Valss mērķē uz Francijas prezidenta krēslu, par premjeru kļūst Kaznēvs
Francijā bez liekas ažiotāžas vakar notikusi premjera maiņa, un par jauno valdības vadītāju prezidents Fransuā Olands iecēlis Bernāru Kaznēvu, kurš līdz šim bija iekšlietu ministrs. Līdzšinējais premjers Manuels Valss no amata atkāpās, jo cer kļūt par sociālistu partijas kandidātu nākamgad gaidāmajās Francijas prezidenta vēlēšanās. Eksperti norāda, ka nomināciju viņš varētu iegūt, taču kļūt par prezidentu sociālistam pašlaik neesot lielu izredžu.
53 gadus veco B. Kaznēvu AFP raksturo kā vienu no ciešākajiem F. Olanda domubiedriem, kuru par galveno kandidātu uz premjera amatu sāka uzskatīt uzreiz pēc tam, kad M. Valss oficiāli paziņoja par saviem nodomiem. Vienīgais šķērslis viņa iecelšanai varēja būt sarežģītā drošības situācija Francijā, jo, neraugoties uz pēdējo divu gadu laikā notikušajiem skaļajiem terora aktiem Parīzē un Nicā, uzskatīts, ka iekšlietu ministrs ar saviem pienākumiem tiek galā labi un atrast viņam pienācīgu aizstājēju nebūs vienkārši. Tomēr vakar paziņots, ka par iekšlietu ministru iecelts Bruno Lerū, kurš līdz šim parlamenta apakšpalātā vadīja sociālistu frakciju.
Lai gan F. Olanda vakar izdotajā rīkojumā pieminēta «jaunā valdība, ko veidos B. Kaznēvs», interneta ziņu vietne The Local norāda, ka nekādu citu pārmaiņu ministru kabinetā varētu arī nebūt. Tas saistīts ar faktu, ka šīs valdības mūžs tāpat nebūs ilgs - līdz nākamā gada jūnijam, kad Francijā notiks parlamenta vēlēšanas. Reuters norāda, ka šī ir jau otrā reize, kad B. Kaznēvs ieņem amatu, ko nule kā atstājis M. Valss - 2014. gadā viņš par iekšlietu ministru kļuva pēc tam, kad priekšteci paaugstināja līdz premjera statusam.
Bet 54 gadus vecais M. Valss jau sācis savu kampaņu pirms janvārī paredzētajām sociālistu partijas priekšvēlēšanām - tieši tajās noskaidrosies partijas kandidāts prezidenta vēlēšanās, kuru pirmā kārta notiks 23. aprīlī. Reuters atzīst, ka sociālistus uz vienotību un saliedēšanos aicinošais nu jau bijušais premjers ir galvenais šo priekšvēlēšanu favorīts (pavisam par nodomu kandidēt paziņojuši jau astoņi politiķi), tomēr pašās prezidenta vēlēšanās viņa izredzes netiek vērtētas augstu. Piemēram, IfopFiducial aptauja liecina, ka sociālistu kandidāts vēlēšanu pirmajā kārtā paliks vien piektajā vietā, pārliecinoši zaudējot galvenajiem favorītiem - republikānim Fransuā Fijonam un Nacionālās frontes līderei Marinai Lepēnai. Aptaujas veikšanas brīdī gan nebija droši zināms, ka uz augsto amatu gatavojas kandidēt arī M. Valss, tomēr diez vai tas būtiski ko maina. Francijas vēlētāji ir kategoriski neapmierināti ar sociālistiem, kuri pie varas ir bijuši beidzamos piecus gadus, un ne jau velti prezidents Fransuā Olands decembra sākumā nolēma lieki nepazemoties un uz otru prezidentūras termiņu vairs nekandidēt - kas tāds notiek pirmo reizi kopš 1958. gada, kad tika izveidota Francijas Piektā republika. Elektorāta acīs nav lielas atšķirības starp F. Olandu un M. Valsu, kurš premjera amatā ir kopš 2014. gada pavasara. Harris Interactive aptauja, kuras rezultātus publicēja pirmdien, liecina, ka prezidentam neuzticas 78% vēlētāju, bet premjeram - 69%. Ar šādu starta kapitālu lielas izredzes uz uzvaru vēlēšanās nevar lolot, norāda franču politologi.
Tomēr M. Valss ir noskaņots kareivīgi un optimistiski. «Mums stāsta, ka kreisajiem neesot ne mazāko izredžu, taču nekas jau nav iecirsts akmenī. Es vēlos kreisos spēkus aizvest līdz uzvarai,»
Reuters citē viņa uzrunu piekritējiem Evrī pilsētā, kuras mēra amatu politiķis ieņem kopš tālā 2001. gada. Tomēr viņam varētu rasties pat problēmas ar nepieciešamā atbalsta iegūšanu paša partijā. Tās kreisais spārns neuzticas M. Valsam, kurš beidzamos divarpus gadus kā valdības vadītājs realizējis samērā centrisku, ja pat ne labēju ekonomisko politiku. Pietiek atcerēties kaut vai skandalozās darba likumdošanas reformas, kas bija izdevīgākas darba devējiem, nevis ņēmējiem, un šā gada pirmajā pusē izraisīja plašus protestus un ilgstošus streikus. AFP atgādina, ka M. Valsam nācās šo reformu stāšanos spēkā izsludināt ar īpašu valdības rīkojumu, jo nebija pārliecības, ka parlamenta balsojumā to atbalstīs pat vairākums sociālistu deputātu. Kad pirmdienas vakarā M. Valss solīja, ka viņa prioritātes būs bezdarba līmeņa mazināšana, nodokļu samazināšana vidusšķirai un nabadzīgajiem, kā arī Francijas sociālās apdrošināšanas sistēmas saglabāšana, daudziem radās pavisam pamatots jautājums - kādēļ visus šos lieliskos nodomus M. Valss nerealizēja, kad vadīja valdību.
Ļoti iespējams, ka tuvāko nedēļu laikā no M. Valsa puses būs dzirdama aizvien kreisāka un kreisāka retorika. Reuters prognozē, ka vienlaikus viņš noteikti centīsies norobežoties no F. Olanda, kas gan nebūs tik vienkārši izdarāms. Tāpat ir iespējams, ka M. Valss centīsies vairs neatļauties sociāli konservatīvus izteikumus. Piemēram, šoruden viņš ļoti saniknoja kreisos liberāļus un tautu draudzības sludinātājus, publiski atbalstot aizliegumu musulmaņu sievietēm pludmalēs tērpties burkini. Arī līdzšinējā premjera savulaik izrādītais entuziasms Rumānijas un Bulgārijas čigānu deportēšanā uz dzimteni, kā arī izteikumi par musulmaņiem un islāmu nereti likuši domāt, ka viņš sajaucis partijas un patiesībā M. Valsa vieta būtu konservatīvo rindās. Dažos atklātības brīžos viņš pats atzinis, ka vēloties būtiski modernizēt un mainīt partiju, un, cik noprotams, par savu paraugu šajā ziņā M. Valss uzskata bijušo britu premjeru Toniju Blēru, kura vadībā leiboristi ne tikai pavirzījās uz politiskā spektra centru, bet arī izcīnīja spīdošas uzvaras vēlēšanās. Taču, vai kas tāds iespējams Francijā, kur «kreisajiem ir jābūt kreisajiem», politologi šaubās.