Ivaram Ijabam līdz šim vairāk tika taujāta neatkarīga ekspertīze par Latvijas politiskajām norisēm, šoreiz viņš ir Eiropas politikas līdzveidotāja lomā. Par ko viņš cīnās un ko varētu ietekmēt Eiropas politikā, tostarp nākamā daudzgadu budžeta sadalē, kādi ir zemūdens akmeņi Eiropas Komisijas (EK) komisāru kandidātu vētīšanā, Neatkarīgās intervija ar Eiropas Parlamenta deputātu I. Ijabu (Attīstībai/Par!).
Neatkarīgā: - EP darbojaties Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejā, lai gan jūs vairāk asociētos, piemēram, ar Kultūras un izglītības komiteju.
Ivars Ijabs: - Eiropas politikā gribas būt klāt tur, kur tiešām tiek pieņemti lietišķi un ar praktisko dzīvi saistīti lēmumi. Izglītībā un jo īpaši kultūrā ES nav ļoti liela lemšana, varbūt izņemot ERASMUS programmu. Savukārt telekomunikācijas un pētniecība ir vistiešākā ES kompetence. Jāņem vērā vēl arī neformāla darba dalīšana: skaidrs, ka kultūras joma vairāk piestāv Dacei Melbārdei, un divatā sēdēt Kultūras un izglītības komitejā nebūtu liela jēga, jo tā nepieder pie ietekmīgākajām komitejām.
Manā komitejā pašlaik aktuāli ir jautājumi, kas saistās ar Eiropas nākamās septiņgades budžetu un kā tā ietvaros tiks dalīta pētniecības nauda. Virknē nozaru mēs tehnoloģiski atpaliekam no amerikāņiem un ķīniešiem, kaut vai attiecībā uz mākslīgo intelektu, videi draudzīgām tehnoloģijām, un ES ir sapratusi, ka tur nepieciešami pamatīgi ieguldījumi. Bet to sadales kārtība būtu jāmaina, jo, ja līdz šim vairāk nekā 90% pētniecības naudas palika vecajās dalībvalstīs, tad kaut kas nav kārtībā.
- Tas varētu mainīties?
- Tam vajadzētu mainīties. Sadale jākoriģē tā, lai no ES pētniecības programmas labumu negūtu pamatā atkal tie, kuri visu šo daudzo gadu gaitā ir uzkrājuši gan cilvēkkapitālu, gan reputāciju.
- EP vētī komisāru kandidātus, un pirmo pārbaudi Ekonomikas un monetāro jautājumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejā jau veiksmīgi izturējis EK izpildviceprezidenta amata kandidāts Valdis Dombrovskis (JV). AP! priekšvēlēšanu programmu sākāt ar apgalvojumu, ka «Eiropa ir nogurusi» un «tās vecajiem līderiem trūkst izlēmības, drosmes un enerģijas». Dombrovskis Eiropas instancē ar pārtraukumiem ir jau no 2004. gada. Jūtat viņa nogurumu, izlēmības un drosmes trūkumu?
-Dombrovskis savā uzklausīšanā ir apņēmies lielā mērā realizēt tieši AP! programmu.
- Tā viņš teica?
- Nē, tā viņš neteica, bet viņš runāja par tādiem jautājumiem, par kuriem Jaunā Vienotība savā priekšvēlēšanu kampaņā īpaši neizteicās, piemēram, par bezdarba apdrošināšanas fondu, sociālā pīlāra stiprināšanu, vienotu Eiropas finanšu KNAB... Jāraugās, kā viņš realizēs minētās lietas, bet būtu dīvaini man kritizēt Dombrovski, jo AP! viņu atbalstīja valdībā kā Eiropas komisāru. Latvijā Dombrovskis nepozicionējas kā ļoti aktīvs klimata pārmaiņu apkarotājs, bet Briselē viņš ir ļoti zaļš, viņš ir viens no tiem, kas saka, ka nav liela jēga regulēt iekšējās klimata normas, ja mēs importējam dažādas preces, tostarp pārtiku no valstīm, kuras galīgi par šādām normām neinteresējas. Viena no Dombrovska ambīcijām nākamajā piecgadē ir līgumu slēgšana tikai ar tām valstīm, kurās arī tiks ievēroti Eiropas vides standarti. Tā gan nav viņa personiskā vai partijas, bet ir EK prezidentes Urzulas von der Leienas programma, kuru viņam uzticēts realizēt.
