Porziņģis. Riktīgs kniebējs

Ko mācīties no Biedriņa?

Lieta, kas Kristapam nepatīk vairāk nekā jebkas cits uz šīs pasaules: zaudēt. Dienu iepriekš, mums diskutējot par jaunajiem latviešu spēlētājiem un viņu īpašībām, viņš atzinies - necieš zaudēt, un katru savu neveiksmi uztver personiski, kā vislabāko motivāciju nākamajā vakarā parādīt savu labāko spēli. Piemēram, palikšanu 4. vietā Rīgā notikušajā U18 Eiropas čempionātā. “Pēc tam, kad zaudējām tā pēdējās spēlēs, nākamajā dienā par to domāju un sapratu, ka tā man būs motivācija, visu atlikušo karjeru. Tiešām nezinu, vai kādreiz tikšu vaļā no to zaudējumu sajūtas, tā manī sēž un neliek mieru. To medaļu man vairs iespējas izcīnīt nebūs nekad... Taču varbūt tas ir kas tāds, kas man kādu dienu palīdzēs sasniegt vēl ko lielāku. Es ceru.”

Ja viss notiks kā iecerēts, tam jāpiepildās Amerikā. Kristaps uzskata, ka ir gatavs šai pārejai. “Domāju, vispār nebūs nekādu problēmu. Sadzīviski - noteikti ne, basketbola ziņā - arī nav bažu. Sezonas pirmajā pusē Sevilju trenēja amerikānis Skots Rots, kurš pirms tam piecas sezonas pavadīja NBA kā asistents, pats savulaik tur spēlējis. Mēs trenējāmies un spēlējām viņa sistēmā, un tas reāli bija NBA basketbols. ACB līgā tas tik labi nedarbojās, taču tagad es saprotu sistēmu, terminoloģiju. Valodu zinu, pārmaiņas mani nebiedē. Esmu šai pārejai gatavots un, domāju - arī gatavs,” balsī skan pārliecība. Pavelku Kristapu uz zoba, sak - tev taču nav neviena tetovējuma, ko tu tur darīsi. “Taisnība. Ātri kaut kas jāuzliek, citādi - iebrauks tāds baltais, tievs, bez tetovējumiem... Ja nopietni - tad jau redzēs. Neesmu drošs, vai man kas tāds piestāvētu.”

Kristaps Porziņģis

/

Romāns Kokšarovs, F64

Galu galā, tetovējumu nav arī Dirkam Novickim - Dalasas Mavericks vācu superzvaigznei, ar kuru amerikāņiem jau tagad patīk salīdzināt Porziņģi. Viņš pats gan uzskata, ka paralēles ir visai virspusējas. “Balts un garš eiropietis, kurš var uzmest no ārienes... Protams, man gribētos kādu dienu būt tik labam metējam, kāds ir Novickis - ir savas lietas, ko viņš dara visaugstākajā līmenī, un kuras man sasniegt prasītu milzīgu darbu. Tajā pašā laikā uzskatu, ka esmu atlētiskāks nekā viņš. Patīkami, kad tevi salīdzina ar tādu meistaru, taču - man līdz viņa līmenim vēl ļoti tāls ceļš.” Pašam Kristapam starp esošajām NBA zvaigznēm tuvāks šķiet Ņūoerlānas Pelicans uzbrucēja Entonija Deivisa spēles stils - agresīvs, virs stīpas.

Un kā ar Andri Biedriņu? Skaidrs, ka neviens cits Latvijā jaunajam liepājniekam nespētu sniegt patiesāku un vērtīgāku lekciju par to, ko patiesībā nozīmē NBA basketbols un bizness. Līdz šim aprunāties neesot sanācis. “Bet, jā - viņš būtu viens no tiem cilvēkiem, kas man varētu pastāstīt, kā ir patiesībā. Pirms braucu, to noteikti vajadzētu izdarīt. Es būtu tikai priecīgs,” atzīst Kristaps. Andra karjerai viņš sekojis līdzi kā ikviens no mums. “Viņu tajos džungļos iemeta 18 gadu vecumā. Taču viņš izdzīvoja. Nopelnīja otro līgumu.” ...un drīz pēc tam - izbeidzās. Tas ir raisījis pārdomas? “Īstos iemeslus nezinu, viņa ādā ielīst nevaru, līdz ar to arī viss, ko es tagad teiktu, būtu tikai kaut kur saklausītas lietas vai spekulācijas. Tas, ko varu - skatīties uz viņa NBA karjeras pirmo daļu un ņemt to kā labu piemēru. Viņš ar katru gadu uzlaboja spēli un kļuva par tiešām labu spēlētāju. Tas ir tas, kam uzmanību gribu pievērst es.”

Līdzīgi kā savulaik Andrim, kurš pirmo pusotru savas aizokeāna karjeras sezonu praktiski nespēlēja, bet tikai trenējās un gatavoja savu ķermeni NBA basketbolam, Kristapam jārēķinās, ka sākums būs sarežģīts - kā fiziski, tā psiholoģiski. “Esmu par to domājis. Skaidrs, ka nebūs tā, ka aizbraukšu un kāds man uzreiz dos minūtes. Tās būs jāizcīna, būs jāparāda, ka ar visiem tiem dzelžiem varu cīnīties. Tieši tas arī būs jādara, jo apzinos, ka tas nebūs tā - bez kontakta savu trīnīti uzmest. Būs jāiet un jākapā ar viņiem. Kamēr nebūšu sevi pierādījis, pie savas iespējas arī netikšu. Būs jāsāk no treniņiem un jābūt mentāli gatavam. Tas noteikti nebūs viegli, bet... Es to gribu. Es gribu spēlēt NBA.”