Soča. Zoli nemāk, tikai hoķi...
2.lapa
Sējejs: “Izturība kā zirgam, ķepa kā lācim!”
Dinamo ģenerālmenedžeris un treneris Sējējs kopā ar Sotnieku vēl paspējis uzspēlēt Rīgā 2000 - tajā gadā, kad Normunds sezonu iesācis kā spēlētājs, bet pabeidzis kā treneris:
“Vai man viņš iekrita acīs? Jā. Soča jau tad bija spēcīgs un slidoja pietiekami ātri. Un nebaidījās no divcīņām. Tagad pa šiem gadiem viņš kļuvis par riktīgu veci. Tad bija vājiņš, tieviņš, kā jau visi jaunie astoņpadsmit gados. Rīgā 2000 viņš spēlēja, cik nu jaunajam liels tika spēles laiks, bet tad, kad izveidoja Dinamo, skatījāmies, kurus jaunos piesaistīt. Biju tas, kurš pierunāja Jūliusu Šupleru, lai Soču paņem kā jauno. Vismaz uz nometni. Šuplers šaubījās: “Ko? Soča? Viņš taču vēl jauns un zaļš! Ko viņam darīt Dinamo un KHL?! No Latvijas čempionāta...” Paņemam uz nometni, tur būs redzams! Tur Kristaps bija labāks par vienu otru lielo. Ar Soču ir tā - viņš ir klusais sava darba darītājs, baigais strādnieks! Viņam nekad nav nekādu problēmu, kā dažam citam - nūja slikta, slidas sliktas vai vēl kaut kas. Viņam varbūt kādreiz ir labāks garastāvoklis, kādreiz sliktāks, kā visiem cilvēkiem, bet Kristaps iziet un savu darbu vienmēr padara. Jā, kādreiz arī kļūdās, bet - kurš nekļūdās?
Dievs Kristapam devis arī labu veselību - puika no laukiem, no Saldus, uzaudzis no pašu dārzā audzētā. Ir viņam laba veselība un tagad vēl arī uztrenējies. Es nezinu, kurš komandā varētu būt tikpat spēcīgs. Hokeja ziņā lielākā problēma, ja salīdzina kaut vai ar Sandi Ozoliņu (viņi vienu sezonu spēlēja kopā) - Sanča uztaisa kļūdu un pēc divām sekundēm par to ir aizmirsis! Nospļaujas un spēlē tālāk. Viņam ir tīra galva un var veidot nākamo momentu, analīzi atstājot uz vēlāku laiku. Sočam ir tā: viņš uztaisa kļūdu un tad tā baigi ilgi turas galvā. Pazūd pārliecība par sevi, vajag laiku, lai to atgūtu. Spēlēt viņš var ļoti labi, bet šis moments psiholoģiski traucē. Viņu tas mazliet grauž un līdz ar to arī pārliecība pazūd. Cilvēki ir dažādi, viens uztaisa kļūdu un iet tālāk smiedamies, otrs - ar to nevar sadzīvot visu mūžu. Mēģinām runāt, lai nepārdzīvo, bet tas velniņš jau sēž galvā. Ir pat tā, ka esmu ar treneriem runājis: labāk lai viņš pāris maiņas pasēž uz soliņa, atpūšas un tikai tad atkal iet ārā... Droši vien tāds meistars kā Ozoliņš viņš nebūs nekad, bet viņš ir stabils sava darba darītājs. Ja Sočam būtu mazliet vairāk pārliecības, kad pieslēdzas uzbrukumam, tad vispār būtu ideāls.
Soča ir diezgan tipisks aizsardzības stila aizsargs. To redzam arī pēc rezultativitātes, daudz golu viņš neiemet. Viņam tāpat kā Arvīdam Reķim - noķert uz sevi ripu ir kā nospļauties! Bloķēt metienus, gulties priekšā metienam, iet divcīņās. Kristaps ir fiziski spēcīgs, labi slido - tas ir viņa lielais pluss. Un izturība kā zirgam! Nospēlēt 25-30 minūtes - viņam tas nav nekas. Un arī ķepa kā lācim. Sočam tā ir izcila - kā lāpsta! Laikā, kad hokejā visi aizsargi grib uzbrukt, Sotnieks jebkuram trenerim ir ieguvums. Nav daudz to, kas grib spēlēt aizsardzībā. Aizsargs, kurš māk ne tikai ripu atņemt un izmet gar apmali ārā no zonas, bet ripu pieturēt un atdot piespēli - Sočam viena otra tālā piespēle ir tāda konfekte! Tas ir ļoti daudz.
Gribētos, lai viņš komandā ir īsts līderis, bet Kristaps kautrējas uzņemties līdera lomu. Arī ģērbtuvēs varētu pateikt kādu stingrāku vārdu. Tajā pašā laikā galvenais - cilvēciski uz viņu var paļauties. Sūdabrālis Soča nekad nav bijis un es domāju, ka nekad arī nebūs. Neatceros, ka viņš kādreiz būtu kaut ko samelojis, piemānījis, neizdarījis. Mana attieksme pret viņu ir mazliet savādāka nekā pret parastu ierindas spēlētāju - es spēju viņu novērtēt. Jā, mums varbūt sezonas sākumā ir strīdi, kad jāslēdz jaunais līgums - katrs grib saņemt mazliet vairāk, bet man ir tik, cik ir. Bet kā priekšniekam man nebūtu bail iet kopā ar Kristapu izlūkos. Ka viņš varētu man par kaut ko atriebties, ka kaut kur pazudīs vai aizmuks.”