- Dombrovska portfeļa apzīmējums «Ekonomika cilvēku labā» atgādina skolēnu sacerējuma virsrakstu, bet ietver sevī daudz aspektu, papildus viņam ir atbildība par cīņu ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju...
- Latvijā esam pieraduši, ka katrai ministrijai ir savs ministrs, bet ES ministriju vietā ir ģenerāldirektorāti, bet komisāru portfeļi tiek dalīti nesaistīti ar tiem. Piemēram, Silvijai Gulārai, kuru neapstiprināja amatā, bija uzdarināts superportfelis ar trim ģenerāldirektorātiem. Virkne portfeļu nosaukumu ir diezgan poētiski, piemēram, Eiropas dzīvesstila aizsardzības komisārs, kas acīmredzot ir reveranss cilvēkiem, kuriem patīk šāda veida retorika. Būs arī komisāre, kas atbildēs par pētniecību un inovācijām, kuras portfelis saucas Inovācija un jaunatne, tajā ietverot arī sportu.
- Tas citastarp rāda, cik dažādi var skatīties uz jomu sadalījumu, un arī Latvijā varbūt var pārskatīt klasisko, vēsturisko ministriju sadalījumu, tostarp apvienojot ministrijas, ko iepriekš solīja daža laba koalīcijas partija, kas par to vairs negrib ne dzirdēt?
- Jā, Latvijā ir lietas, kas pārklājas, piemēram, ar klimata pārmaiņām vienlīdz enerģiski mēģina nodarboties gan Ekonomikas ministrija, kuras pārziņā ir viss, kas saistās ar OIK, gan VARAM. Bet arī Eiropā, ja tā taupīgi un praktiski skatītos uz komisāru skaitu, es teiktu, ka 28 komisāri ir par daudz!
- Katrai valstij taču vajag savu!
- Tieši tā! Bet jautājums, vai viņiem visiem ir vienlīdz daudz ko darīt. EP politiskā grupa ALDE, kura tagad pārsaucās par Renew Europe, pie kuras piederu arī es, vienās no iepriekšējām vēlēšanām rakstīja, ka komisāru skaits būtu jāsamazina. Ja ES pievienosies Ziemeļmaķedonija, Melnkalne, Albānija, tad būs 31 komisārs? Cik vēl? Viena lieta ir lielāka birokrātija, otra - neskaidrais jomu sadalījums.
- Kāds ir dalībvalstu noskaņojums attiecībā uz komisāru skaita samazināšanu?
- Katra valsts, protams, tāpat kā Latvija, grib savu komisāru. Kā viens no risinājumiem 2014. gadā tika izdomāti viceprezidenti, tagad inovācija ir divu līmeņu viceprezidenti - izpildvietnieki, pie kuriem pieder arī Dombrovskis, un vienkāršie viceprezidenti, kas nav kā komisāri, bet uzrauga pārējo komisāru darbu.
- Dombrovskis būs arī finanšu pakalpojumu komisārs un atbildēs par cīņu ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, kam Latvijā pašlaik tiek pievērsta pastiprināta uzmanība. Vai tas var mums palīdzēt vai tieši otrādi - būs lielāka kaunināšana un bargāka sodīšana par trūkumiem?
- Šajā jomā Dombrovskis savā noklausīšanās sesijā palika pusceļā. Jautāts, vai vajadzīga vienota institūcija, kas nodarbotos ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanu, viņš teica, ka tajā virzienā varētu skatīties, bet līdz galam neiezīmēja, ka kam tādam ir jābūt. Vai mums būs pievērsta īpaša uzmanība, domāju, vairāk būs atkarīgs no tā, kas notiks Latvijā, un nez vai no Dombrovska tur nāks lielas iniciatīvas.
- Cita Briseles aktualitāte, kas ilgst jau pusotru gadu, ir EK priekšlikums par ES daudzgadu budžetu 2021.-2027. gadam. Kā vērtējat iespējas panākt lielākas dalībvalstu iemaksas tajā un ja ne palielināt, tad vismaz nesamazināt kohēzijas maksājumus (kā iecerēts par 10%), par ko visi tā iestājāties pirms EP vēlēšanām?
