Katru gadu no Latvijas Eiropas Cilvēktiesību tiesā iesniedz ap 300 sūdzības

 
©Aigars Jansons/F64 Photo Agency

Katru gadu no Latvijas Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT) iesniedz ap 300 sūdzības, tomēr līdz tiesvedībām un valsts viedokļa prasīšanai nonāk salīdzinoši neliela daļa, Saeimas Ārlietu komisijas sēdē deputātiem pastāstīja Latvijas interešu pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Kristīne Līce.

Ārlietu ministrijas (ĀM) Juridiskā departamenta direktora pienākumu izpildītāja skaidroja, ka sūdzību skaitam ir vairāk informatīva nozīme, jo valsts par visām sūdzībām neuzzina, jo ECT tās vēl izšķiro.

Līce akcentēja, ka kopš 1997.gada jūnija ikviens var iesniegt sūdzību ECT, ja uzskata, ka Latvija ir pārkāpusi personas Eiropas Cilvēktiesību konvencijā garantētās tiesības. Viņas norādīja, ka konvencija nav plašs tiesību uzskaitījums. Galvenokārt tās ir pilsoniskās un politiskās tiesības. Tāpat Līce norādīja, ka Cilvēktiesību konvencija neregulē sociālās un ekonomiskās tiesības, tāpēc šāda rakstura sūdzības ECT neskata.

Latvijas interešu pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās pavēstīja, ka aizvadīto gadu laikā no visām 300 sūdzībām Latvijai viedokļa sniegšanai nosūtītas aptuveni desmit sūdzības, savukārt pārējās ECT noraidījusi kā nepamatotas, vai arī tās nav saistītas ar konvencijā garantētajām tiesībām, vai arī tiesa uzskatījusi, ka sūdzības tālāk nav virzāmas.

"Aptuveni pusē gadījumu Cilvēktiesību konvencijas pārkāpums nav konstatēts, savukārt otru pusi veido nolēmumi, kur ECT ir konstatējusi konvencijas pārkāpumu, vai arī valsts un persona ir noslēgusi mierizlīgumu, vai valsts ir iesniegusi vienpusēju deklarāciju, ka konvencijas pārkāpums diemžēl ir noticis," sacīja ĀM Juridiskā departamenta direktora pienākumu izpildītāja.

Ierēdne norādīja, ka kopējā summa, kas izmaksāta kompensācijās, sasniedz vairāk nekā divus miljonus eiro. Līce vērsa deputātu uzmanību uz to, ka vairāk nekā puse no šīs summas ir kompensācijas trijās lietas, kas saistītas ar tiesībām uz īpašumu pārkāpumiem. Viņa pavēstīja, ka ECT ierasti šādās lietās piešķir ne tikai kompensāciju par morālo kaitējumu, bet arī atlīdzina zaudējumus, kas faktiski ir īpašuma vērtībā.

Analizējot informāciju divdesmit gadu griezumā, Līce secināja, ka uzsvars sūdzībās ir pavirzījies no likumu teksta kvalitātes uz likuma piemērošanas kvalitāti, kas, viņas ieskatā parāda to, ka valsts ir mācījusies gan no savām lietām ECT, gan arī no citu valstu lietām, turklāt darbs pie tiesību aktu sistēmas sakārtošanas ir devis savus rezultātus.

"Arvien mazāk ir tādas sūdzības ECT, kur potenciālais pārkāpuma iemesls ir tieši likuma problēma, proti, kāds ir bijis regulējums likumā. Protams, tādas lietas joprojām ir, jo sevišķi par specifiskiem jautājumiem, kas varbūt ikdienā netiek bieži risināti," teica Līce.

Viņa pavēstīja, ka patlaban uzsvars ir uz likumu piemērošanu, jo arī kvalitatīvi uzrakstītus likumus praksē var piemērot dažādi un ne vienmēr veiksmīgi. Līce akcentēja arī to, ka cilvēktiesības kopumā nav vienas reizes notikums, bet tas ir process, lai nodrošinātu cilvēktiesību ievērošanu.

