Nostāties uz kājām
2.lapa
PADOMS - PAKĀRTIES...
Nonākšana ratiņkrēslā nenoliedzami ir smags fizisks pārbaudījums, taču, iespējams, pat vēl smagāks - emocionāli. «Pirmās domas pēc negadījuma cilvēkiem vienmēr ir: es noteikti drīz staigāšu. Mēs arī nemēģinām iestāstīt pretējo,» atklāj Aigars Bolis, Invalīdu un viņu draugu apvienības Apeirons Vides pieejamības eksperts. «Mūsu valstī ļoti labi ir tas, ka pirmos mēnešus pēc negadījuma ar cilvēkiem tik intensīvi strādā, ka viņiem vienkārši nav laika iekrist depresijā. Problēmas sākas tad, kad cilvēks nonāk mājās,» saka Bolis, kurš pats ratiņkrēslā nonāca 1991. gadā pēc negadījuma ar motociklu. Viņš atceras, ka uzreiz pēc negadījuma trūcis informācijas par rehabilitāciju - visi ieteikuši vingrot, bet kā to pareizi darīt, tolaik nav zinājuši pat ārsti.
Aigars Bolis atceras kādu zīmīgu tikšanos: «Kad pirmo reizi Dobelē uz ielas satiku vēl kādu ratiņnieku, tad nodomāju - beidzot man kāds varēs izstāstīt, ko un kā pareizi darīt. Viņa padoms man bija pakārties...» Bolis padomam kārties nepaklausīja, taču šādi galēji radikāļi soļi kā pašnāvības ratiņnieku vidē nav tikai tukši vārdi. «Es zinu trīs cilvēkus, kas pēc nonākšanas ratiņkrēslā izdarīja pašnāvības. Tos cilvēkus es pazinu, bet kas zina, cik vēl daudz pašnāvību ir izdarījuši man nezināmi ratiņnieki,» atklāj Bolis. Viņš pieļauj, ka Apinis ar savu piemēru no šāda soļa speršanas varētu būt paglābis daudzus. «Aigars ar savu personību vien ir devis cerību daudziem, ļoti daudziem! Kad mēs ar Aigaru braucam runāt ar cilvēkiem, viņu vienmēr visi klausās ar atplestām mutēm. Nav jāstāsta par kādiem varoņiem tur, Amerikā, ja mums ir pašiem savs,» stāsta Bolis.
Pēc ieteikuma kārties, Bolis ilgāku laiku vairījies tikties ar citiem ratiņniekiem, līdz sastapis īstos cilvēkus. «Mums ar Aigaru bija kopīgi paziņas, kas, par spīti tam, ka «padomju laikos invalīdu nebija», bija jau 90. gados daudz sasnieguši. Viņiem bija mājas, ģimenes, mašīnas. Tas tobrīd mums šķita kas nereāls. Taču šādi cilvēki mums ar Aigaru kļuva par kopīgiem draugiem, un tā arī mēs sākām būvēt dzīves piramīdas ap sevi,» saka Aigars Bolis, kurš mūsu stāsta varoni pazīst jau 17 gadus. Nu jau Apinis ar savu piemēru ir tas, kurš noārda stereotipus. «Pie autoostas un centrālās stacijas ir daudz invalīdu, bet - kādi viņi ir?! Nodzērušies, smirdīgi, netīri. Cilvēkam, kurš atbrauc uz Rīgu, un kuram radu vai paziņu lokā nav šādu cilvēku, rodas greizs iespaids. Ar šo stereotipu ir visgrūtāk nācies cīnīties. Bet Aigars ar saviem sasniegumiem ir mainījis cilvēku domāšanu,» uzskata Aigars Bolis.
Apiņa piemērs viņam vienmēr esot azotē gluži kā džokers, ko izmest galdā, kad jārunā par invalīdiem draudzīgu, pielāgotu vidi. «Ja ir sakārtota vide, mūsu invaliditāte atkāpjas. Mēs esam turpat, kur visi, darām to pašu, ko visi - ar šādu ideju sākās Apeirona veidošanās.» Taču pielāgotas vides izveida bija tikai viens no Apeirona pamatmērķiem. «Strādājām pie tā, lai invalīdi apzinātos, ka viņiem ir ne tikai tiesības, bet, kā sabiedrības locekļiem, arī pienākumi. Pirmkārt, cilvēkam ar invaliditāti pēc iespējas ātrāk ir jāatgriežas darba dzīvē - no patērētāja jākļūst par nodokļu maksātāju,» uzskaiti sāk Bolis, norādot, ka savulaik kopā ar Apini sākuši domāt par sakarīgas atpūtas ieviešanu invalīdu saietos.
«Nevis, kā ierasti - invalīdi satiekas, dzer šņabi un runā par seksu,» stāsta Bolis. «Nē! Sākām strādāt pie tā, lai cilvēki satiktos un vispirms sakarīgi atpūstos, jā - pēc tam iedzerot arī mazliet šņabīti un parunājot par seksu. Kā tad bez tā,» nosmej Bolis. Kopā ar Apini viņi daudz ir braukājuši un runājuši ar cilvēkiem, kurus piemeklējušas līdzīgas likstas. Šāda dalīšanās ar informāciju ir ļoti būtiska, jo abiem Aigariem vēl svaigā atmiņā ir laiki, kad pašiem informācijas trūcis. Turklāt vēl joprojām ne visu var izzināt no ārstiem. «Ir tēmas, par kurām pat ārsti nerunā. Kā piemēru varu minēt - Latvijā nav seksologu, kuri būtu gatavi strādāt ar spinālajiem pacientiem. Kas būtu kompetenti sniegt padomu, kā dzīve turpinās šajā jomā,» uz problēmu norāda Bolis.