Eiropas Komisijas (EK) rosinātie grozījumi Iepakojuma un iepakojuma atkritumu direktīvā, lai nodrošinātu, ka līdz 2030.gadam viss iepakojums Eiropas Savienības (ES) tirgū būtu pārstrādājams ekonomiski izdevīgā veidā, paredz ļoti saspringtu un pat gandrīz neiespējamu laika grafiku, intervijā aģentūrai LETA atzina Pasaules iepakojuma organizācijas ģenerālsekretārs Johanness Bergmairs.
"Ražotājiem tās būs lielas pārmaiņas ļoti īsā laikā. Laika grafiks ir ļoti saspringts un, šķiet, pat gandrīz neiespējams. Tas nozīmē, ka ražotājiem būs jāmaina iepakojuma sistēma un daudzas ražošanas līnijas, kā arī jānomaina daudzas materiālu piegāžu ķēdes," pauda Bergmairs.
Viņš norādīja, ka dažiem iepakojuma materiāliem Eiropā jau ir salīdzinoši laba otrreiz pārstrādājama materiāla plūsma, piemēram, atsevišķās ES valstīs ir laba papīra un stikla otrreizējā pārstrāde.
Vienlaikus Bergmairs atzina, ka attiecībā uz plastmasas iepakojumu ir citādi, jo jauns plastmasas materiāls joprojām ir ļoti lēts, tādēļ ražotājiem ir pat vairākas reizes lētāk izmantot jaunu plastmasas iepakojumu, nekā izmantot otrreiz pārstrādātu materiālu.
Tādēļ Bergmairs pauda uzskatu, ka 2030.gads ir pārāk ambiciozs mērķis un daudzi ražotāji nebūs gatavi tik īsā laikā pārveidot iepakojuma piegādes ķēdes.
Bergmairs norādīja, ka turklāt situācija ES dalībvalstīs atšķiras. Kā piemēru viņš minēja Austriju, kur papīra un stikla otrreizējā pārstrādē mērķi tiek sasniegti jau tagad, bet plastmasas pārstrādē līdz šim ir īstenota tikai PET iepakojuma pārstrāde, kas ir bijis ekonomiski izdevīgi. Tādēļ Austrijā par atkritumu savākšanu un pārstrādi atbildīgās amatpersonas jau tagad rēķinās, ka vismaz pirmos gadus būs jāmaksā soda naudas par mērķu neizpildi.
"Esmu pārliecināts, ka mēs diskusijās kādu risinājumu atradīsim, jo viennozīmīgi regulā iekļautie mērķi ir pareizi, un tajā ir daudzas labas lietas, taču jādiskutē par atsevišķiem jautājumiem un laika grafiku, kas šobrīd šķiet pilnīgi nereāls," pauda Pasaules iepakojuma organizācijas ģenerālsekretārs.
Viņš norādīja, ka interesanta situācija ir arī ar tādu jautājumu kā liekā iepakojuma un dažu nevajadzīgu iepakojumu veidu ierobežošanu.
"Reti kurš zina, ka prasība samazināt iepakojumu līdz absolūti nepieciešamajam minimumam ir jau ietverta esošajā iepakojuma direktīvā kopš 1994.gada. Kāpēc nedarbojas? Tāpēc, ka neviena dalībvalsts faktiski nerīkojas šajā jautājumā. Spēkā esošajā direktīvā un Eiropas standartos jau ir iekļauta metodika, kā aprēķināt minimālo vajadzīgā iepakojuma materiālu daudzumu. Šādas juridiskās prasības jau pastāv, bet neviens gadu desmitos nav rīkojies," pauda Bergmairs.