās process notiek daudz ātrāk un vienkāršāk. Lai pasargātu no liekām domstarpībām ģimenē, svarīgi, lai visi jau iepriekš izrunātu un apzinātos, kādos apstākļos četrkājainais draugs dzīvos, kāda būs tā loma ģimenē, piemēram, sargs vai draugs, un kā tiks sadalīti pienākumi dzīvnieka aprūpei ikdienā.

Neziņa par patversmes dzīvnieka raksturu un tā izpausmes neparedzamību.
Patversmes darbinieki ikdienā iepazīst tajā mītošo dzīvnieku raksturus un paradumus, tāpēc viņi var ieteikt jūsu dzīves apstākļiem un dzīvesveidam visatbilstošāko dzīvnieku. Kaut arī Ulubelē mīt apmēram 200 suņu un 300 kaķu, iespējams, ka tieši jūsu situācijai atbilst tikai nedaudzi. Dzīvnieku nedrīkst izvēlēties tikai tā izskata vai kādu priekšstatu dēļ. Ļoti svarīgi patversmes darbiniekam godprātīgi un iespējami detalizēti izstāstīt par savām vēlmēm un dzīves apstākļiem, par ģimenes sastāvu un tās dzīvesveidu, par citiem mājdzīvniekiem un pieredzi ar dzīvniekiem, kā arī to, ko sagaidāt no sava nākamā četrkājainā ģimenes locekļa. Mēs esam ieinteresēti, lai patversmes iemītnieki nonāktu visatbilstošākajās mājās un neatgrieztos patversmē tikai tāpēc, ka adoptētājs nav ņēmis vērā kādu svarīgu apstākli. Esiet atklāti un godīgi!

Patversmē var iepazīt ne tikai dzīvnieka raksturu, bet arī novērtēt viņa attieksmi pret citiem mājdzīvniekiem - kurš dzīvnieks ir draudzīgs un labprāt dzīvotu lielākā mājdzīvnieku kompānijā, bet kurš ir individuālists, vienpatis. Tāpat varam novērot dzīvniekus, kuriem piemīt mednieka instinkts un tos, kuri nenodarītu pāri pat mušai. Tomēr vienmēr iesakām: ja jums jau ir suns, bet esat gatavi adoptēt vēl vienu no patversmes, atbrauciet ar savu četrkājaino draugu un iepazīstiniet dzīvniekus savā starpā, dodoties kopīgā pastaigā! Tā jūs varēsiet pārliecināties, vai tie spēs sadzīvot.

Nevar zināt, vai dzīvnieks ir vesels un vai tam nav iedzimtu slimību.
Adoptētājam ir obligāti jāzina dzīvnieka veselības stāvoklis, un mūsu pienākums ir par to informēt. Ulubeles dzīvnieki jauno saimnieku rokās nonāk jau saņēmuši nepieciešamās vakcīnas, un tie ir attārpoti un sterilizēti atbilstoši vecumam un veselības stāvoklim. Adoptētāji vienmēr tiek informēti, ja dzīvniekam ir kāda veselības problēma vai saslimšana, jo jaunajam saimniekam jāapzinās savas spējas atbildīgi rūpēties par to turpmāk. Iespējams - jāizvēlas cits dzīvnieks.

Ja adopcijai izvēlas dzīvnieku ar ilgstošām veselības problēmām, patversme vienmēr informē adoptētāju par nozīmēto terapiju, veiktajām veselības pārbaudēm un manipulācijām, analīzēm un vetārstu ieteikumiem turpmākai mīluļa dzīves kvalitātes uzturēšanai.

Jāņem vērā, ka veselība nevienai dzīvai radībai nav garantēta, tāpēc jārēķinās, ka arī, iegādājoties vai adoptējot jaunu, veselu dzīvnieku, problēmas var rasties. Ar gadiem visi noveco, bet rūpes par mīluļa veselību ir saimnieka atbildība visa tā mūža garumā.

