Vācijas valdošo partiju pārstāvji beidzamo mēnešu laikā atkal un atkal atkārtojuši, ka pēc Bundestāga vēlēšanām vairs negrasās veidot lielo koalīciju, kurā kopā strādātu konservatīvie (CDU/CSU) un sociāldemokrāti (SPD).
Tomēr 25. septembra rītā var atklāties, ka Angelai Merkelei nāksies uzrunāt Martinu Šulcu un vienoties par sadarbību uz nākamajiem četriem gadiem. Šāda situācija izveidojusies dēļ Brīvo demokrātu partijas (FDP) savilktajām sarkanajām līnijām, kas ir nepieņemamas ne tikai Zaļajiem, bet arī kancleres partijai.
Jaunākie socioloģisko aptauju dati liecina, ka CDU/CSU uzvara nebūs tik pārliecinoša, lai A. Merkele valdību varētu izveidot bez koalīcijas partneru piesaistes, norāda Reuters. Tā kā konservatīvie jau kategoriski atteikušies sadarboties gan ar labējo Alternatīvu Vācijai (AfD), gan ekskomunistiem no Kreisās partijas, alternatīvu lielajai koalīcijai nemaz nav tik daudz. Atkarībā no precīza iegūto mandātu skaita, stabilu valdību būtu iespējams veidot kopā ar FDP un Zaļajiem vai arī labvēlīgas apstākļu sakritības gadījumā tikai ar vienu no šīm partijām. Uzņēmēju intereses pārstāvošā sociāli liberālā FDP bieži vien medijos tiek saukta par konservatīvo «dabisku sabiedroto», tomēr politologi norāda, ka šis apzīmējums tiek lietots tikai pēc inerces, atceroties par 16 gadiem, kad FDP bija jaunākais partneris Helmūta Kola vadītajā valdībā, un laika posmu no 2009. līdz 2013. gadam, kad tā šādu pašu lomu spēlēja A. Merkeles valdībā.
Sadarbība beidzās ar to, ka 2013. gada vēlēšanās partija nepārvarēja 5% barjeru (vēlētāji nepiedeva, ka tā pārāk neaktīvi cīnījās par solīto nodokļu samazināšanu), bet uz politiskās skatuves FDP atgriežas jauna līdera - Kristiāna Lindnera - vadībā un ar jaunām ambīcijām un prasībām. Deutsche Welle atzīst, ka priekšvēlēšanu karstumā politiķi bieži vien mēdz sarunāt daudz kā lieka, vēlāk no tā norobežojoties, taču šajā gadījumā runa ir par partijas pamatnostādnēm, kas uzkrītoši atšķiras no konservatīvo programmas. Berlīnes Brīvās universitātes politologs Gero Neigebauers intervijā Reuters izteicies, ka savulaik proeiropeiskā FDP pašlaik jau «iebraukusi eiroskeptiķu lauciņā un zvejo balsis tajās pašās aprindās, kur AfD».
Izliekoties nemanām tos pūliņus, ko A. Merkele savulaik veltīja finansiālās problēmās nonākušo eirozonas valstu glābšanai, FDP ir strikti paziņojusi - katra valsts ir pati atbildīga par savām finansēm, un, ja reiz tā nespēj atrisināt savas problēmas, tad tai jāizsludina bankrots un jāpamet eirozona. «Grieķijai atgriešanās pie drahmas nāktu tikai par labu. Visi tie, kuri tagad atvaļinājumu pavada Maljorkā, dotos uz Grieķijas salām,» K. Lindners paziņoja, uzstājoties nesenā banku sektora darbinieku konferencē Frankfurtē. FDP līderis kategoriski iebilst gan pret Francijas prezidenta Emanuela Makrona rosināto eirozonas kopīgo budžetu, gan pret Eiropas Valūtas fondu, kas vajadzības gadījumā varētu sniegt finansiālu atbalstu grūtībās nokļuvušām valstīm, kas izmanto kopīgo valūtu. «Es bažījos, ka kanclere Merkele un Francijas prezidents Makrons jau ir vienojušies par jauniem naudas podiem eirozonā, lai radītu gigantisku finansiālo transfertu sistēmu, bet [Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods] Junkers vēlas eirozonas paplašināšanu... Taču tas viss var notikt tikai bez mums,» intervijā Der Spiegel uzsvēris K. Lindners. Savukārt viņa partijas biedrs Aleksanders Hāns sarunā ar Bild pavēstījis: «FDP neiesaistīsies valdībā, kurā tai nebūs finanšu ministra amata», gan neprecizējot, vai šo posteni partija pieprasa papildus ārlietu ministra amatam, kas tradicionāli tiek piešķirts Vācijas valdošās koalīcijas mazākajam partnerim. Domnīcas Centre for European Reform ekonomists Kristiāns Odendāls intervijā AFP sacījis, ka FDP iesaistīšanās Vācijas valdošajā koalīcijā nozīmēs visas eirozonas reformu beigas un «eiro valūtai šī būtu pati bīstamākā koalīcija». Šim vērtējumam piekritis arī Blackrock investīciju stratēģis Martins Leks, norādot - ja FDP izdosies uzstāt uz savu pozīciju, pastāv jaunas eiro krīzes risks, un šoreiz tā varētu sākties Itālijā.
FDP un konservatīvo pozīcijas būtiski atšķiras vēl vismaz divos jautājumos. Brīvie demokrāti uzskata, ka Eiropas Savienībai «pagaidām» būtu jāsamierinās ar to, ka Krievija ir anektējusi Krimu, un jāatceļ pret Maskavu noteiktās ekonomiskās sankcijas, jo tās neesot izdevīgas uzņēmējiem. Savukārt bēgļiem, kas ieradušies un saņēmuši patvērumu Vācijā, jau tagad skaidri jāpaziņo, ka viņiem nāksies atgriezties mājās pēc tam, kad konflikti viņu dzimtajās vietās rimsies.
Vairāki partijas pārstāvji neoficiālās sarunās ar medijiem gan norādījuši, ka šī esot «maksimālā programma», kas tiktu realizēta vien tad, ja FDP kļūtu par valdošo partiju - kas, protams, nenotiks. Arī konservatīvie vēl nav steigušies kategoriski noraidīt Brīvo demokrātu ultimātus, acīmredzot gaidot, ar ko beigsies vēlēšanas. Tikmēr viena no Zaļo partijas līderēm Katrina Gēringa-Ekharda intervijā Passauer Neue Presse paziņojusi - starp viņas partiju un FDP ir tik lielas domstarpības, ka «Jamaikas koalīcija nav iespējama». Bet Bonnas universitātes politologs Frenks Dekers intervijā Reuters uzsvēris, ka «pats šausmīgākais scenārijs Merkelei ir neliels parlamentārais vairākums kopā ar FDP, kas neatstās viņai izvēles iespējas».
Taču izvēle ir vienmēr, un ne jau velti Vācijas mediji atgādina, ka vienīgajās priekšvēlēšanu debatēs televīzijā A. Merkele un M. Šulcs bija vienprātīgi tik daudzos jautājumos, ka brīžam šķitis, ka debatē nevis politiskie konkurenti, bet gan sabiedrotie. Lai gan beidzamo mēnešu laikā izskanējis arī pa kādam asākam izteikumam, ir skaidrs, ka visi tilti abu lielo partiju sadarbībai vēl nav nodedzināti.