Divi neapšaubāmi līderi un četri sekotāji, kas arī būs pārstāvēti nākamajā Vācijas parlamentā, – šādu ainu socioloģiskās aptaujas iezīmē pirms svētdien gaidāmajām Bundestāga vēlēšanām. Lielākais skaits deputātu mandātu tiek prognozēts kancleres Angelas Merkeles konservatīvajai kristīgo demokrātu un kristīgo sociālistu aliansei (CDU/CSU), bet viņai pašai ir lieliskas izredzes saglabāt valdības vadītājas krēslu uz jau ceturto četru gadu termiņu.
Neapmierinātība un rūgšana, kas bija saistīta ar 2015. gada migrācijas krīzi, ko ar saviem izteikumiem par gatavību uzņemt visus, kuriem vien nepieciešams patvērums, veicināja pati A. Merkele, nu zināmā mērā palikusi pagātnē. Vienā no beidzamajiem priekšvēlēšanu mītiņiem bijušās Austrumvācijas pilsētā Vismārā svītru zem šiem notikumiem kārtējo reizi centās pavilkt arī pati kanclere, paziņojot, ka šāds migrācijas vilnis (nepilna gada laikā Vācija uzņēma ap 900 000 ieceļotāju) «vairs nedrīkst atkārtoties un neatkārtosies», vēsta Reuters. Vācijas vēlētājiem ir raksturīgs racionālisms, apdomība un vēlme pēc stabilitātes, un tieši ar visu minēto viņiem asociējas par Māmiņu (Mutti) iedēvētā 63 gadus vecā kanclere. Piemēram, viņas ierasto vilcināšanos ar būtiski svarīgu lēmumu pieņemšanu, ko politiskie oponenti un ārvalstu mediji bieži vien sauc par neizlēmību, elektorāts Vācijā lielākoties uzskata par apdomību, atzinīgi vērtējot to, ka valdības vadītāja nestrebj karstu.
Runājot par ekonomisko situāciju, pārliecinošam vairākumam Vācijas vēlētāju nav pamata neapmierinātībai ar A. Merkeles valdīšanu. Kopš 2005. gada bezdarbnieku skaits valstī mazinājies uz pusi, un pašlaik bezdarba līmenis ir viens no zemākajiem visā ES - 5,7%, turklāt A. Merkele solījusi līdz 2025. gadam panākt gandrīz simtprocentīgu nodarbinātību. Atšķirībā no citām valstīm, kas knapi spēj savilkt kopā galus, Vācija var droši atļauties veidot budžetu ar proficītu, jo to ļauj darīt plaukstošā ekonomika. Beidzamo gadu laikā pakāpeniski sākušas pieaugt arī darba algas, kuru faktiskā iesaldēšana labu laiku bija viens no pārmetumiem, kas tika izvirzīti A. Merkelei. Ekonomisti atzīst, ka Vācija (tās ražotāji un patērētāji) bijusi galvenā ieguvēja no eiro ieviešanas, tādēļ nav pārsteigums, ka vēlētāju vairākums ir eirooptimisti un atbalsta ciešāku ES integrāciju - vismaz, kamēr tā notiek pēc Berlīnē rakstītā scenārija. Bet kurš gan to spēs nodrošināt labāk par A. Merkeli?
Protams, kā jau katrā sabiedrībā, arī Vācijā netrūkst ar valdību neapmierināto - daļa tai adresē konkrētus pārmetumus (piemēram, par nieka 4,2% no IKP, kas tiek atvēlēti izglītībai, par pārāk lieliem vai, gluži otrādi, pārāk maziem tēriņiem armijai utt.), citi pret valdību protestē vien tādēļ, ka tā ir valdība, kas pēc definīcijas ir atrauta no tautas un lidinās mākoņos. Taču priekšvēlēšanu kampaņas laikā kļuvis skaidrs, ka politiskajiem konkurentiem pietrūcis realizējamu ideju, kas palīdzētu uzlabot situāciju valstī. Arī Vācija nav bijusi pasargāta no terora aktiem, taču neviens no CDU/CSU sāncenšiem tā arī nav spējis nākt klajā ar kādu risinājumu, ja par tādu neuzskata ierosinājumu slēgt robežas un izraidīt visus svešos. Kā mēdz sacīt, viss tvaiks svilpē aizgājis arī jaunajam sociāldemokrātu līderim Martinam Šulcam, kurš savu kampaņu uzsāka ar daudzsološu paziņojumu par sociālās nevienlīdzības mazināšanu, taču vairāk nekā pusgada laikā tā arī nav spējis šo ideju attīstīt un no skaļiem lozungiem pāriet pie reāliem priekšlikumiem.
Un tādēļ situācija ir tāda, kāda tā ir. CDU/CSU ir pārliecinoša socioloģisko aptauju līdere, ko svētdien gatavojas atbalstīt 35-38 procenti vēlētāju, SPD ieņem stabilu otro vietu ar aptuveni 21-24% atbalstītāju, bet par trešo vietu cīnās četras partijas, kuru atbalstītāju skaits svārstās robežās no 8 līdz 12%, - liberālie Brīvie demokrāti, Zaļie, kā arī galēji labējā un kreisā flanga pārstāvji Alternatīva Vācijai un Kreisie.