"Bagātai" Latvijai palīdzēs mazāk

 
©Pixabay

Ministru prezidents Krišjānis Kariņš vakar brauca uz Briseli pārliecināt Eiropas Savienības augstākās amatpersonas par ES finansējuma nesamazināšanu Latvijai nākamajā ES plānošanas periodā.

K. Kariņš tikās ar Eiropadomes priekšsēdētāju Šarlu Mišelu - tātad ES dalībvalstu vadītāju interešu pārstāvi, kuram jāņem vērā to dalībvalstu viedoklis, kuras uzstāj uz savu iemaksu samazināšanu ES kopējā budžeta veidošanai. Būtu pārāk vienkārši, ja Latvija savas finanšu izredzes ES kontekstā varētu atrisināt tikai tāpēc, ka etniska un partijiska piederība vieno K. Kariņu ar Eiropas Komisiju šajās sarunās pārstāvošo EK izpildviceprezidentu Valdi Dombrovski.

Latvijas pozīcija sarunās ar ES vadītājiem nav nekas eksotisks. Gatavojoties K. Kariņa un daudzu viņa kolēģu vizītēm Briselē ar vienu un to pašu mērķi, 15 valstu amatpersonas 2. februārī Portugālē parakstīja prasību, lai neviena dalībvalsts necieš «no būtiska vai neproporcionāla kohēzijas finansējuma samazinājuma ES daudzgadu budžetā 2021.- 2027. gadam».

Politiķi ir patapinājuši terminu, ko dabas zinātnieki savulaik izveidojuši no latīņu valodas vārda cohaesus. Kohēzija zinātnē apzīmē divu kontaktā esošu ķīmiski vienādu cietvielu vai šķidrumu saskarvirsmu saistīšanos, ko rada molekulārie spēki. Tātad - ļoti ciešu sasaistīšanos kā ideālu attiecībām starp ES dalībvalstīm. Realitāte no ideāla šķiet ļoti tāla, taču nav noliedzams, ka ES ir dalībvalstis, kas tik tiešām maksā naudu citām dalībvalstīm par atrašanos savienībā. Tūlīt gan jāatzīst, ka naudas saņemšana ir apkrauta ar tādiem nosacījumiem, kuru dēļ vismaz dažkārt rodas šaubas, vai valstij ir izdevīgi tādas dāvanas pieņemt. Tagad sarunas notiek ne tikai par Latvijai piešķiramās naudas kopsummu, bet arī par naudas summas un tās tērēšanas noteikumu paketi.

Retorikas ziņā ļoti maz kas mainījies kopš 2013. gada, kad tika sadalīta ES 2014.-2020. gada budžeta nauda. Vienīgi mazliet nobīdījušies sarunu datumi.

2013. gadā jau 6. februārī no Briseles nāca ziņa, ka «ES līderi varētu vienoties par vēl bargāku bloka nākamo septiņu gadu budžeta cirpšanu», par ko rūpējās Šarla Mišela priekštecis Hermans van Rompejs. Šogad mainījies tikai tas, ka tādas pašas ES dalībvalstu vadītāju sarunas tiek gatavotas uz 20. februāri. Mats matā atkārtojas ES donorvalstu prasība samazināt to summārās iemaksas ES uzturēšanai un klāt nākusi ES donorvalsts Lielbritānijas izstāšanās no savienības.

Nav vienas atbildes uz to, ko Latvija patiesībā ieguva vai zaudēja 2013. gadā, lai pēc analoģijas cerētu vismaz uz tādu pašu rezultātu 2020. gada noslēgumā. Tika izmantota parastā taktika ES naudas saņēmējus vispirms pabiedēt un pēc tam aplaimot, ka viņi tomēr saņemšot vairāk, nekā sākumā teikts. Jau 2013. gada 12. februārī Latvijas politiķi varēja atskaitīties par saviem sasniegumiem Briselē, ka izsituši palīdzības fondu palielinājumu par 148 miljoniem eiro un lauksaimniecības tiešmaksājumu palielināšanu par 259 miljoniem eiro komplektā ar Latvijas iemaksu samazināšanu ES budžetā par 233 miljoniem eiro. Noderēja arī tādi salīdzinājumi, ka Latvija izcīnījusi ceturto labāko neto bilanci (attiecību starp iemaksājamo un saņemto naudas summu) un trešo augstāko atbalsta intensitāti uz vienu iedzīvotāju. Pēdējais rādītājs ir ļoti divdomīgs, jo sasniegts ar Latvijā atlikušo iedzīvotāju skaita samazināšanu, kāda turpinās līdz šai baltai dienai un nodrošinās šā rādītāja uzlabošanos.