- Diez vai mēs šajā ciklā panāksim to, ka tās valstis, kas vairāk iemaksā nekā saņem, radikāli palielina savas iemaksas. Cits jautājums, ka ir jākompensē Brexit sekas. Kohēzija, protams, ir prioritāte kā princips, jo mums ir jātuvojas vidējam ES valstu labklājības līmenim, bet tur notiek ķīviņš par dažādām budžeta pozīcijām, piemēram, lauksaimnieku tiešmaksājumiem, kas joprojām ir pati lielākā pozīcija ES budžetā. Esam jau daudz dzirdējuši, ka Latvijai būs lielāki tiešmaksājumi.
- Tikai absolūtos skaitļos, vai arī tiks vairāk samazināta atšķirība ar vecajām dalībvalstīm?
- Mēs tuvojamies Eiropas vidējam līmenim attiecībā uz to, cik saņem par hektāru, cits jautājums, ja tur pieliek, tad kaut kur noņem? Piemēram, zinātnei.
- Jūs tā īpaši par lauksaimniekiem galvu nelauzāt? Jūsu programmā bija runa par lielākām iemaksām no IKP, bet būtiski samazinātām subsīdijām. Tostarp lauksaimniecībā?
- Mēs būtu par izlīdzinātām subsīdijām attiecībā uz tām valstīm, kas saņem vairāk. Iespējams, ir vērts domāt par lejupejošu konverģenci un valstīm, kuras saņem daudz vairāk, vajadzētu šo maksājumus samazināt, lai vidējais lauksaimniecības zemes hektārs būtu apmēram vienlīdz lielā tiešmaksājumu vērtē. Man ir sanākušas darīšanas ar vides organizācijām, kuras iebilst pret valstu tiesībām pārcelt naudu no vienas pozīcijas uz otru - no lauku attīstības uz tiešmaksājumiem, kā tas tiek darīts arī Latvijā. Tas bieži saistās ar ekoloģiski ne pārāk draudzīgu politiku, jo tas nestimulē lauksaimniekus meklēt videi draudzīgākas tehnoloģijas un padarīt laukus apdzīvotākus.
- Mūsu lauksaimnieki tomēr darbojas globālajā, atvērtajā tirgū, un viņiem ir jākonkurē ar nevienlīdzīgiem maksājumiem.
- EK pastāvīgi runā par to, ka kopējā Eiropas lauksaimniecības politika patiesībā īsti vairs nav piemērota mūsdienu reālijām tiešmaksājumu aspektā, bet lauksaimnieku lobijs ir ļoti liels gan Eiropā, gan Latvijā.
- Bet tad 2021.-2027. gadu budžetā nevarēsiet ietekmēt kohēzijas līdzekļu palielināšanu?
- Tas vēl ir sarunu jautājums. Svarīga figūra te ir Latvijas valdībā, bet arī no EP virknē pozīciju kopā ar rumāņu un bulgāru kolēģiem iestājamies par to, ka pētniecības nauda jāsadala taisnīgāk, vienlaikus paturot prātā kohēzijas uzstādījumu.
- Bet, ja nevarat ietekmēt šo budžetu, tad kuram periodam rakstījāt EP priekšvēlēšanu programmu? Nākamo veidos jau nākamie EP deputāti!
- Vai mēs solījām, ka ir jāpalielina kohēzija? Runājām par to, ka kohēzija ir panākama ar mazliet citiem instrumentiem
- Vairāk ar izglītību, pētniecību?
- Tieši tā! Skaidrs, ka kohēzija ir mūsu interese, jautājums, vai pietiek ar tādu kohēziju, kāda tā bijusi līdz šim, kur var diskutēt arī par to, cik saprātīgi kohēzijas līdzekļi daudzviet izmantoti.
- Bet tas, ko jūs gan skaidri rakstījāt programmā, bija panākt dalībvalstu iemaksas ES budžetā 1,5% apmērā no IKP, bet tās nespēj vienoties pat par 1,1%!
- 1,11. Jā. Tā ir lieta, par ko EP un arī mūsu Renew grupa runā, tostarp par to, ka ES vajadzīgi pašu ienākumi, ne tikai dalībvalstu iemaksas.
- ES jāsāk ar biznesu nodarboties, tirgot direktīvas, kvotas?
