Kapteinis. Ar baudu
3.lapa
Beidzot divas uzacis
Kāpjam liftā, lai dotos uz Arēnas Rīga otro stāvu, kur pēc treniņiem pusdieno Latvijas izlase. Traumas acs tuvumā vienmēr ir bīstamas, bet šoreiz izkļuvis cauri sveikā - ar nieka divām šuvēm. Ja jau savulaik uzliktas 60, turklāt - divās rindās, tad viss pārējais šķiet sīkums. 14 gadu vecumā Daugaviņš treniņu pametis ātrās palīdzības mašīnā. Treneris sasaucis kopā komandu, lai uz tāfeles uzzīmētu nākamos norādījumus. Kaspars atelpas brīdi izmantojis, lai veldzētu slāpes. Pacēlis restes, padzēries. Kad atskanējusi svilpe un visi devušies atpakaļ vietās, viens komandas biedrs atkāpjoties uzskrējis virsū un nogāzis, bet nākamais uzkāpis Daugaviņam ar slidu uz pieres...
«Mammai pateicām, ka uzlika četras šuves. Viņa jau tad bija šokā: «Tik daudz?!» Pa virsu bija milzīgs plāksteris, nevarēja redzēt. Tikai vēlāk, kad bija nomierinājusies, pateicu patiesību,» atminas Daugaviņš. «Nākamajā dienā abas acis bija aizpampušas, bet skolā jāraksta kontroldarbs. Ar vienu roku turēju pildspalvu, ar otru vēru vaļā vienu aci, lai vispār kaut ko redzētu un varētu uzrakstīt.» Tolaik komandā valdīja melnais humors - visi smējušies, ka Daugaviņam beidzot ir divas uzacis. Visi, ieskaitot pašu Kasparu. Viņš rindā bija pirmais, lai pasmietos par sevi.
Kaspars ģērbtuvēs bijis pats skaļākais un atraktīvākais, centies izcelties pārējo vidū. «Tobrīd visi tādi gribēja būt, bet viņam arī sanāca. Un tagad nekas nav mainījies - tikpat atraktīvs,» teic Artūrs Ozoliņš. Viņš bērnībā bija Daugaviņa maiņas centra uzbrucējs. Abi vienā maiņā slidoja arī šajā pavasarī Latvijas izlases rindās. Tiesa, vien dažus treniņus.
Daugaviņa progress bija acīmredzams, un to ievēroja arī Rīga 2000 treneri, nākamajā sezonā uzbrucēju izmēģinot pie pieaugušajiem. Taču viņš ātri devās uz ārzemēm - uz Maskavas CSKA. Kaspars, kuru draugi sauc par Daugavu, atzīst, ka jau tad bijis drusku traks. Tāpēc metropole un dzīvošana prom no mājām nesagādājusi nekādas problēmas. Hokejs gan. «Pasauca treneris, kuru atlaida vēl pirms manas ierašanās. Jaunajam vispār nepatiku - nelaida spēlēt. Vienā komandā gāju laukumā regulāri, bet vienībā zem tās nevarēju tikt sastāvā. Tad bija lielie pārdzīvojumi un grūtākais posms,» atzīst Daugaviņš. Palīdzējis tas, ka dzīvojis vienā istabā ar Grundmani, lai gan arī starp viņiem attiecības gāja visādi. Ja ir tikai divas gultas un viens televizors, agri vai vēlu izcelsies ķildas un dūru vicināšana...
Nošāva Irbi
Bez autoritātēm Daugaviņš turpināja dzīvot arī pēc atgriešanās Rīgas 2000 rindās. Komandas vārtus sargāja leģendārais Artūrs Irbe, kurš 2002. gadā spēlēja Stenlija kausa finālā. Toreiz Daugava naktīs sēdēja, pielipis televizora ekrānam, neizlaižot nevienu maču. Bet tad trīs gadus vēlāk radās izdevība spēlēt vienā komandā. Un viņš to izmantoja pēc pilnas programmas... Iedomājieties iesildīšanos pirms mača, kuras laikā viens komandas biedrs gatavs otram novilkt ādu pār acīm.
Viena no iesildīšanās sastāvdaļām ir izgājieni viens pret vienu un metieni, un Daugaviņa galvenais mērķis bija pārspēt Irbi. Nesanāca vienu reizi, tad - otru, taču beidzot izdevās dabūt ripu vārtos. Bullīti izpildīja savā manierē - lēnām, ar simt un vienu māņkustību. Izdarīja visu, lai nokaitinātu.
Prieks par gūtajiem vārtiem bija neviltots. Daugaviņš noslēpās aiz uzbrucēja Armanda Bērziņa muguras, uz viņa pleca uzstellēja nūju. Tad gluži kā snaiperis notēmēja un šāva pa vārtsargu. Irbe ar acs kaktiņu to ieraudzīja, vārtu sargāšanu atstāja otrajā plānā un metās pakaļ jaunajam komandas biedram. Atvēzējās un bija gatavs krāmēt ar nūju, bet - ja vien izdotos noķert…
2005./2006. gada sezonā Daugaviņš vispirms spēlēja U20 izlasē, pēc tam bija U18 komandas līderis, bet beigās iekļuva pieaugušo komandas sastāvā Rīgā notiekošajā pasaules čempionātā. Uz treniņnometni tika izsaukti pieci seši no tikko zeltu izcīnījušās jauniešu komandas, bet tikai Daugaviņam izdevās aizķerties. «Mēs 18 gados fiziski bijām daudz vājāki,» atceras Gricinskis. «Kaspars bija gatavs pieaugušo hokejam, tāpēc lēmums nevienu nepārsteidza.» Tam piekrīt arī toreizējās U18 izlases vārtsargs Artūrs Dzelzs: «Nometnes laikā bija jācīnās citam ar citu. Tobrīd biju tāds tievs. Eju, skatos uz savu pretinieku un domāju: kas tas par lāci? Kaspars pārliecinoši izcēlās citu vidū. Un nekad nedomāja par sevi. Izšķirošajā spēlē pret Dāniju desmit minūtēs nonācām iedzinējos ar 0:3. Tajā brīdī pie manis pieslidoja tikai Daugava un pateica: «Neuztraucies, mēs sametīsim un uzvarēsim.» Otrajā trešdaļā pēc Kaspara vārtiem izvirzījāmies vadībā, bet 55. minūtē viņš iemeta mazākumā un iedzina pēdējo naglu - 7:4.» Bijušie komandas biedri smejas - jā, viņam patika runāt, pat ļoti, bet viņš arī varēja izdarīt. Un bija iemesls pacensties, jo ar Daugaviņa gādību bija sarūpēti cigāri, kurus komanda kopīgi aizkūpināja turpat uz Arēnas Rīga ledus.
Saglabājušās gan tikai fotogrāfijas, bet Daugaviņš un pārējie tika arī pie cita veida piemiņas. «Ģērbtuvēs svinam, ienāk Kirovs Lipmans un Oļegs Znaroks. Pēkšņi - arī visa Dienvidkorejas komanda. Viņiem bija balti mēteļi līdz potītēm. Un tad daži apmainījās ar savām jakām,» pasmaida Dzelzs. «Vakarā braucu uz Berģiem, un priekšā jau bija Daugava savā elementā - iešļūcenēs, šortos un baltajā jakā... Ja labi pameklētu, skapja tumšākajā stūrī to droši vien izdotos atrast vēl šodien.»