Nostāties uz kājām
3.lapa
SPORTS IZVELK NO MĀJĀM
Sportā Aigaru Apini ievilka mamma, kas aizveda dēlu uz pirmajām sporta spēlēm. Tur rokās pirmo reizi tika ielikti gan lode, gan disks. Ar laiku sportošana kļuva arvien regulārāka, sports motivēja iziet ārā no mājām. «Pirmos gadus pēc negadījuma man bija problēmas iziet sabiedrībā ratiņkrēslā. Bija tāda kauna sajūta. Uz mani skatījās kā tādu citplanētieti. Visi tie skatieni...It sevišķi tantes novēroja no punkta A līdz punktam B. Tie skatieni varbūt ir vēl aizvien, bet tas man vairs netraucē, es to nejūtu,» stāsta Aigars Apinis.
«Atceros, kā viņš savulaik trenējās Birzgalē karjeras pirmsākumos,» atmiņas restaurē Bolis. «Viņam tur bija viens disks, viena lode. Viņš meta, viņa mamma gāja pakaļ un nesa atpakaļ.Tas ir neiedomājami, kādu ceļu ir nogājis Aigars. Citi saka: viņam jau forši - ir daudz naudas. Cilvēki nezina, kāds darbs ir ieguldīts. Ar savu darbu viņš ir nopelnījis katru centu,» ir pārliecināts draugs un cīņu biedrs.
1997. gadā Aigara mamma aizgāja mūžībā. Viņa bija vienatnē izaudzinājusi trīs dēlus un bija Aigara stingrākais balsts pēc nelaimes. Smags trieciens, pēc kura atkal no jauna bija jāpielāgojas ikdienas dzīvei. Taču sportā mērķis bija izvirzīts - startēt 2000. gada Sidnejas paralimpiskajās spēlēs. Turklāt, nevis vienkārši startēt, bet cīnīties par augstām vietām. Sidnejai nopietni gatavoties Apinis sāka 1998. gadā trenera Alda Šūpulnieka vadībā. «Es kādreiz trenēju divkārtējo pasaules čempioni Sanitu Lietnieci. Viņas piemērs bija galvenais Aigara dzinulis: ja viņa var, kāpēc lai viņš nevarētu?» stāsta treneris Aldis Šūpulnieks. 1998. gads Latvijas invalīdu sportā bija zīmīgs. No pasaules čempionāta vieglatlētikā ar divām zelta godalgām (diska mešanā un lodes grūšanā) atgriezās Sanita Lietniece. Par viņu ziņoja Latvijas populārākie mediji, viņas vārds tika skandināts Sidnejas paralimpisko spēļu sakarā. Apinis apstiprina trenera teikto - kolēģes panākumi likuši piedot gāzi. Un starts Sidnejā nelika vilties - bronzas godalgas gan diska mešanā, gan lodes grūšanā savā medicīniskajā klasē. Viņš kļuva arī par pirmo ratiņnieku, kas pārstāvējis Latviju paralimpiskajās spēlēs.
Kopš tā laika - tikai uz augšu. Atēnās zelts diska mešanā, Pekinā arī zelts diska mešanā un sudrabs lodes grūšanā, Londonā zelts lodes grūšanā un sudrabs diska mešanā. Kopsummā septiņas paralimpiskās medaļas! «Aigara panākumu pamatā ir liela mērķtiecība. Viņš nečīkst. Ja ir darbs, tad ir darbs,» audzēkni raksturo treneris Aldis Šūpulnieks. Ar Aigaru viņš strādā jau 17 gadus un kopā ar savu audzēkni ir pārdzīvojis ārkārtīgi daudz. Vēl Apiņa komandā jau desmit gadus ir arī Gunta Ozoliņa, masiere, fizioterapeite un vēl vairāku darbu veicēja. «Bez viņiem abiem mani panākumi nebūtu iespējami,» ir pārliecināts Apinis. Trijotne regulāri kopā darbojas Murjāņu sporta ģimnāzijas stadionā, kas ir bāzes vieta treniņiem.
Šūpulnieks atminas, ka jau sadarbības sākumā Aigars ir demonstrējis augstvērtīgus rezultātus, kas ļāvuši ar pamatotu optimisu raudzīties Sidnejas virzienā. «Taču rezultāti nepārtraukti aug!» lepni secina Šūpulnieks un pārspļauj pār plecu. «Tas ir dzelžains maratons,» Aigara sporta gaitas raksturo treneris. Un maratons turpinās - nākamais starpfinišs plānots Rio.