Pirmā Eiropas Savienības līderu tikšanās pēc pagājušās nedēļas nogalē notikušajām Eiroparlamenta vēlēšanām apliecinājusi, ka izvēlēties kandidātus vadošajiem amatiem nebūs vienkārši, jo vērā ņemami ne tikai politiskie un ģeogrāfiskie, bet pat dzimuma aspekti. Otrdienas samitā panākta vienošanās par to, ka kandidāti uz Eiropas Komisijas prezidenta, Eiropadomes prezidenta, Eiropas Centrālās bankas vadītāja un ES ārlietu koordinatora amatu jāizraugās līdz 21. jūnijā ieplānotajai sanāksmei, turklāt vairums valstu un valdību vadītāju piekrituši, ka divos no šiem amatiem jābūt sievietēm.
Medijiem izplatītajos paziņojumos otrdienas vakarā Briselē notikušais samits dēvēts par neoficiālu - tā saucamajām darba vakariņām, kuru laikā ES valstu un valdību vadītāji apsprieduši savienības tālākās perspektīvas nule kā notikušo vēlēšanu kontekstā. Tomēr šis diplomātiskais formulējums ir diezgan maldinošs, jo patiesībā saruna bija par ES augstākajiem amatiem, un diskusijas atklājušas lielas pretrunas gan starp ES lielākajām valstīm Vāciju, Franciju un Spāniju (britu pozīcija gaidāmā Brexit dēļ lielu interesi Briseles kuluāros neizraisa), gan nosacīto veco un jauno Eiropu, gan kontinenta ziemeļu un dienvidu daļu pārstāvjiem.
Pats nozīmīgākais ir Eiropas Komisijas prezidenta amats, ko 31. oktobrī vakantu atstās Žans Klods Junkers, atgādina Reuters. Saskaņā ar ES noteikto kārtību, šī amata pretendentu izvirza Eiropadome, kurā pārstāvēti visu dalībvalstu līderi (vienbalsīga piekrišana nav vajadzīga), taču nepieciešams, lai kandidātu ar balsu vairākumu apstiprinātu arī Eiroparlaments. Parlamenta deputāti līdz šim uzstājuši uz tā saukto Spitzenkandidat sistēmu - proti, par EK prezidentu kļūst vēlēšanās visvairāk balsu saņēmušās un vairākuma koalīciju izveidojušās grupas līderis. Lai gan sarunas par koalīcijas izveidi vēl tikai sākušās, ir maz šaubu, ka šiem kritērijiem atbildīs vien Eiropas Tautas partiju grupas (EPP) vadītājs Manfrēds Vēbers, kura grupa varētu rēķināties ar 180 no 751 mandāta parlamentā (vēl ir jautājums, vai tās sastāvā paliks Ungārijas valdošā partija Fidesz). Taču vairākuma koalīcijas izveidošanai EPP ir nepieciešams ne tikai sociāldemokrātu (S&D), bet arī vismaz vienas no mazākajām grupām (liberāļu ALDE vai Zaļo) atbalsts, un tas jau paver plašas iespējas, lai sāktos nopietna kaulēšanās par politisko ietekmi un amatiem.
Briseles samita laikā M. Vēbera kandidatūru stingri atbalstījusi Vācijas kanclere Angela Merkele. Tas ir saprotami, jo šis vācu politiķis pārstāv viņas konservatīvās alianses partnerus, Bavārijas Kristīgos sociālistus (CSU). Savukārt Francijas prezidents Emanuels Makrons žurnālistiem sākumā paziņoja, ka līderi uz samitu nav pulcējušies tādēļ, lai apspriestu personālijas, un arī viņš nekādus uzvārdus nevēlas saukt, bet jau pēc brīža sacīja, ka Eiropas Komisijas prezidenta amatā spēj labi iztēloties pašreizējo EK konkurences jautājumu komisāri Margrētu Vestageru no Dānijas, sociālistu grupas vadītāju Fransu Timmermansu no Nīderlandes vai francūzi Mišelu Barnjē, kurš līdz nesenam laikam vadīja ES delegāciju sarunās par Brexit nosacījumiem. M. Vēberu Francijas līderis nepieminēja, taču ir maz šaubu, ka tieši viņam bija adresēta sentence par nepieciešamo pieredzi darbā ES vai savas valsts izpildinstitūcijās - EPP pašreizējam līderim tādas nav.
