Porziņģis. Riktīgs kniebējs
2.lapa
Par meitenēm jācīnās
Kad potīte aprūpēta, dodamies ciemos pie Kristapa uz mājām. Šoreiz mūsu kārta atbildēt ar laipnību - uz zāli viņš atnācis ar kājām, nav pārāk tālu, bet atpakaļceļā varam varam paķert pie sevis. Izrādās, Porziņģis ietilpst arī Seat Toledo... Dzīvoklis plašs, piecas istabas. Uz galda kārbas ar... serenādēm, lācīšiem un vāverītēm. Virtuvē - divi kukuļi Lāču rupjmaizes. “Vakar bija atbraukušas ciemos mammas draudzenes no Latvijas,” paskaidro Kristaps. “Kā es to visu apēdīšu - patiešām nezinu...”
Īpaši siltas jūtas pret pašreizējo mājvietu nesaistot, taču ar pilsētu šo gadu laikā aprasts. “Kaut kāda mājas sajūta man šeit ir izveidojusies. Pazīstama pilsēta, ļoti daudz cilvēku. Pieļauju, ka pēc gadiem pieciem vai desmit man gribēsies šeit atbraukt - jo viss būs pazīstams, ierasts. Sākumā man te nekas nepatika, īpaši karstums, bet tagad - iepaticies, ir forši.” Atbilde uz jautājumu, kā visvairāk pietrūkst no Latvijas - viegli paredzama. “Liepājas pludmales! Riktīgi pietrūkst... Braucu te uz okeānu, bet nav tas pats - te smiltis kā tādi graudi, nav kā pie mums. Nepatīk. Liepājā tomēr visforšāk...”
Kaut gan Sevilja lepojas ar vienu no plašākajām un krāšņākajām vecpilsētām Eiropā (Alkazāra pils, katedrāle un citas slavenas vietas), Porziņģis atzīst - slavenajos tūrisma punktos pat nav sanācis pabūt. “Pat nezinu, nav aizrāvis. Brīvā laika nav nemaz tik daudz. Uz klubiem neeju - tur visi mani redz, līdz ar to tā nav mana mīļākā vieta. Citreiz, ja iedota brīva diena, aizbraucu līdz okeānam, mazliet paguļu pludmalē. Ar meitenēm izeju satikties.” Meitenes! Kur labākas - Spānijā, vai tomēr Latvijā? “Latvijā, Latvijā... (Smejas.) Varbūt tāpēc, ka nav tādas intereses - tās meitenes, kas no Seviljas, nav ieinteresētas, viņām labāk patīk futbolisti. Tad mums, basketbolistiem, nākas diezgan smagi strādāt, lai kādu dabūtu uz randiņu! Šķiet, ka te, Seviljā, biežāk esmu ticies ar amerikānietēm, nekā ar vietējām. Te ir daudz amerikāņu studentes, un viņas, kā ierauga kādu augumā garāku džeku - o, basketbolists, forši!”
Porziņģis pavisam noteikti atbilst apzīmējumam - augumā garāks. 15 gados atbraucis uz Spāniju ar diviem metriem, viņš pa šo laiku pielicis klāt vēl 16 centimetrus, un turpinot augt. Pašam bail nepaliek? “Redzēs, redzēs. Ārsts teica, ka līdz 2.27 varot izaugt,” nopietnu sejas izteiksmi nosaka Kristaps, taču jau nākamajā mirklī ar smiekliņu kliedē šo vieglo šoku: “Nu, nē jau nē, es ākstos!” Kājas izmērs ielas apaviem 49,5, basketbola botām - par izmēru lielāks. Svars - 103-104 kilogrami. “Labās dienās - 105. Uz ko plānoju iet? Jāskatās, kā jutīšos ar 110, varbūt 115 kilogramiem. Šobrīd man svars nāk klāt arī dabīgi, bez īpašas piepūles - vienkārši kārtīgi ēdot un atpūšoties. Apetīte laba. Kad mamma gatavo, ēdu vienkārši kā monstrs!”
Ieraugot uz ielas šādu milzi, ļaudis atskatās. Citi nāk klāt - parunāties, nofotografēties. “Parasti tas gadās, kad garām iet vecāki cilvēki - viņiem tajā brīdī pasaule apstājas... Visi grib runāties - prasa, ko daru, cik garš esmu. Tas ir standarts. Uz šiem jautājumiem esmu atbildējis tūkstoti reižu. Nu jau pierasts, nav vairs tā, ka neērti,” stāsta spēlētājs, gan atzīstot - kad uzmanība, piemēram, braucot autobusā, kļuvusi pārlieku intensīva, dažkārt izlicies, ka neprot spāņu valodu. “Sēdēju, smaidīju un klausījos, kā mani apspriež...” Daudz būtiskāks mīnuss - problēmas nopirkt apģērbu. “Spānijā - bezcerīgi. Pārsniedzot metru un 90 centimetrus, te veikalos neko prātīgu atrast nav iespējams. Manā gadījumā - tikai pēc pasūtījuma. Bikses šuj brāļa bijušā komandas biedra firma, kreklus - pasūtu internetā. Ir tāda vietne, kur vari aizsūtīt savus mērus un viņi precīzi pēc tiem pašuj. Kaut ko atsūta Nike. Pusaudža gados pārdzīvoju, bet tagad jau esmu pieradis, ka tāds liktenis.”
Basketbola laukumā starp citiem garajiem latvietis iederas organiskāk, taču te diezgan uzkrītoši - izskatās ne tikai garš, bet arī tievs. Spēlējot pārsvarā pa āru, vismaz uzbrukumā tas problēmas nerada, taču kopumā - vai ar šādu ķermeņa uzbūvi ACB līgā nav grūti? “Šogad es to jūtu daudz, daudz mazāk, nekā pagājušosezon. Šķiet, atkal esmu pa kādu centimetru paaudzies, bet to tik ļoti laukumā neizjūtu. Bišķiņ pieņēmies svarā, bet galvenais, ka esmu kļuvis spēcīgāks. To jūtu pats un arī komandas biedri saka, ka treniņos ar mani pacīnīties šogad vairs nav tik viegli kā pirms gada. Taču rezerves vēl, protams, ir pamatīgas. Lai spēlētu NBA, tās būs jāattīsta.”