Soča. Zoli nemāk, tikai hoķi...
3.lapa
Ozoliņš: “Čalis no Rubas izsities līdz KHL”
Sandis Ozoliņš: “Ko varu teikt par savu bijušo komandas biedru - normāls pipars! Labs pipars! Čalis no Rubas izsities līdz KHL. Strādīgs, godprātīgs, cenšas izpildīt visus pienākumus, ko uztic. Drosmīgs, ar ļoti lielu pašatdevi laukumā. Dažkārt gribas Kristapam pateikt, ka tik traki pārdzīvot par kļūdām nevajag - tādas ir visiem un būs vienmēr. Bet Soča hokeju spēlē ar ļoti lielu atbildības sajūtu. Labs spēlētājs. Kurš izdarīs visu, kas viņa spēkos un izpildīs doto uzdevumu. Ar labu slidojumu, labu metienu un milzīgu pašatdevi, kas ir ļoti nozīmīgi. Lai spēlētu NHL, pietrūkst pārliecības par savām spējām. Taču es neesmu tas, kam būtu jātaisa tāda ekspertīze... Spēlējot blakus Kristapam, es vienmēr jutos droši. Pirmajā sezonā pagāja kāds laiciņš, kamēr sapratu, ka dodu viņam pārāk daudz norādījumu, un viņš cenšas visu izpildīt. Pārcenšas. Bet laukumā uz viņu var paļauties pilnībā - lai arī kādas vētras būs, Soča savu posteni nepametīs. Pamatīgs vecis! Kad Gagarina kausā spēlējām pret Maskavas Dinamo, Kristaps droši nostājās starp vārtsargu un Krisu Saimonu, nezinot, kāds var būt iznākums šādai pretī stāvēšanai. Lai cik arī briesmīgs var būt Saimons.
Ārpus laukuma - ar ļoti labu humora izjūtu. Var pasmieties arī pats par sevi. O, jā arī par mani Soča smējās! Ja bijām kaut kur kopā kompānijā, Kristaps nekad nebija starp tiem, kam naudas krāsa lipa pie pirkstiem. (Tā saka par tiem, kas ilgi pietur naudu ķepā, ļaujot lai vienmēr kāds cits par viņu samaksā - aut.). Komandas cilvēks, vienmēr izpalīdzēs. Savs čalis savā komandā - gan kā cilvēks, gan kā spēlētājs. Atbildības sajūta Sočam reizēm tik liela, viņš negrib pievilt nevienu, bet jāpārdzīvo ir pēc spēles un nevis spēles laikā. Paskaties uz spēles pulksteni un spēlē tālāk! Nākamā maiņa noteikti ir svarīgāka par pagājušo. Un hokejs ir tikai spēle, kurā visi kļūdās. Pēc spēles tāpat bruks virsū žurnālisti un arī treneris pateiks savu vārdu. Man tā visa bijis atliku likām, ne jau tik vēss es pats biju savas karjeras sākumā. Bet treneri pamācīja, ka spēles laikā uz soliņa sev pašam ar nūju nevajag sist pa galvu. Ja pēc 45 sekundēm atkal jālec laukumā. Pēc spēles var skriet kaut vai ar galvu sienā. Jākoncentrējas uz to, kas būs. Bet Soča ir... Kārtīgs pipars! Man bija prieks ar viņu kopā spēlēt hokeju un arī atrasties kompānijā ārpus hokeja.
Gints Meija: “Es viņu pazīstu kādus 15-16 gadus. Pēdējos septiņus varbūt pat labāk par sievu! (Sirsnīgi smiekli.) Jo izbraukumos mēs visus šos gadus dzīvojam vienā viesnīcas istabiņā, arī šovasar Valmieras Naktsmājās. Savulaik esmu spēlējis pret viņu, arī vienā komandā, bet, godīgi sakot, no tā laika citus atceros vairāk. Bet tagad pret viņu treniņos spēlēt ir grūti. Stiprs, maita! Kristapam ir labs slidojums, ātrs uzrāviens, spēcīgs metiens. Ja kāds var panākt uzbrucēju, kurš izskrējies vienatnē pret mūsu vārtsargu, tad tas vispirms ir Soča. Laukumā es uz viņu varu paļauties par visiem simts procentiem un tieši tāpat arī ārpus laukuma. Ir viņš mani ručījis ārā, un tāpat man vajadzējis arī viņu glābt. Dzīvojot tik ilgi blakus, mums daudz kas saskan - televīzijā skatāmies vienas un tās pašas filmas, pārsvarā bojevikus. Arī muzikālā gaume mums vienāda, klausāmies gan krievu, gan arī citu mūziku. Atšķirībā no Sočas, es naktī krācu, bet viņš to nedzird... Nav nekādu problēmu. Esam viens pie otra piešāvušies un mums daudz kas sakrīt. Man patīk, ja istabiņā ir vēss, arī Kristapam patīk vēss gaiss. Atšķirībā no manis, Soča zolīti nemāk spēlēt, viņš spēlē tikai hoķi, neko citu... No ripas viņam bailes nav, tāpat - arī no pretspēlētājiem. Varbūt baidās no sevis... Astoņu gadu laikā ne reizi neesam sakasījušies! Un vēl viņam nenormāli garšo ūdens. Ārprātīgi! Es jau arī cenšos daudz dzert ūdeni, bet Kristapam pie gultas jau ir sagatavotas pilnās pudeles... Kopā izlūkos? Bez domāšanas! Zinu, ka viņš draugu nelaimē nekad nepametis. Kārtīgs, pamatīgs latviešu džeks, kurš nerunā neko lieku.”