Ko darīt, ja bērns neklausa un negrib vairs mācīties? Tādus jautājumus sev uzdod daudzi vecāki. Īpaši tagad, kad Covid-19 krīzes laikā ģimenes ikdienā pavada kopā daudz vairāk laika nekā līdz šim un kad vecākiem kā akrobātiem jāžonglē ar dažādajām lomām – pavārs, skolotājs, psihologs, darba devējs vai darba ņēmējs un citas. Šajā ārkārtas situācijā nodibinājuma “Centrs Dardedze” valdes locekle Laila Balode aicina vecākus nekautrēties meklēt un saņemt atbalstu.
Līdz ar pandēmijas izplatību pieaudzis to iedzīvotāju skaits, kam ir nepieciešama palīdzība, liecina Labklājības ministrijas dati. Kopš 2020. gada 1. marta Nodarbinātības valsts aģentūrā reģistrēto bezdarbnieku skaits ir pieaudzis par 16 450 personām, sasniedzot 8,2 % reģistrētā bezdarba līmeni valstī. Salīdzinot ar gada sākumu, martā par apmēram 13 % pieaudzis sociālās palīdzības saņēmēju skaits.
Ārkārtas situācija primāri ietekmē iedzīvotāju finansiālo labklājību, kas iet roku rokā arī ar emocionālo stāvokli. Bažas par finanšu situāciju, zaudētā iespēja brīvi pārvietoties, piespiedu ikdienas paradumu maiņa, ikdienas slodzes pieaugums vai, gluži otrādi, dīkstāve, nopietni ietekmē dažādu sabiedrības grupu emocionālo labsajūtu. Tā, piemēram, Valsts policijā palielinās izsaukumu skaits par vardarbības gadījumiem ģimenēs, palīdzības tālruņi saņem vairāk zvanu no izmisušiem vecākiem, kuri nespēj tikt galā ar milzīgo slodzi un savienot attālinātu darbu ar atbalstu bērniem mācībās. Ja krīze skar tēti vai mammu, tā skar arī bērnu. Vecāku domstarpības un vardarbība, kas notiek bērna klātbūtnē, Bērnu tiesību aizsardzības likuma izpratnē ir emocionāla vardarbību pret bērnu.
Viena no organizācijām, kas sniedz palīdzību ģimenēm, uzklausot telefoniski, vai nodrošinot attālinātas psihologu konsultācijas, ir “Centrs Dardedze”. Tā valdes locekle Laila Balode atzīmē, ka šī brīža situācija neveicina labas attiecības, rodas saasinājumi un emocionālā un fiziskā vardarbība novērojama pat tādās ģimenēs, kur iepriekš tādu problēmu nav bijis. Krīze ir viltīga sociāla parādība. Lai mēs iemācītos dzīvot jaunos apstākļos, mums ir jāiziet cauri vairākām fāzēm. Šajā procesā neizbēgami ciešs vājākais ģimenē - nereti tieši bērns. Laila raksturo katru no fāzēm, lai ikviens no mums labāk saprastu, kas notiek un kad vērsties pēc palīdzības.
Pirmā fāze ir šoks, ko piedzīvo ikviena ģimene, kas ir spiesta iemācīties dzīvot jaunajos apstākļos, ikdienai pēkšņi pilnībā mainoties. Stājoties spēkā ierobežojumiem, daudziem bija ilūzijas, ka šis būs jauki pavadīts laiks - ne velti pie dažu veikalu slēgtajām durvīm ir piestiprinātas zīmītes ar uzrakstu “atpūšamies”. No malas skatoties, varētu domāt, ka tie vecāki, kuri šobrīd ir mājās ar saviem bērniem, patiešām atpūšas, bet dzīves realitāte ir cita - vecāki ir spiesti iejusties daudzās sociālās lomās vienlaikus, tai skaitā noregulēt attiecības starp bērniem, un būt par “zibensnovedējiem” starp pieaugušajiem.
Pēc šoka fāzes ir reakcijas fāze ar daudz emocijām, īpaši dusmām. Ja neskaitāmajiem pienākumiem un apslāpētām dusmām vēl pievienojas bailes zaudēt darbu vai liela atbildība par citiem, vecākam pašam esot darba devējam, var izrādīties visai sarežģīti tikt galā ar savām emocijām, lai neskartu bērnus. Neatņemama reakcijas fāzes daļa ir arī depresija. Vērojot notiekošo sabiedrībā, tai skaitā pēc saņemtajiem zvaniem uz “Dardedzes” palīdzības tālruņiem, novērojams, ka liela daļa vecāku šobrīd jūtas ļoti nomākti, jo neredz gaismu tuneļa galā. Ja cilvēks zina, uz cik ilgu laiku ir jāsaņemas - uz mēnesi, diviem, septiņiem, desmit - tam var sagatavoties, bet šobrīd nav nekādas skaidrības, kad šis stāvoklis beigsies. Mums trūkst informācijas, lai sadalītu iekšējos resursus, un tas cilvēkus padara ievainojamākus un emocionāli impulsīvākus, un tā rezultātā cieš bērni.
Krīzes galastacija jeb pēdējā fāze ir situācijas pieņemšana. Lai šajā fāzē nonāktu, mums ļoti skaidri jāzina nosacījumi, kas būs redzami un īstenojami pārskatāmā laika periodā. Krīze veicina spēcīgas emocijas, tās krājas, un agri vai vēlu ir izvirdums. Parasti tas ģimenēs skar mazāk aizsargātos- - lielākoties bērnus, kuri nereti gribot negribot izprovocē vecākus. Jāapzinās, ka bērni “runā” caur ar savu uzvedību, tādā veidā paužot emocijas un attieksmi pret notiekošo. Sarunājoties ar klientiem, kam vajadzīgs atbalsts bērnu audzināšanā, saņemam ļoti daudz jautājumu, ko darīt, ja bērns neklausa, ja vienaudžu starpā veidojas konflikti, ja bērnam vairs nav draugu, ja bērns nekādā veidā nav motivējams mācīties.
Mēs dzīvojam laikmetā, kad visam ir jābūt skaisti - mammai brīnišķīgi ar visu jātiek galā, jāspēj sakopt māju, pabarot bērnus un vēl radoši visu dienu viņus izklaidēt. Šajā izaicinošajā laikā ir normāli, ka ar kaut ko netiekam galā. Aicinu ikvienu vecāku uz mirkli apstāties un godīgi sev atzīt lietas, ko nespējam izdarīt, un mēģināt pieņemt esošo situāciju, beidzot maldīties iedomu gaiteņos. Pats galvenais pieņemt, ka arī šādos apstākļos varam būt vislabākie vecāki saviem bērniem. Lai mēs katrs varētu būt sevis labākā versija, ir nepieciešams atbalsts. “Dardedzes” darbs ir palīdzēt vecākiem šajā ceļā, lai varētu justies maksimāli normāli šajā nenormālajā situācijā un pasargāti būtu mūsu bērni.