- Nē, ES tiešie ienākumi ir, piemēram, muita, kas neiet caur dalībvalstu budžetiem, tāpat kā vēl šādi tādi nodokļi, kas nav pārāk lieli, vēl varētu parādīties, piemēram, oglekļa nodoklis. Sāksim pakāpeniski ES budžetu pildīt ar to, ka valstis, kas vairāk piesārņo vidi, maksās vairāk. Aktuāls jautājums, kas mūs visus varētu skart tuvākajos gados, ir jautājums par akcīzes nodokli lidmašīnu degvielai. Šobrīd priecājamies par salīdzinoši lētām aviobiļetēm, kam viens no iemesliem ir lidmašīnu degvielas neaplikšana ar nodokļiem. Bet - vai tā varam turpināt? Kāpēc akcīze jāmaksā, braucot ar mašīnu, bet lidojot - ne? Par to būs liela ņemšanās, un, iespējams, aviobiļetes varētu kļūt stipri dārgākas, ņemot vērā, ka 40% lidmašīnu biļešu cenu veido degvielas izmaksas.
- Budžeta samazināšanos ietekmē arī Brexit. AP! programmā apņēmāties sekmēt «Lielbritānijas atgriešanos un ES tālāku paplašināšanos». Lielbritānija un ES joprojām nespēj vienoties par izstāšanos, varbūt tiešām - atpakaļ?
- Par to esam runājuši, jo manis pārstāvētajā Renew grupā viena no lielākajām frakcijām ir britu liberāldemokrāti, kuri tieši runā par to, ka nevajag iet projām, ikreiz uzsver, ka jārunā nevis par to, kas būs pēc Brexit, bet par to, lai nekāda Brexit nebūtu!
- Tas ir iespējams?
- Iespējamība ir samērā maza, bet, domāju, mūsu grupas britu deputāti par to runās līdz pēdējam, kamēr britu premjers Boriss Džonsons viņus ar varu neaizvedīs mājās. Ja citas grupas no Brexit iegūst, tas mūsu grupa sarūk pamatīgi, par 17 deputātiem. Kopumā EP deputātu skaits saruks no 750 uz 705, dažas valstis, tostarp Igaunija, iegūs pa kādam mandātam klāt. Man gan negribētos domāt, ka, piemēram, EK apstiprināšanai šīs 17 balsis varētu būt izšķirīgas, tas varētu būt drusku par traku. Par komisiju tomēr vienprātībai vajadzētu būt daudz lielākai, ko gan šoreiz ir grūti paredzēt, ņemot vērā, ka fon der Leienu neievēlēja ar lielu vairākumu.
- Džonsonam jālūdz atlikt Lielbritānijas izstāšanās no ES, ja vienošanās ar Briseli netiks panākta līdz 19. oktobrim. Panāks?
- Būs jāseko līdzi notikumiem Eiropadomē šajā nedēļas nogalē. Kaut arī likums Džonsonam uzliek par pienākumu prasīt pagarinājumu, viņš saka, ka to nedarīs. Ņemot vērā viņa personību, nebūtu arī nekāds brīnums, un 31. oktobrī var būt bezvienošanās Brexit. Šobrīd galvenais temats ir Īrijas un Ziemeļīrijas robeža, un te mums jābūt solidāriem ar Īriju, tajā skaitā tur dzīvojošajiem Latvijas pilsoņiem, kuri, tāpat kā īri, negrib cieto robežu. Džonsona nesenais piedāvājums uztaisīt kaut ko līdzīgu robežai pa Īru jūru un ik pēc četriem gadiem ļaut Ziemeļīrijas parlamentam to pārskatīt nav īsti saprotams Briselei - tā nav nekāda vienošanās, ka var ik pēc četriem gadiem kaut ko mainīt.
- Kā vērtējat ES reakciju uz Turcijas militāro ofensīvu Sīrijā?
- Ko saprotat ar Eiropas reakciju?
- Piemēram, EK prezidenta Žana Kloda Junkera aicinājumu apturēt operāciju, brīdinot, ka Eiropa nemaksās par «drošības zonu», ko Ankara iecerējusi izveidot Sīrijas ziemeļos attiecībā uz bēgļiem. Un - vai šis konflikts varētu arī pastiprināt migrāciju uz Eiropu?
