Porziņģis. Riktīgs kniebējs
3.lapa
No sapņa par realitāti
NBA. Ko Kristapam nozīmē šis burtu salikums? “Man tas ir sapnis. Atceros, vēl biju pavisam mazs, ar brāļiem spēlējām basīti, kaut ko runājām un ākstījāmies - par to, ka es varētu spēlēt NBA. Toreiz tas visiem bija joks. Taču, soli pa solim, šobrīd esmu nonācis tik tālu, ka tas kļuvis pavisam reāli. Tagad tas no puikas sapņa pārvērties par kaut ko, uz ko strādāju un kam apzināti koncentrējos. Ja vēlos spēlēt kopā ar pasaules labākajiem un būt tajā līmenī, tas šķiet pavisam loģiski. Vienmēr esmu mēģinājis iet uz priekšu pa soļiem. Pagājušogad, kad parakstīju līgumu ar lielo komandu, man bija pirmais mērķis - es gribēju tikt uz laukuma. Kad tiku uz laukuma, par mērķi kļuva sākt mest kādus punktus un darīt kaut ko komandas labā. Tālāk jau nostiprināties sastāvā, kļūt par vērtīgu palīgu. Tagad mans mērķis un nākamais solis ir tikt pie iespējas sacensties ar vislabākajiem. Un vislabākie spēlē NBA.”
Nekas jauns un oriģināls - par NBA sapņo teju katrs puišelis, kurš paņēmis rokā oranžo bumbu. Arī Latvijā mums bijis pietiekami daudz tādu, kas gribētu un varbūt varētu tuvoties šim mērķim, taču reāli - pagaidām ir tikai Gundars Vētra un Andris Biedriņš. Tajā pašā laikā eiropiešu lielajā līgā kļūst arvien vairāk, un ne vienmēr tie ir spilgtākie vai šķietami meistarīgākie. Porziņģim šo ceļu būs izdevies veikt, tāpēc vaicāju viņa viedokli - kas atšķir jaunos un talantīgos, kam NBA paliek tikai sapnis, no tiem, kas to realizē? “Jābūt kārtībai galvā. Tas ir pirmais. Lai saprastu, ko drīkst un ko nedrīkst. Lai saprastu, ka jāstrādā, un, kad tur tiec - tas nenozīmē, ka dzīve izdevusies un grūtākais aiz muguras. Tie, kas tā domā, nospēlē savu pirmo līgumu un brauc atpakaļ uz Eiropu. Manuprāt, tā ir galvenā īpašība, kas atšķir izcilos spēlētājus, kas NBA nospēlē 10 un 15 gadus, no tiem, kas paliek kaut kur pusceļā. Galva,” secinājis Kristaps.
Šajā ziņā viņam ir paveicies. Pašam sava galva uz pleciem, un arī spēcīga aizmugure - ģimene, kas labi zina arī sportista dzīves garozas garšu. Īpaši vecākais brālis Jānis, kurš tagad uzņēmies šefību pār talantīgo ģimenes pastarīti. “Tā ideja mums bija jau no mazotnes - ja no manis sanāks spēlētājs, viņš varētu mani pārstāvēt. Tobrīd nezinājām, ka viņa paša karjera veselības dēļ beigsies tik ātri, taču liktenis šādi visu salicis pa plauktiņiem - viņš pats vairs nespēlē un var man palīdzēt. Ne tikai kā brālis, bet arī kā menedžeris, aģents. Kad jau būšu otrpus okeānam, viņš man visu laiku būs līdzās - tāds ir plāns. Protams, viņš pats tagad sācis strādāt kā aģents, un tas nozīmē, ka nāksies braukāt un darīt arī citus darbus, taču ceru, ka būšu viņa mīļākais klients,” smaida Kristaps.