Reuters rīcībā esošā informācija liecina, ka vairums valstu līderu savu nostāju pagaidām paturējuši noslēpumā. M. Vēbera kandidatūru atbalstījuši Īrijas un Horvātijas līderi, Spānija un Zviedrija vēlētos augstajā amatā redzēt F. Timmermansu, Polijai un Ungārijai pret šo kandidātu ir ļoti principiālas iebildes, savukārt Luksemburgas un Slovēnijas līderi atbalstījuši M. Vestageras kandidatūru. Diskusijas, kuras tagad uzticēts turpināt Eiropadomes līderim Donaldam Tuskam, solās būt sarežģītas, turklāt jāsaprot, ka kandidātus uz augstajiem amatiem vērtēs kopējā kontekstā, raksta AFP, atgādinot - vienas un tās pašas valsts pārstāvjiem gan Eiropas Komisijas prezidenta, gan Eiropas Centrālās bankas vadītāja amatu ieņemt, visticamāk, neizdosies, turklāt ne mazāka nozīme būs tam, kurš kļūs par Eiroparlamenta prezidentu. «Šis būs sarežģīts process, kurā sadursies valstu nacionālās un partiju politiskās intereses,» par kandidātu izvēli raksta AFP.
Atkarībā no skatu punkta šo vienādojumu vai nu padara vienkāršāku, vai vēl vairāk sarežģī nosacījums, ko atklājis D. Tusks - divos no četriem augstajiem amatiem tiks virzītas sievietes. Atskaitot vairāku politiķu pieminēto M. Vestageru, publiski nosauktas vēl vairākas kandidātes. Gan francūziete Kristīna Lagārda, gan bulgāriete Kristalina Georgijeva ir iedomājamas vien Centrālās bankas vadītāja amatā, savukārt nupat kā prezidentes pienākumus pildīt pārstājusī lietuviete Daļa Grībauskaite, šķiet, itin labi varētu aizstāt D. Tusku Eiropadomes vadītājas postenī. M. Vestageras izredzes uz kādu no augstākajiem amatiem sarežģī vairāki faktori - pirmkārt, viņa pārstāv liberāļu grupējumu ALDE, kas pēc spēka ir tikai trešais lielākais Eiroparlamentā (tiesa, ar ļoti spēcīgu aizmuguri E. Makrona personā), otrkārt, Dānija nav nedz ES kodola, nedz pat eiro zonas dalībvalsts un līdz šim pretojusies ciešākai ES integrācijai, bet treškārt - M. Vestagerai nav savas valsts politiskā atbalsta. Taču galu galā visi šie šķietamie mīnusi var nospēlēt viņai par labu, ja kompromisu rezultātā no savām ambīcijām uz augstajiem amatiem nāksies attiekties Vācijai un Francijai.
Pašlaik izskatās, ka amatu ziņā lielākā zaudētāja būs Itālija - rudenī no Centrālās bankas vadītāja amata aizies Mario Dragi, ES ārlietu koordinatores funkcijas pārtrauks pildīt Federika Mogerīni, un ļoti apšaubāmas ir Antonio Tajāni izredzes tikt pārvēlētam par Eiroparlamenta prezidentu. Tikmēr uz ES politiskās skatuves sevi aizvien skaļāk sāk pieteikt Spānija, kas skaidri likusi saprast - viens no augstākajiem amatiem pienākas tās bijušajam ārlietu ministram, sociāldemokrātam Hosepam Borelam. Viņš varētu šķist labs F. Mogerīni pēctecis, tomēr tas atkal ir tikai viens no daudzajiem minējumiem. Aizklusēs tiek apspriestas arī daudzas citas kandidatūras uz vadošajiem amatiem, to starpā piemin arī bijušo Latvijas premjeru un bēdīgi slavenā veiksmes stāsta radītāju Valdi Dombrovski.