- 2015., 2016. gadā, kad sākās patvēruma meklētāju krīze, Vācijas kanclere Angela Merkela vairākkārt devās runāt ar Turcijas prezidentu Erdoganu, lai vismaz daļu bēgļu noturētu Turcijā. Pašlaik radikāli pārskatīt šos nosacījumus droši vien nebūtu pareizi, bet Eiropai tādas reālas militāras ietekmes šajā reģionā nav, tāpēc visi skatās, ko tvīto ASV prezidents Donalds Tramps, un ir zināmas bažas par to, kā viņš redz šā reģiona nākotni. Tas, ka amerikāņi negrib pilnībā zaudēt seju un ļaut Sīrijas ziemeļos Turcijai darīt, kas ienāk prātā, arī ir skaidrs, bet tikpat skaidrs ir tas, ka Turcija pēc armijas izmēra ir otrā lielākā NATO dalībvalsts. Pagaidām vēl ir grūti pateikt, vai ir pamats runāt par radikālām pārmaiņām.
- Ņemot vērā arī ES dalībvalstu nespēju vienoties par bēgļu sadali un vispār par migrācijas politiku, vai bēgļu tēma atkal varētu uzjundīt ES dalībvalstu strīdus?
- Domāju, ka tuvākajos piecos gados šī problēma pacelsies, jautājums, vai būs kādas proaktīvas darbības no EK puses. Krīze, kas bija 2015. gadā, tika dažādiem terapeitiskiem līdzekļiem mazināta, bet vēl vienu tādu ES varētu arī neizturēt - redzam, kā tas ir ietekmējis ES valstu iekšpolitiku, arī britu aiziešana no ES nebija bez šī migrācijas konteksta.
- Igaunijas iekšlietu ministrs Marts Helme (radikāli konservatīvā partija EKRE) paziņojis, ka Igaunija neuzņems nevienu imigrantu. Kādu Latvijas nostāju jūs atbalstītu?
- Latvijas nostāja līdz šim ir bijusi ļoti adekvāta, esam sekojuši līdzi un sapratuši, ka Eiropas solidaritāte ir svarīga lieta pat tad, ja mēs tam vai citam izaicinājumam neesam gatavi. Bet mēs noteikti neesam gatavi piespiedu kārtā uzņemt lielu daudzumu iebraucēju no citām valstīm, un nekas tāds nav jāļauj. Bet mums jāsaprot, ka mums nāksies piedalīties šādu problēmu risināšanā ar citiem līdzekļiem, tostarp stiprinot robežu vai finansiāli piedaloties bēgļu izmitināšanai citās valstīs un krīzes risināšanā. Skaidrs, ka EP nepastāv vienprātība par imigrāciju, un nav arī ļoti lielas vēlēšanās par to plaši diskutēt, jo visi saprot, ka nekādu labo risinājumu tur neatradīs.
- Kā jūs kā Latvijas Universitātes (LU) profesors vērtējat skandālu ap augstskolas rektora vēlēšanām un valdības un izglītības ministres Ilgas Šuplinskas gatavību turpināt tiesāšanos?
- Kā optimists cenšos visos cilvēkos saskatīt kaut ko labu un konstruktīvu, un arī attiecībā uz Šuplinskas kundzi gribētu cerēt, ka visa šā pasākuma mērķis nav vienkārši publiski izrēķināties ar to vai citu LU amatpersonu, bet iekustināt pārmaiņas Latvijas augstākās izglītības sistēmā tā, lai tās vairāk atbilst 21. gadsimta Eiropas valsts vajadzībām. Šobrīd ļoti maz kas liecina par to, ka Šuplinskas kundze pēc ļoti uzstājīgi uzsāktā pārmaiņu pieteikuma, apstrīdot LU rektora vēlēšanu rezultātus, zinātu, kas notiks tālāk. Gribētu cerēt, ka pārmaiņas Latvijas augstākajā izglītībā nerezultēsies tikai ar bezcerīgām, garām tiesas prāvām, vairākām pārsūdzībām. Saprotu, ka ministram ir tiesības savas kompetences ietvaros apšaubīt valsts dibinātas augstskolas iekšējo procedūru norises leģitimitāti. Bet kas notiks pēc tam? Šuplinska ir konfrontējusies ne tikai ar Muižnieku un LU līdzšinējiem rektoriem un prorektoriem, bet arī ar diezgan lielu daļu Latvijas akadēmisko aprindu. Ja ministre tiešām gribēs kaut ko mainīt sistēmā, nevis vienkārši noņemt Muižnieku, viņai būs jāstrādā ar šiem cilvēkiem. Tik asa konfrontācija man nešķiet produktīva.