Gados veca dzīvnieka adopcija nozīmē liekus izdevumus un raizes.
Jau trīs gadus Ulubelē darbojas “Senioru programma”, kas veicina dzīvnieku, vecāku par 8 gadiem, dzīves kvalitātes uzlabošanu patversmes apstākļos un atbalsta to adopciju, nodrošinot veterināro aprūpi līdz dzīvnieka mūža galam uz Ulubeles rēķina. Mēs ceram, ka tas ir iedrošinājums tiem adoptētājiem, kas labprāt piedāvātu mājas dzīvniekiem-senioriem, bet raizējas vai spēs nodrošināt visu vajadzīgo aprūpi. Tā ir Ulubeles piedāvātā draudzīgā palīdzības roka līdz konkrētā dzīvnieka mūža galam. Diemžēl patversmes seniorus - suņus un kaķus - adopcijai izvēlas daudz retāk nekā jaunos. Taču tieši seniori visvairāk ilgojas pēc savām mājām un cilvēka. Dzīvniekus-seniorus adopcijai mēs no visas sirds iesakām cilvēkiem, kuriem ir mierīgs dzīves ritms un vēlme pēc sirsnīga drauga un sarunu biedra, jo tie parasti novērtē viņiem uzdāvināto iespēju būt atkal mājās.

Pieaudzis dzīvnieks jaunam saimniekam neklausīs.
Ļoti bieži dzirdēts, ka nedrīkst adoptēt pieaugušu dzīvnieku, tā kā tas nepieradīšot pie jauniem apstākļiem, jauna saimnieka un jaunas kārtības, jo tādam dzīvniekam nav iespējams iemācīt paklausību. Protams, savs raksturs un temperaments ir ikvienam dzīvniekam, neskatoties uz viņa vecumu, taču, kamēr pieaudzis dzīvnieks to skaidri izpauž, no kucēna vai kaķēna uzvedības tā raksturu var tikai mēģināt nojaust.

Patversmes darbinieki, iepazinuši dzīvnieku uzvedību un paradumus, adoptētējam var ieteikt atbilstošāko. Kādam piemērotāks būs mierīgs un rāms mājdzīvnieks, citam nepieciešams aktīvāks kompanjons ikdienas treniņiem un pārgājieniem. Vēl cits saimnieks lūkojas pēc uzticama sarga, citi, savukārt, vēlas tādu dzīvnieku, kas būtu draugs un rotaļu biedrs bērniem. Ja adopcijai izvēlas sev piemērotu dzīvnieku, ar kuru intereses sakrīt, tad par tā pāraudzināšanu nemaz nav jādomā. Pats svarīgākais ir izturēties pret dzīvnieku ar mīlestību un sapratni, jo tad arī mājdzīvnieks ciena saimniekus un ātrāk iejūtas jaunajā vidē.

Izvēloties jaunos saimniekus patversmes iemītniekiem, Ulubelei principiāli svarīgi izvērtēt, vai jaunajā dzīvesvietā tiks nodrošināti atbilstoši apstākļi. Tiem jābūt līdzvērtīgiem vai labākiem, nekā spējam nodrošināt pie mums patversmē. Piemēram, lai arī Latvijā likumi vēl atļauj, Ulubele nedod adopcijā suņus turēšanai pie ķēdes, un arī paši patversmē to jau daudzus gadus nedarām. Mūsuprāt, suns ir cilvēka draugs un ģimenes loceklis, kuru 21.gadsimtā vairs nedrīkst siet pie ķēdes.

Cilvēki mēdz maldīgi iedomāties, ka adoptēto kucēnu vai kaķēnu dabiskā veidā izaudzinās par tādu, kā vēlas, aizmirstot, ka tas ir regulārs kontakts un darbs ar dzīvnieku, tas prasa pacietību un laiku abām pusēm. Vismaz pusgadu mājās nāksies sadzīvot ar pārsteigumiem, ko rada dzīvnieku mazuļa izdarības. Patversmes pieredze diemžēl rāda, ka, atstājot audzināšanu novārtā un dzīvniekam pieaugot, saimnieks saprot, ka gaidas nav attaisnojušās.