Šodien Helsinkos uz konferenci pulcēsies Eiroparlamenta labēji centriskos spēkus apvienojošās Eiropas Tautas partijas (EPP) delegāti, lai izvēlētos savu vadošo kandidātu pirms nākamā gada maijā gaidāmajām vēlēšanām. Cīņā ar bijušo Somijas premjeru Aleksanderu Stubu par acīm redzamu favorītu tiek uzskatīts pašreizējais EPP parlamenta grupas līderis Manfrēds Vēbers.
Tikmēr kļuvis skaidrs viņa sāncensis no sociālistu nometnes - Eiropas Komisijas pirmais viceprezidents Franss Timmermanss. Citas politiskās grupas pagaidām klusē, turklāt daļa politiķu ar Francijas prezidentu Emanuelu Makronu priekšgalā diezgan skeptiski attiecas pret nākamā Eiropas Komisijas vadītāja izraudzīšanos saskaņā ar Spitzenkandidat sistēmu.
Kritizētā kārtība
Interneta ziņu vietne Politico.eu atgādina, ka šī kārtība pirmo reizi tika izmantota pirms pieciem gadiem, un, lai gan nekādos likumos nav noteikta, acīm redzami iepatikusies Eiropas Parlamenta deputātiem, jo faktiski nepieļauj iespēju, ka EK prezidenta amatā nonāks kāds no malas uzspiests kandidāts. Saskaņā ar Spitzenkandidat sistēmu katra parlamentā pārstāvētā grupa izvirza savu pretendentu uz EK vadītāja amatu, pēc tam, balstoties uz vēlēšanu iznākumu, tiek veidots valdošais vairākums, kura spēcīgākā politiskā spēka vadītājs arī tiek nominēts šim amatam.
Taču šķietami loģiskajai kārtībai (šādā veidā darbojas vairums pasaules valstu parlamentu) ir kāds būtisks trūkums. ES likumi nosaka, ka EK prezidenta amata kandidātu izvirza ES valstu un valdību vadītāji jeb Eiropadome, bet parlamenta uzdevums ir to izvērtēt un apstiprināt vai noraidīt. Ja viss notiek, pamatojoties uz Spitzenkandidat sistēmu, Eiropadomes funkcijas kļūst pavisam simboliskas, jo tai atliek vien nominēt to kandidātu, kurš jau nodrošinājis sev vairākumu parlamentā. Vēl viens aspekts, kas dara bažīgus valstu līderus, ir vēlēšanu rezultātu neprognozējamība - Eiropadome vēlas saglabāt tiesības nenominēt EK prezidenta amatam kādu populistisku vai Eiropas vērtības ignorējošu kandidātu pat tad, ja viņam būs izdevies iegūt Eiroparlamenta deputātu vairākuma atbalstu.
Debates par Spitzenkandidat sistēmu sākās jau šā gada sākumā, taču šķiet, ka vismaz nākamgad viss vēl paliks pa vecam, un reālas izredzes uz EK prezidenta amatu (Žans Klods Junkers jau pasen paziņojis, ka uz to vairs nepretendēs) būs vien tiem politiķiem, kuri būs kļuvuši par attiecīgo politisko grupu lokomotīvēm no 23. līdz 26. maijam paredzētajās vēlēšanās.
Balsojums bez intrigas
Socioloģiskās aptaujas liecina, ka EPP saglabās Eiroparlamenta lielākās politiskās grupas statusu, un tās vadošais kandidāts būs viens no vērā ņemamākajiem pretendentiem uz augsto amatu, raksta AFP. Tieši tādēļ ar interesi tiek gaidīta vairāk nekā 700 EPP biedru ierašanās uz konferenci Helsinkos, kuras kulminācija būs vadošā kandidāta vēlēšanas, kas paredzētas ceturtdienas priekšpusdienā. Gan 46 gadus vecais M. Vēbers, gan 50 gadu vecais A. Stubs beidzamajās nedēļās uzstājušies vairākos labējo centristu pasākumos dažādās Eiropas valstīs, bet šovakar aci pret aci debatēs konferences dalībnieku priekšā. Politico.eu gan norāda, ka debašu formāts (kopā 30 minūšu) ir zināms kompromiss starp allaž komunikablā A. Stuba vēlmi pēc «pilnvērtīgas diskusijas» un M. Vēbera nevēlēšanos sīkāk atklāt savus plānus, kamēr viņš nav apstiprināts par EPP vadošo kandidātu.
