Vai Eiropai zūd centrējums?
Es kā latvju pāķis vēlēšanu iznākumu Vācijā uztveru bez satraukuma. Angela Merkele (Kristīgo demokrātu savienība (CDU) un Kristīgo sociālā savienība (CSU)) dabūja to konservatīvo labilitāti (ap 8% mazāk nekā iepriekšējās vēlēšanās), ko pati jau labu laiku bija konstruējusi. Angelai Merkelei un viņas koalīcijai labpatika uzdot sev sarežģītus uzdevumus, kuri Vācijas gribu spēlēt globālas spēles noveda to zināmā pretrunā ar tās iekšējiem noskaņojumiem.
Ja Vācija Eiropā līdz šim tika uzskatīta par zināmu stabilitātes, Eiropas centrējuma garantu, pat Eiropas politikas noteicēju, tad patlaban Vācijas iekšējā labilitāte, lai arī Angela Merkele apgalvo, ka «mēs veidojam koalīciju, bet pret mums koalīcija nesanāks», liek šaubīties par tikpat nozīmīgu Vācijas lomu Eiropas kontekstā turpmāk.
Kāpēc? Piemēram, es uzskatu, ka par labējiem populistiem, eiroskeptiķiem dēvētā partija Alternatīva Vācijai (AfD), kura vēlēšanās bija trešā, tādā paskatā, kādā tā izpaužas, lielā mērā ir Merkeles un viņas konservatīvo politikas bandubērns. Tāpēc, ka viņi bija aizmirsuši vai nemācēja laikus un adekvāti sarunāties ar tiem vēlētājiem, kas no konservatīvajiem pa labi. Proti - valdošie konservatīvie, aizrāvušies ar pārvalstiskiem procesiem, laikus nepamanīja, laida gar ausīm būtiskas (politisko) noskaņojumu transformācijas pašu valstī. AfD manā uztverē itin labi uzrāda dažas Vācijas līdzšinējās oficiālās politikas slimības. Domājams, ka bez Merkeles konteksta AfD izskatītos veselīgāk. Taču izrādās, ka, tāpat kā Latvijai reiz būtu jātiek vaļā no padomisma sindroma, Vācijai arvien jātiek vaļā no hitlerisma sindroma. Proti - būtu jāpārstāj vācu nacionālās jūtas projicēt veco laiku restaurācijas darbos. Tas nozīmē vien to, ka gan te, gan Vācijā varai, politikai nav jaunajam laikam adekvāta piedāvājuma savai tautai (ne velti AfD bija veiksmīga tieši Austrumvācijā). Kāpēc gan vācu nācijas pašapziņai šodien būtu jāliekas itin kā nomāktai un vainīgai? Es Eiropā nezinu valsti, kuras vēsturē nav bijis nekādu traipu, pašu politikas negoda…
Protams, es apzināti liekuļoju, sacīdams, ka Vācijas konservatīvo uzvara, kuru tikpat labi var saukt par «uzvaru», mani nesatrauc. Bet - mani šis vēlēšanu iznākums Vācijā satrauc ne Vācijas, bet Latvijas dēļ. Mani tas satrauc kaut vai tāpēc, ka tādām valstīm kā Latvija, ar tādu politikas kvalitāti kā Latvijā, Eiropā vairs īsti nav neviena lielā, neviena stiprā, kas patiešām un pēc būtības uztur Eiropas kā valstu kopuma stāju, tās mugurkaulu. Nav lielā, stiprā, uz ko mazais, vājais var paļauties, kam pieslieties. Visi lielie attieksmē pret Eiropas kopainu kļūst vai arī var kļūt labili. Lielbritānija, Francija, Spānija, Itālija… Nu arī Vācija. Un pat Skandināvijas valstīs šajā ziņā ir savas niezes…
Jā - no otras puses - varbūt tieši vērojot norises ES lielajās valstīs, mazākajām ir vērts vairāk domāt par savu lomu Eiropas politikā. Jā, ja jūs uzskatāt, ka Latvijas klātbūtnei ES nav jēgas, ka Eiropas konteksts tai ir pie vienas vietas, lūdzu, pamatojiet to. Es uzskatu, ka Latvija tās esošajā situācijā nevar atļauties, nedrīkst šo kontekstu zaudēt. Jā, Latvija ir atļāvusies būt šajā Eiropas kontekstā salīdzinoši vāja valsts, tā vairāk barojusies no Eiropas un pagaidām nav spējusi sākt barot Eiropu. Bet tādēļ tai jo vairāk būtu jāsatraucas Eiropas lielo valstu politikas labilitātes, nestabilitātes dēļ, dažādu ātrumu Eiropas un vēl dažādu Eiropas telpas vienotību devalvējošu scenāriju dēļ. Vācija (tāpat kā Spānija, Itālija vai Francija) šajā ziņā, manuprāt, var izrādīties pārāk aizņemta ar saviem iekšējiem izaicinājumiem, lai ietekmētu starptautisko spēku samēru vismaz līdzšinējā pakāpē, lai garantētu vēl arī Eiropas vienotības stabilitāti.
Iespējams, ja ES lielvalstis sāk Eiropas vienotību uzdot vai nodot, tieši mazajām (un arī ne tik mazajām) valstīm - īpaši Austrumeiropas valstīm - jābeidz būt «rātnām un pateicīgām» par vietu pie Eiropas kopgalda, bet jāsāk paust savs gudrs, pārdomāts, vienots un uzstājīgs (!) Eiropas, ES norišu un tās nākotnes redzējums. Ja lielās valstis vairo destrukciju, tad tādām valstīm kā mūsējā ar savu gribu varbūt pat jāsāk dominēt Eiropas, Eiropas Savienības nākotnes koptēla noteikšanā. Jo - šīs valstis patlaban nav tik spēcīgas, lai būtu drošas, lai garantētu savu drošību un neatkarību katra pa vienai, katra atsevišķi.