Saša Kerčs un viņa pauze
4.lapa
Gadsimta kautiņš Pještanos
2008. gadā, kad Starptautiskā Hokeja federācija svinēja savu 100. dzimšanas dienu, IIHF uz saviem simts gadiem atskatījās ar simts notikumiem - spilgtākajām personībām, atgadījumiem, kurioziem. Interneta vietnēs atrodams arī fragments no šā IIHF simtnieka - notikums Nr. 34. Kad Latvijas izlase pirms dažiem gadiem spēlēja Slovākijas pilsētiņā Pještanos ar Slovākijas izlasi, arī vietējie žurnālisti ar garšu atcerējās 1987. gada 4. janvāra kautiņu starp PSRS un Kanādas junioriem tās ziemas pasaules junioru čempionātā. Tas sākās otrajā trešdaļā, kad ar 4:2 vadībā bija kanādieši. Kautiņš šajos gados, protams, apaudzis ar bārdu. Dzirdēts, ka tas ildzis stundu, ka strādājuši pat ugunsdzēsēji ar šļūtenēm, bet PSRS izlases galvenajam trenerim Vladimiram Vasiļjevam galvā uzmaukts tukšais ripu spainis. Kerčs ir šī pasākuma aktīvs dalībnieks - spēlēja taču PSRS pirmajā maiņā!
“Nekā tur nebija... Izkāvāmies ar kanādiešiem, un viss. Stunda jau nu nebija. Bet spēle atmiņā palikusi uz visu dzīvi! Zeļepuhinam jau pirms turnīra lēca ārā plecs, un te aiz vārtiem kanādietis uztaisīja spēka paņēmienu - un plecs atkal bija ārā, sākās tāds sīks kautiņš. Vaļera pats ar izsistu plecu sevi aizstāvēt nevarēja, kanādietis uzsēdās viņam virsū un sāka dauzīt. To redzot, Žeņa Davidovs neizturēja, izlēca laukumā, un tad jau sekoja ķēdes reakcija... Tie, kam tas interesē, var noskatīties internetā. Bet stundu garš gan tas nebija, mazliet vairāk par piecām minūtēm. Lai gan arī man pašam toreiz likās, ka tas viss velkas ļoti ilgi. Jā, gaisma hallē tika izslēgta, un mūs mēģināja izšķirt arī policisti un halles apsargi, bet ugunsdzēsējus gan nemanīju. Nesen pāris reižu noskatījos video - neko tādu es tur neredzēju, pat sevi nepamanīju tajā šļurā, video uzņemts no augšas. Man karjerā ir bijis ļoti daudz spēļu, taču nezin kāpēc visur prasa tikai par šo. Izkāvāmies komanda pret komandu. Pēc tam esmu spēlējis pret šiem džekiem Kanādā - mums visiem ir jautri to visu atcerēties. Uh! Tas tik bija kautiņš!"
Skaidrs, ka šis tas tiek pārspīlēts, taču norvēģu tiesnesis Renings licis, lai dzēš nost gaismu un atkal to slēdz iekšā. Cerībā, ka tumsā nekausies. Ne vella! Kāvās kā velni un ledus laukums pēc kautiņa bija pilns ar cimdiem, ķiverēm, nūjām, krekliem. Abas komandas tika diskvalificētas, bet reāli cietēji iznāca tikai kanādieši - viņu zaudēja čempionu zelta medaļas. PSRS tāpat paliktu bez godalgām... Visi kautiņa dalībnieki tika uz gadu diskvalificēti no starptautiskajām spēlēm. “Tam lielas jēgas nebija, jo uz ārzemēm tāpat nebraukājām. Toties Maskavā mūs pamatīgi drāza - televīzijā bija tāda programma Pasaule un jaunatne, pirms pārraides tikām izsaukti uz paklāja, Vladislavs Tretjaks un pārējie stāstīja, ka esam apkaunojuši valsti...”
Lielai daļai no tiem, kas toreiz apkaunoja PSRS, iznāca solīdas hokejistu karjeras. Lūk, daži no viņiem - Sergejs Fjodorovs, Aleksandrs Mogiļnijs, Vladimirs Konstantinovs, Vladimirs Malahovs, Andrejs Smirnovs, Jevgeņijs Davidovs, Valerijs Zeļepuhins, Dmitrijs Medvedevs, Valerijs Ivaņņikovs. Tikmēr Kanādas pusē spēlēja vīri, kas šo to paveikuši NHL - Stīvs Čaisons (kapteinis toreiz), Teo Flerī, Brendans Šenehans, Pjērs Turžons, Maiks Kīns, Kriss Džozefs, Glens Veslijs, Laks Ričardsons, Pets Jelineks, Stīvs Ruā...
“Man varbūt nemaz nebija jābūt tajā komandā,” rezumē Kerčs. ”Toreiz izlase tika veidota pa blatu - tajā bija jābūt maskaviešiem, varbūt voskresenskiešiem, jo Vasiļjevs bija Himik treneris. Ja Jurzinovs par mani neiestātos, droši vien mani atstātu malā - pirms paša čempionāta tāda vēlme bija, kaut es spēlēju Rīgas Dinamo. Bet kas gan ir Latvijas komanda! Vajadzēja ņemt no Maskavas un Vasiļjevs vēl vilka savējos. Man izdomāja kaut kādu slimību... Kaut visos turnīros es biju bombardieris. Spēlēju pirmajā maiņā ar Gaļčeņuku un Medvedevu. Čempionātā arī visvairāk sametu - sešas ripas. Kompānija mums bija laba, kaut gads skaitījās ne visai, taču pēc tam hokejā daudzi izsitās."