Kapteinis. Ar baudu
4.lapa
Spēles laikā tu tā nedarīsi
Latvijas pieaugušo izlasē Kaspars atteicās spēlēt pēc vecajiem noteikumiem. «Pieredzējušajiem nepatīk, ka ar savu trakumu un enerģiju ienāk jaunais, kurš maisās pa kājām,» norāda Daugaviņš. Vispirms viņš izvicināja dūres ar ilggadējo līderi Aleksandru Semjonovu. «Treniņā strādājām pie vairākuma pieci pret trim. Es biju viens no trim. Viņš pārmeta, ka zinu visas kombinācijas, tikai tāpēc varu atņemt ripu. Teicu, ka man ir vienalga, kā atņemu.» Semjonovs pagrūdis 16 gadus jaunāko komandas biedru, bet Daugaviņam divreiz nav jāsaka - atvēzējies un gāzis pa seju. «Bija pilnīgi vienalga - gribēju tikt izlasē, kādam atņemt vietu. Tāpēc blietēju. Tas ir pareizi. Ceru, ka vienu dienu… Kad man treniņā kāds nāks, dos pa seju un mēģinās atņemt vietu, tad zināšu, ka jābeidz. Protams, kamēr varēšu, cīnīšos pretī.»
Daugaviņu izmeta no treniņa, bet tas nekalpoja par mācību - nākamais rindā stāvēja pirmais vārtsargs Sergejs Naumovs. Treniņa beigās spēlētāji cits pēc cita izpildīja bullīšus. Met pirmais, met otrais, met trešais. Pienāk Daugaviņa kārta, bet Naumovs nekavējoties atstāj vārtus. Met piektais, Naumovs atgriežas vārtos. Kad vēlreiz atkārtojās tas pats, uzbrucējs atvēzējās un no visa spēka iešķēla pa vārtsargu. Naumovs metās pakaļ, noķēra un sāka zvetēt. Pēc tam aizsargrestei bija nepieciešams kosmētiskais remonts... «Daudziem kritu uz nerviem,» smejas Daugaviņš, kuram jau pēc turnīra beigām gadījās saķeršanās ar vēl vienu komandas biedru. «Naumovs teica, ka viņam nepatika mani bullīši - darīju visādas stulbības, metu ar vienu roku. Pārmeta, ka spēles laikā es tā nedarīšot. Atbildēju: «Kāpēc ne? Arī spēlē varu tā izdarīt.»»
Par to Naumovs pārliecinājās 2010. gada oktobrī, kad Daugaviņš leģendāro bullīti izmēģināja AHL, un 2013. gada martā viņu nenobiedēja arī NHL skatuve. Ripas piespiešana pie ledus ar nūjas galu un metiens pēc apgriešanās ap savu asi bija pārsteidzis un pārspējis visus vārtsargus, bet pret Bostonas Bruins nepaveicās. Daugaviņš gan nevaino veiksmi, bet savu izpildījumu: pārāk daudz domājis par to, kā gūt vārtus, tāpēc apgriešanās par 360 grādiem notikusi pārāk lēni.
«Pirmās sajūtas - kauns,» atceras Kaspars. «Kad mēģini ko tādu, tad jāizdara. Bet visi uzņēma mierīgi - komandas biedri, treneri, visi nāca klāt un sita uz plecu. Atceros, slidoju malā, ar nošļukušu galvu apsēdos, paskatījos uz Bostonas soliņu, un tur Neitans Hortons pasmaidīja un parādīja uz augšu paceltu īkšķi. Beigās nonācu Bruins un kļuvām par labiem draugiem. Karma.»
Bijušie Daugaviņa komandas biedri visi kā viens apgalvo - ja kāds latvietis uzdrīkstētos izmēģināt ko tik šokējošu, tad tikai Kaspars. Ja ieņēma galvā, tad vajadzēja - jau no bērnības. Bet ne vienmēr pašas labākās idejas.
Izkauties joka pēc
Līdzīga reakcija visiem bija pēc Daugaviņa kautiņa ar Artūru Kuldu Kanādas junioros. Latvijā sprieda, ko tad bijušie cīņubiedri, kuri vienlaikus sākuši trenēties un ilgu laiku pavadījuši vienā maiņā, nevarēja sadalīt laukumā. Bet atkal - viena no trakajām Kaspara idejām. «Protams, bija negaidīti, biju pārsteigts, kad viņš uzrunāja,» deviņus gadus senos notikumus atceras Kulda. «Runājām iesildīšanās laikā, runājām mača laikā. No sākuma likās, ka muļķības, bet pirms iemetiena pienāca un teica - aiziet!»
Daugaviņa komanda tikko bija guvusi piektos vārtus un atradās pārliecinošā vadībā. «Ziemeļamerikā patīk - ja komanda zaudē, tad vismaz izkaujies. Piedāvāju viņam - prikola pēc. Domāju, ka izkausimies pa jokam,» norāda Daugaviņš. Viņš apzinājās, ka draugu laukumā nav un ka atlaides netiks dotas, bet negaidīja, ka abiem kautiņš beigsies ar lauztiem deguniem. «Beigās viņš man tādu naglu ietrieca galvā, ka pierei norāva ādu un notrieca mani uz ledus.»