Katalonijas neatkarības piekritēji gatavojas Madrides aizliegtajam referendumam
Aptuveni miljons cilvēku pirmdienas vakarā piedalījušies demonstrācijā Barselonā, atzīmējot Katalonijas nacionālos svētkus un paužot atbalstu reģionālās valdības izsludinātajam 1. oktobra referendumam par neatkarību no Spānijas.
Centrālā valdība Madridē joprojām uzstāj, ka referendums ir nelikumīgs, šo viedokli atbalstījusi arī Konstitucionālā tiesa, bet Spānijas Ģenerālprokuratūra draudējusi sodīt amatpersonas vai ierēdņus, kuri kādā veidā atbalstīs balsojuma rīkošanu. Pārliecinošs vairākums Katalonijas pašvaldību vadītāju gan jau paziņojuši, ka atļaus municipālajās telpās ierīkot balsošanas iecirkņus.
Pirmdienas vakarā Barselonā plīvoja sarkani dzeltenie svītrainie Katalonijas karogi jeb estelada, skanēja bungu rīboņa, tika veidotas dzīvās piramīdas (tā ir sena katalāņu tautas tradīcija, kādas kastīliešiem jeb spāņiem nav) un tika demonstrēti lozungi, kas nepārprotami liecināja - absolūtais vairākums demonstrācijas dalībnieku 1. oktobrī dosies uz referendumu un balsos par Katalonijas neatkarību. AFP atgādina, ka kopš 2012. gada nacionālie svētki, bet ja precīzāk, piemiņas diena Diada (1714. gada 11. septembrī, kad plosījās karš par Spānijas mantojumu, Barselona krita spāņu spēku rokās) kļuvusi par nozīmīgāko neatkarības piekritēju manifestācijas dienu.
«Katalonija nav Spānija» - par šo lozungu droši vien dzirdējis ikviens. Arī tie, kuri neseko līdzi politiskajiem procesiem, toties vēro slavenā futbola kluba Barcelona spēles. Separātiskas tendences reģionā, kur pašlaik dzīvo aptuveni 7,5 miljoni cilvēku, ir gruzdējušas gadu simtiem ilgi. Pēc ģenerāļa Fransisko Franko režīma krišanas katalāņiem izdevās panākt, ka beidzot oficiāli tiek atzīta viņu valoda un kultūras īpatnības, kā arī ievērojamu autonomiju Spānijas sastāvā, taču kopš 2006. gada separātisma tendences pakāpeniski pieņēmušās spēkā. Reģiona parlamenta vēlēšanās panākumus regulāri guvušas politiskās partijas, kas atbalsta kursu uz neatkarību, un pagājušonedēļ beidzot notika tas, ko daļa iedzīvotāju gaidīja, bet no kā citi baidījās gadiem ilgi. Katalonijas parlaments izsludināja referendumu par neatkarību, kas notiks 1. oktobrī, likumā nosakot - gadījumā, ja neatkarības piekritēji uzvarēs, no Spānijas neatkarīga Katalonijas republika tiks proklamēta jau 48 stundu laikā.
Šīs nedēļas sākumā Katalonijas reģionālās valdības vadītājs, kuru mēdz dēvēt arī par prezidentu, Karless Pudždemons mudināja katalāņus piedalīties gan Diada manifestācijā, gan referendumā, kas noteiks viņu nākotni. «Visi sagatavošanās darbi rit, kā iecerēts, un referendums, protams, notiks,» viņš sacījis, uzstājoties vietējā televīzijas kanālā. Kā norāda AFP, šis paziņojums bija atbilde uz Spānijas premjera Marjano Rahoja pārliecinoši sacīto, ka centrālās varasiestādes nepieļaus nelikumīga balsojuma organizēšanu. Atšķirībā no 2014. gada septembrī Skotijā notikušā neatkarības referenduma, kura rīkošanai piekrita Apvienotās Karalistes valdība, Spānijas varasiestādes šādiem kompromisiem nav gatavas. Nav atšķirības, vai pie varas ir sociālisti, vai konservatīvie, bet centrālās valdības atbilde ir nemainīga - saskaņā ar Spānijas konstitūciju neviena no tās provincēm nav tiesīga rīkot balsojumu par atdalīšanos, nerunājot nemaz par pašu atdalīšanos.
Birmingemas Estonas universitātes pētniece Kerolīna Greja, kura specializējas Spānijas separātistu kustību vēsturē, uzsver, ka Madrides politika attiecībā uz Kataloniju gadiem ilgi bijusi pārāk neelastīga. 2008. gadā, sākoties ekonomiskajai krīzei, kas Spānijā vēl nav līdz galam pārvarēta (par to liecina kaut vai milzīgais bezdarba līmenis gados jauno cilvēku vidū), Katalonijas neatkarības piekritēji sāka likt uzsvaru uz to, ka ekonomiski attīstītais un bagātais reģions Spānijas budžetam dod krietni vairāk, nekā no tā saņem. Šo problēmu desmitgades sākumā būtu bijis pavisam vienkārši atrisināt, pārskatot reģionu finansēšanas sistēmu, un tieši lielāka autonomija finanšu jomā bija tas, ko sākotnēji prasīja Katalonija. Tomēr Madrides valstsvīri iespītējās un nolēma nodemonstrēt savu varu, kas nu novedis pie naidīgām attiecībām starp reģionālajām un centrālajām varasiestādēm. Lūk, tikai viens piemērs - pēc augustā notikušajiem terora aktiem Barselonā un tās apkaimē, kas prasīja 14 cilvēku dzīvības (vēl vairāk nekā 130 tika ievainoti), Spānijas un Katalonijas iekšlietu ministri rīkoja atsevišķus brīfingus, regulāri labojot viens otra sniegto informāciju, bet Katalonijas valdības sarakstā, kurā bija uzskaitīti cietušie, katalāņi bija minēti atsevišķi no spāņiem. Bet neilgi pēc terora akta notikušajā piemiņas pasākumā tika izsvilpti gan M. Rahojs, gan Spānijas karalis Felipe VI.
Ne viens vien starptautisko ziņu aģentūru aptaujātais Katalonijas iedzīvotājs atzinis, ka nemaz negatavojoties balsot par neatkarību, taču šos ļaudis tracina tas, ka viņiem netiek ļauts paust savu viedokli. Jūlijā veiktā Katalonijas socioloģisko pētījumu centra aptauja liecināja, ka neatkarību atbalsta vien 41,1%, bet par palikšanu Spānijas sastāvā ir 49,9% aptaujāto, taču 70% bija vienprātīgi - referendumam ir jānotiek, lai šo jautājumu reizi par visām reizēm atrisinātu. «Mēs taču dzīvojam XXI gadsimtā, bet Spānijas konstitūcija, kurā sacīts, ka referendums esot nelikumīgs, sarakstīta pirms 40 gadiem. Laiki mainās, likumiem jāmainās tiem līdzi,» sarunā ar AFP sacījusi 25 gadus vecā žurnāliste Lora Albreha. Bet, atgriežoties pie aptaujām, tās liecina gan par prognozējamām, gan pārsteidzošām tendencēm. Lielākais atbalsts neatkarībai ir lauku apvidos, bet kosmopolītiskajās pilsētās, kur dzīvo ne tikai liels skaits kastīliešu, bet arī ieceļotāju no citām Eiropas valstīm, tas mazinās. Taču vecuma grupā no 18 līdz 34 gadiem neatkarības piekritēju skaits pārsniedz 50%, raksta AFP, skaidrojot to ar Katalonijas autonomās izglītības sistēmas īpatnībām.