Toreizējo cīņu bilanci Eiropas Parlamenta deputāts, budžeta komisijas loceklis Ivars Godmanis 2013. gada 18. novembrī aprakstīja tā, ka Latvija saņems 6,6 miljardus eiro (4,2 miljardus palīdzības fondos + 2,4 miljardus lauksaimniecībai). Latvijas maksājumus ES viņš noapaļoja uz pāris miljardiem, tīro ieguvumu - uz pieciem miljardiem eiro. Gandrīz gadu ilgās ķīvēšanās rezultāts Latvijai esot bijis +707 miljoni, salīdzinot ar to, ko Latvijai sākotnēji piedāvājuši. Tādi, lūk, kvantitatīvie rādītāji, uz kādiem varēja orientēties K. Kariņš vakardienas sarunās.

Par vēl senākiem laikiem liecina Latvijas kādreizējā finanšu ministra Andra Vilka aprēķini, ka laikā no 2004. līdz 2013. gadam (pusotra plānošanas perioda laikā kopā) Latvija dabūjusi 10,4 miljardus eiro no palīdzības fondiem. Tiem būtu jāpieskaita vēl arī atbalsts lauksaimniecībai.

Speciālas atrunas prasa vienā un tajā paša valūtā, bet ilgākā laika periodā uzrādīto naudas summu salīdzināšana. It īpaši tas attiecas uz nākotni, jo Eiropas Centrālā banka (ECB) tieši pēdējos gados emitējusi divarpus triljonus (ne miljardus!) no kopā 13 triljoniem eiro skaidrā un bezskaidrā naudā. Emisija pārsniedz ES kopējo budžetu un izraisa jautājumus, vai jēga cīnīties par miljardiem un - Latvijas gadījumā - tikai par miljoniem eiro. ECB turpina eiro emisiju, dodot iespēju ES veco dalībvalstu uzņēmumiem un uzņēmējiem saņemt daudz lielākas naudas summas bez procentiem un ar garantijām, ka jāatdod šī nauda nebūs. ECB dala naudu daudz dāsnāk nekā ES, taču tāds devīgums aizbaidīja no ES Lielbritāniju, kas nemaz nebija iestājusies eirozonā.

Vai nu pārrēķinu, vai ārpus valstīm garantētajā izmaksām atstātās ES naudas pārdalīšanas rezultātā Latvija esot īstenībā savākusi vairāk, nekā bija apsolīts 2013. gadā. Latvijas Bankas ekonomiste Inese Allika saskaitījusi, ka 2014.- 2020. gada periodā Latvija var saņemt 7,9 miljardus eiro, bet ES solījumi nākamajam periodam svārstās starp 7 līdz 7,7 miljardiem eiro. Pēc viņas aprēķiniem, Latvijas saņemtās naudas pārsvars samazināsies no pašreizējiem 4,2 eiro līdz 2,8-3 eiro par katru eiro, ko Latvija iemaksās ES. Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Zanda Kalniņa-Lukaševica pieļauj, ka par vienu iemaksāto eiro Latvija saņems tikai 2,5 eiro.

Jāuzsver, ka Latvija (precīzāk sakot, valsts valdība) ir iedzīta šaurā bezizejā attiecībā uz iekšzemes kopproduktu (IKP). Latvijai aizliegts neuzrādīt IKP pieaugumu, bez kura tiktu bojāts ES un eirozonas tēls, un Latvija nevēlas uzrādīt IKP pieaugumu, kas palielina Latvijas maksājumus ES, NATO utt. Gala rezultātā Latvija spiesta uzrādīt aizvien lielāku IKP un priecāties vismaz par to, ka tomēr nav atzīta par tik bagātu, ka jau jāsāk uzturēt trūcīgākas ES dalībvalstis.