To, ka pusaudža gadus pavadījis mazāk vētraini, nekā vairums vienaudžu, viņš nepārdzīvo. Nemaz! “Kad esmu mājās, tāpat vienmēr satiekamies ar draugiem, kaut kur kopā aizejam, taču es labi zinu, ko varu un ko nevaru. Nekad nav bijis tā, ka viņi kaut kur dodas, un man nenormāli vajag līdzi, nē. Ja nākamajā dienā treniņš, tad zinu, ka nekur nevaru iet - tas man ir primārais. Obligāti iztrakoties dienu iepriekš nekad nav bijusi vēlme. Un arī draugi saprot, ka uztveru savu darbu ļoti nopietni,” viņš stāsta. “Ja es tagad paprasītu Jānim, ko viņš darītu, ja vēlreiz varētu atgriezties manā vecumā, viņš man noteikti pateiktu: spēlētu basīti! Un neko vairāk. Censtos kļūt tik labs, cik vien spēju būt. Mēs par to esam runājuši, un man ir paveicies, ka man ir tāds vecāks brālis, kas šādas lietas var pateikt. Nav nekā tāda, no kā būtu atteicies un tas tagad kremtu. Šobrīd es daru to, kas man patīk, un tas arī galvenais.”
Kristaps gan nenoliedz - bijis posms, kad ģimenei nācies viņam nedaudz uzšaut pa ausīm, un nolikt atpakaļ uz pareizajām sliedēm. “Kad vēl biju junioros, brīžiem bišķi tā kā plūdu, sak - nu, labi, treniņš, aiziet jau varu, bet... Tajā laikā man bija uzradušies divi čomiņi, kopā šādus tādus sūdus sastrādājām... Ja tagad varētu tajā laikā atgriezties, noteikti vairāk koncentrētos. Tā pat nav kļūda, vairāk vienkārši situācija, ko tagad varu sev mazliet pārmest. Man apkārt bija pareizie cilvēki, kas gādāja, lai šis posms neievilktos.”
Porziņģa aģents ir Endijs Millers - amerikānis, kurš pārstāv arī tādus zināmus vīrus kā Seržs Ibaka, Kevins Gārnets un Kails Laurijs, un kura NBA klienti šajā sezonā pelna 117 miljonus. “Vēl man ir Spānijas aģents Pere, kurš par mani parūpējas, kad esmu šeit, un, protams, mana ģimene - bez Jāņa arī otrs brālis Mārtiņš un vecāki. Tā ir mana komanda - mūsu blicīte. Visus lēmumus pieņemam savā starpā, visas idejas ražojam paši.” Basketbolu spēlē ne tikai visi trīs brāļi, bet savulaik arī abi vecāki - mamma Ingrīda un tēvs Tālis. To gan Kristaps neatceras pieredzējis. “Kad amerikāņi taisīja filmu, uzpeldēja viena veca tēta bilde, kur viņš ar Valdi Valteru, laikam postā pēc rebīša stumdās. (Smejas.) Zinu, ka tētis spēlēja metalurgā, bet biju baigi maziņš - neatceros... Arī par mammas spēlēm zinu tikai no vecām, melnbaltām bildēm. Nekādu video jau tajā laikā nebija - ne youtube, ne mobilo telefonu ar kamerām,” viņš nosmej. “Mamma reizēm mēģina iesaistīties, taču tad saku, ka nevajag - man jau apkārt ir pietiekami daudz cilvēku, kas to dara. Tajā skaitā tētis un brāļi, kas vienmēr izanalizē un izstāsta visu par spēli. Tāpēc mamma var atļauties būt vienkārši mamma. Tētis gan - vēl joprojām mēģina man iemācīt kaut kādus savus vecos gājienus. (Smaida.) Bet es vienmēr arī klausos, jo kaut ko iemācīties var vienmēr.”
Un kur vasaras plānos ir Latvijas izlase un Eiropas čempionāts? “Man pašam baigi gribas, nopietni! Ja vien būs kaut mazākā iespēja - es būšu klāt. Bet šobrīd nevaru būt drošs. Varbūt klubs būs ar mieru, ka tieši tas man ir labākais, varbūt - uzstās, ka man jābūt klāt laikus un individuāli jāgatavojas, lai, sākoties treniņnometnei, es jau varētu pilnvērtīgāk iesaistīties un cīnīties par savu vietu. Šobrīd to ir ļoti grūti paredzēt - kur es nonākšu, kāda būs vadība. Atbilde uz šo jautājumu man būs pēc Vasaras līgas.”