Ilustrējot deputātiem, ka cilvēktiesību ievērošanas nodrošināšana ir process, Līce minēja tās Latvijas lietas, kas saistītas ar apcietinājuma piemērošanu pirmstiesas procesos. Viņa pavēstīja, ka 2000.gadu sākumā apcietinājuma lietas bija vienas no sūdzību lielākajām grupām par iespējamiem konvencijas pārkāpumiem Latvijā, jo tobrīd spēkā esošais Latvijas Kriminālprocesa kodekss neparedzēja individuāla izvērtējumu apcietinājuma piemērošanai.

Latvijas interešu pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās sacīja, ka līdz ar Kriminālprocesa likuma pieņemšanu, situācija uzlabojās, jo, pirmkārt, Kriminālprocesa likums paredzēja iespēju pārsūdzēt apcietinājuma piemērošanu, otrkārt, katrs apcietinājums tika piemērots ar atsevišķu lēmumu, kurā iekļauta argumentācija un uz diezgan ilgu laiku apcietinājuma lietas no Latvijas lietām pazuda.

"Diemžēl šīs lietas ir atgriezušās, bet jau ar jaunu pavērsienu - šobrīd mums ir vairākas sūdzības izskatīšanā ECT, kur sūdzības iemesls ir ne tik daudz apcietinājuma piemērošana pirmajā reizē, bet gan apcietinājuma pagarināšana ik pēc diviem mēnešiem. Tiesai, pārskatot apcietinājuma turpmāku nepieciešamību, ir jāsniedz argumentācija, kādēļ joprojām ir nepieciešams atņemt personai brīvību," skaidroja Līce.

Viņas ieskatā, šajās lietās reizēm novērojamas problēmas ar argumentācijas kvalitāti, vai arī parādās neveiksmīgi formulējumi, kas liek domāt, ka tiesa, lemjot par apcietinājumi, izsakās par personas vainu, kas ir nevainīguma prezumpcijas iespējami pārkāpumi. Līce akcentēja, ka tas vēlreiz atgādina, ka cilvēktiesību izglītībai ir ļoti liela nozīme.

Pēc Līces paustā, jautājums par argumentācijas kvalitāti gan nacionālo tiesu nolēmumos, gan arī administratīvajos aktos joprojām ir svarīgs, jo no CTT viedokļa valsts galvenais pienākums ir nodrošināt kvalitatīvu procesu un spēt izskaidrot, kādēļ valsts rīkojas tā, kā rīkojusies. Valstij ir jāspēj paskaidrot, kādu mērķi tā cenšas sasniegt un kādēļ šo mērķi nevar sasniegt ne ar vienu citu instrumentu.

Ārlietu ministrijas (ĀM) Juridiskā departamenta direktora pienākumu izpildītāja akcentēja, ka joprojām aktuāls jautājums ir par tiesvedības ilgumu, jo īpaši civillietās. Attiecībā uz krimināllietām un procesa ilgumu, ECT šādu lietu tikpat kā nav tādēļ, ka Latvijā ir izveidots efektīvs mehānisms, kā šāda rakstura sūdzības var atrisināt Latvijā gan ar Kriminālprocesa likumu, gan ar Krimināllikumu, kas garantē personai tiesības uz lietas izskatīšanu sapratīgā termiņā.

Līce norādīja, ka valsts vainas dēļ šīs tiesības nav ievērotas, tiesa var, piemēram, samazināt sodu. ECT ieskatā, tas ir efektīvs mehānisms, kā valsts nacionālā līmenī var atrisināt potenciālu problēmu un tai nav jānonāk starptautiskā tiesā.

Latvijas interešu pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās norādīja, ka Latvijai nekad nav bijušas vienveidīgas lietas, vai izteiktu lietu kategorijas, par kurām iesniegtas sūdzības. Līces ieskatā, liela daļa Latvijas lietu ir vai nu par cilvēktiesību tiesas praksē iepriekš nerisinātiem jautājumiem, vai arī par kādu juridiski interesantu jautājumu no Latvijas tiesību sistēmas viedokļa.

Pēc Līces domām, tas parāda, ka cilvēktiesību tiesas praksē nav identificēta kāda viena samilzusi problēma, kuras risināšanā starptautiskas tiesas iesaiste. Līce uzsvēra, ka daļēji tas skaidrojams ar to, ka Latvija vienmēr ir centusies izpildīt ECT spriedumus un līdztekus kompensāciju izmaksai, nepieciešamības gadījumā ir grozīti likumus, ja tieši likums ir bijis iemesls, kāpēc tiesa ir konstatējusi pārkāpumu.