Interneta ziņu vietne Euractiv.com norāda, ka balsojuma rezultāts ir samērā viegli prognozējams, jo A. Stubs, kurš savulaik izrādījās «pārāk ekstraverts somiem un pārāk liberāls savai partijai», pārstāv pavisam nelielu (lai gan gana skaļu) EPP spārnu, kas dēvējams par liberālo. «Jautājums ir vien par to, kāds būs Vēbera pārsvars. 70 pret 30? Vai varbūt 60 pret 40?» - sacījis viens no konferences delegātiem. A. Stubs, kura stihija ir iedvesmojošas runas un spriedelēšana par to, kā pasaule mainīsies pēc ceturtās tehnoloģiskās revolūcijas, mākoņos nelidinās un sarunā ar Suddeutsche Zeitung atklāti atzinis - viņa izredzes uz uzvaru ir ne lielākas kā Somijas futbola izlasei spēlē pret Vāciju. Izvirzīšanai nepieciešamo atbalstu viņš ieguva, pateicoties Igaunijas un Zviedrijas pārstāvjiem EPP grupā (Somijas Kristīgie demokrāti priekšroku deva M. Vēberam), kamēr viņa sāncenšu atbalstītāju spektrs ir visplašākais - no Vācijas kancleres Angelas Merkeles (galu galā M. Vēbers ir kancleres kristīgo demokrātu māsaspartijas CSU biedrs) līdz Ungārijas premjeram Viktoram Orbānam.
Pagājušās nedēļas nogalē uzstājoties Atēnās, M. Vēbers nosaucis ES iekšējos ienaidniekus - franču labējo līderi Marinu Lepēnu, Austrijas Brīvības partijas vadītāju Haincu Kristiānu Štrāhi, Brexit procesa un Katalonijas neatkarības aktīvistus, taču par V. Orbānu aizmirsis, raksta Politico.eu. Savukārt A. Stubs ir pilnīgi pārliecināts, ka tādām partijām kā V. Orbāna Fidesz, kas netur godā ES vērtības, nav vietas EPP saimē. Tiesa, pat viņš nav aicinājis uz Fidesz izslēgšanu (saskaņā ar EPP statūtiem šādu soli jāiniciē vismaz septiņām partijām, kas pārstāv vismaz piecas valstis), tā vietā mudinot konferenci pieņemt liberālās demokrātijas vērtības atbalstošu rezolūciju, kura būtu jāievēro arī Ungārijas valdošajai partijai.
Sociālisti virza Timmermansu
EPP konferences delegātiem būs iespēja izvēlēties vienu no diviem pretendentiem uz vadošā kandidāta posteni, savukārt tās galvenā sāncense Eiropas sociālistu partiju grupa (PES) decembrī Lisabonā notiekošajā kongresā vien apstiprinās savu kandidātu - F. Timmermansu, raksta Reuters. Tas kļuva zināms nedēļas sākumā, kad kandidatūru atsauca enerģētikas komisārs Marošs Šefcovičs. Politologi sociālistu izvēli uzskata par diezgan riskantu. Šīs ievirzes partijām jau tāpat nav iemesla lepoties ar rezultātiem daudzās ES valstīs beidzamajā laikā notikušajās vēlēšanās, bet nākamā gada maijā rezultāti var būt vēl sliktāki, jo Eiropā F. Timmermansu pieņemts uzskatīt par Ž. K. Junkera labo roku, un negatīvā attieksme pret EK vadītāju tagad var vērsties pret sociālistu lokomotīvi.
Kamēr kreisie un labējie centristi savus līderus jau faktiski izvēlējušies, pārējās Eiropas Parlamentā pārstāvētās grupas turpina pauzēt, kas lielā mērā saistīts ar spēku pārgrupēšanu un neziņu par nākotni. Ir skaidrs, ka nākamais Eiropas Parlamenta sastāvs būtiski atšķirsies no pašreizējā - gan tāpēc, ka tajā vairs nebūs nedz britu konservatīvo, nedz leiboristu, nedz nacionālistiskās UKIP pārstāvju, gan tādēļ, ka, neraugoties uz zināmām iekšpolitiskām problēmām, liela pārstāvniecība tiek prognozēta E. Makrona centriskajai partijai LREM, gan tāpēc, ka uz labiem panākumiem cer gan itāliešu populisti, gan austriešu nacionālisti, gan vāciešu zaļie un labējie, gan citas beidzamo gadu laikā uz Eiropas valstu politiskās skatuves uznākušās un nostabilizējušās partijas.
