Soča. Zoli nemāk, tikai hoķi...

Ābols: “Varētu spēlēt NHL...”

Artis Ābols Soču pazīst no vairākām pusēm - vairākus gadus kopā spēlējuši Rīgā 2000, pēc tam septiņas sezonas Dinamo viņš bijis treneris, pēdējos divarpus gadus - galvenais treneris. “Vispirms ļoti laba fiziskā sagatavotība. Viņam ir gan spēks, gan ātrums, labi slido, arī metiens labs. Tas panākts gan treniņos, gan tā ir arī dabas mātes dāvana. Cits var trenēties un trenēties, bet lielas jēgas nebūs. Sotnieks būtībā ir kā hokeja mašīna. Man Ladā Soča, Džera (Andris Džeriņš) un Ginča (Gints Meija) treniņos uz zemes būtu trīs stiprākie! Savu fizisko īpašību un tehniskās sagatavotības dēļ Sotnieks mierīgi varētu spēlēt NHL trešajā aizsargu pārī, bet viņam tāpat kā daudziem citiem latviešiem pietrūkst psiholoģiskās pārliecības par sevi. Lielo nāciju spēlētāji - kanādieši, amerikāņi, krievi - nebaidās kļūdīties. Tāds bija arī Sandis - viņš nebaidījās kļūdīties un, pat ja uztaisīja smagu kļūdu, tas viņam netraucēja nākamajā epizodē nospēlēt izcili, it kā nekā nebūtu bijis.

Kristapam būtiski labi uzsākt spēli. Ja divas trīs pirmās nomaiņas bija normālas, tad tāda arī visa spēle. Soča varēja presingot, pie apmales pieturēt divus pretspēlētājus, paņemt ripu un pārmest pāri nūjai. Bet, ja spēle jau sākumā neaizgāja, viņš sāka raustīties. Lielajām nācijām ir iekšā šī nekaunība, pārliecība, drosme uzņemties atbildību, drosme uzņemties iniciatīvu, drosme spēlēt. Bet, ja tu ej laukumā ar domu - ka tikai nekļūdītos... Tad arī rodas bailes spēlēt un kļūdīties. Man kā hokejistam ļoti daudz ir iemācījis Mihails Beskašnovs, taču, spēlējot pie viņa, man bija bailes kļūdīties. Un tad tu esi nulle... Ir jāspēlē droši, “es to varu!” Kā Daugaviņš, kam spēles nekaunības ir vismaz divi vagoni. Sočam tā diemžēl pietrūkst. Pietrūkst drosmes spēlēt. Ar viņa fizisko un tehnisko sagatavotību pietiktu, lai spēlētu NHL. Parādot kaut 75-80 procentu no savām spējām katrā spēlē, viss notiktu. Bet es to zinu arī no sevis: kad zaudēju spēli, man bijis kauns - ka zaudējis esmu tieši es, es to pārdzīvoju. Tas ir mazvērtības komplekss. Tās ir psiholoģiskas problēmas, ko ne katrs spēj pārvarēt. Sotnieks ir ātrs, stiprs, izturīgs, bet NHL treniņnometnē kārtējais Džimijs Džonsons, kurš objektīvi ir sliktāks par viņu, laukumā darbojas ar tādu pārliecību par sevi... Pasaules čempionāta pēdējā mačā es sākumā pat nesapratu, kas notiek! Sotniekam tikai vajadzēja mierīgi iemest ripu zonā, un viss. Tikai divas versijas, kāpēc viņš tā neizdarīja: vai nu nezināja, ka Latvijai pietiek ar punktu, vai arī tas bija atentāta mēģinājums pret Kirovu...

Kristaps ir normāls latviešu puika. Pamatīgs un noturīgs. Kad mums Dinamo bija grūtie brīži, atzīšos - domās dalīju, kurš no spēlētājiem ir lojāls, kurš neitrāls un kurš negatīvs pret organizāciju. Sotnieku pieskaitīju lojālajiem - viņš dunci mugurā nedur ne treneriem, ne komandas biedriem, ne priekšniekiem.”

Kristaps Sotnieks

/

Romāns Kokšarovs, F64