Nostāties uz kājām

Aigars Apinis © Romāns Kokšarovs, F64

1992. gada 3. jūnijs bija ļoti karsta diena. Braucot uz mežu pēc baļķiem, tobrīd 18 gadus vecais Aigars nolēma piestāt, lai nopeldētos... Todien skarbā veidā dzīve sāka rūdīt un lieliem panākumiem gatavot cilvēku, kuru šodien pazīstam kā četrkārtējo paralimpisko čempionu. Jau 24 gadus pavadījis Aigars Apinis ratiņkrēslā. Nezaudējot ticību, ka kādudien atkal varēs staigāt.

LAUKU PUIKA

Aigars Apinis visu savu bērnību ir pavadījis laukos, Birzgalē. Bijis aktīvs puika, kuram sveši nebija lauku darbi. Tie norūdīja veselību un attīstīja fizisko sagatavotību. «Laukos nevarēja izdzīvot, smagi nestrādājot. Nestrādāsi - nebūsi paēdis. Darbus nevarēju veikt pavirši, jo zināju - paviršums pēc tam man nāks atpakaļ,» bērnībā gūtās mācības atmiņā atsauc Aigars. Ņiprais puika nepalika nepamanīts Birzgales pamatskolā, tāpēc regulāri tika sūtīts pārstāvēt skolu dažādās sporta sacensībās. Īpaši padevās ziemas sporta veidi - slēpošana un hokejs. «Biju aktīvs, labi attīstīts puika. Bieži vien gadījās nokavēt autobusu, tāpēc nācās septiņus kilometrus iet līdz mājām. Tas prasīja mazliet vairāk par 40 minūtēm.» Sports patika, taču nebija mērķa kādudien ar to nodarboties nopietni. Aigars atklāj, ka bērnībā viņam ļoti paticis hokejs - Sporta pils aura Rīgas Dinamo spēlēs bija tik pievelkoša, ka braukšana uz spēlēm no Birzgales bija gluži vai svētceļojums. «Man ļoti patika atmosfēra Sporta pilī, taču nebija vēlmes pašam kādreiz nonākt uzmanības centrā. Es, lauku puika, nemaz nedrīkstēju par ko tādu sapņot,» nosmej Aigars.

Kā jau lauku puikam, Aigaram bija savas intereses. Sirdij tuva bija tehnika. «Tajos laikos pieprasīti bija mehanizatori, autoatslēdzinieki, autovadītāji. Ne velti, bērnībā sēdēju lauka malā un sapņoju, ka traktorists piestās un teiks: «Kāp iekšā, pavizināšu!»» Vēlāk Ogrē Aigars izmācījās par mehanizatoru un šajā profesijā arī sāka strādāt. Dzīve ritēja pašsaprotamā virzienā.

LIKTENĪGAIS SKRĒJIENS

«1992. gada 3. jūnijā bija ļoti karsts laiks. Braucot uz mežu pēc baļķiem, piestāju nopeldēties...» stāstu, kas laika gaitā apaudzis ar dažādām neprecīzām interpretācijām, sāk Aigars. «Piebraucu pie pludmales ar traktoru, noģērbos un no neliela kalniņa skrēju ūdenī. Kad jau biju sasniedzis krastu, redzēju, ka mazs bērns - kādus četrus piecus gadus vecs - nāk ārā no ūdens. Lai viņam neuzskrietu virsū, paskrēju mazliet sānis un ieniru...» Atslābušais ķermenis ar galvu pa priekšu ietriecās gruntī, traumējot kaklu tā, ka momentāni ķermenis līdz pat krūšu daļai palika nekustīgs. «Pats saviem spēkiem ar roku palīdzību izkūlos no ūdens ārā. Mocījos pamatīgi - plaušas bija pilnas ar ūdeni un dūņām,» domās atgriezies karstajā jūnija dienā, stāsta Aigars.

Apkārtējie uzreiz nav apjautuši situācijas nopietnību - sak, beidz ākstīties, celies un ejam strādāt. Taču situācija bija nopietna. Vispirms aizvests uz Birzgales poliklīniku, Aigars tomēr nonāca ārstu aprūpē Ogres slimnīcā. Aigara stāvoklis bija nopietns. «Mamma man tikai vairākus gadus pēc negadījuma atklāja, ka ārsti viņai bija devuši 90% iespējamību, ka es neizdzīvošu.» Šāda baisa prognoze tika pamatota ar iespējamajām komplikācijām, kas varētu izrādīties par smagu. Taču pacients izrādījās ne kurš katrs, bet gan - cīnītājs. Cīnītājs, kurš bija stingri apņēmies tikt atpakaļ uz kājām, un ārstu teiktais («nedejosi, bet varbūt pēc pusgada varēsi sākt staigāt») tikai spārnoja. «Pirmās domas pēc negadījuma bija optimistiskas, pozitīvas - viss atnāks, viss būs labi! Pagāja gads, divi, trīs...Sapratu, ka tik skaisti, kā teica ārsts gluži nebūs.»

Sākās sūrais ikdienas darbs, tiecoties pēc mērķiem, kurus vairums no mums sasniedz dzīves pirmajos gados. «Lai uzvilktu bikses, vajadzēja pusstundu, zeķes uzvilkt - tās vispār bija lielas problēmas. Lai pārsēstos no gultas ratos, arī vajadzēja savas 10 - 15 minūtes. Tāpat arī ēšana, dzeršana, trauku paņemšana - tas viss sagādāja problēmas un bija jāmācās no jauna. Kā mazam bērnam,» rehabilitācijas pirmsākumus atceras Aigars. «Priecājos, kad pats varēju padzerties no krūzes, ko pirms pusgada nevarēju pacelt. Lai kļūtu arvien patstāvīgāks, bija jāsasniedz šādi mazie mērķīši. Tie attīstīja manī mērķtiecību.»

Pēc negadījuma par Aigara elku izvirzījās Arnolds Švarcenegers, kura biogrāfija iedvesmoja, bet viņa grāmatā aprakstītā treniņu programma - ieinteresēja. «Cītīgi vingroju - četras piecas stundas dienā,» atceras Aigars. «Tas bija kaifs - panākt arvien vairāk un vairāk,» sajūsmu par progresu, kas bija mērāms nevis centimetros, bet milimetros, ilustrē Aigars Apinis.

Turpinājumu lasi nākamajā lapā