REPORTĀŽA: Kā Eiropas Parlaments iesāka gadu ar mēģinājumu ielūkoties nākotnē

Eiropas Parlaments iesāka 2018. gadu, kaldinot divus pašsaglabāšanās plānus: kā pārtaisīt Eiropas Savienību par vienotu digitālo lielveikalu un kā pacelt Eiropas Savienības prestižu, nopērkot kādas Balkānu valsts piekrišanu iestāties savienībā.

Eiropas Parlamenta (EP) deputāti pirmo reizi šogad sapulcējās uz 15.-18. janvāra sesiju Strasbūrā. Paldies EP par iespēju vērot viņu darbu klātienē. Sesijas norise radīja tādu iespaidu, ka tur laikam tomēr virmo šaubas, vai ar Eiropas Savienību (ES) tiešām viss kārtībā. Pilnīgi skaidri EP deputāti par to nerunā - gan baidās piesaukt nelaimi, gan paši nezina, no kā tieši viņiem jābaidās.

VARAVĪKSNE pārmeta savu loku pāri Eiropas Parlamenta Strasbūras ēku kompleksam ļoti drīz pēc tam, kad tur bija beigusies Īrijas premjerministra Leo Varadkara uzstāšanās un debates par Eiropas nākotni / Arnis Kluinis

Tiešu draudu nav, bet...

Pagaidām EP ēku tuvumā ne Strasbūrā, ne EP galvenajā mītnē Briselē tik tiešām nav manāmi nemiernieki, kas gribētu un varētu ieņemt parlamentu un izlidināt deputātus pa augstceltņu (gan Briselē, gan Strasbūrā EP aizņem augstceltņu kompleksus, nevis tikai vienu ēku) logiem. Ap šīm ēkām pēdējo gadu laikā gan tiek celti aizvien augstāki dzelzsbetona vaļņi, bet to uzdevums ir novērst citus un sevi spridzināt gatavu pašnāvnieku uzbrukumus. Protams, nav jābūt deputātam, lai baidītos no šādiem uzbrukumiem. Tā ir tikai normālu cilvēku vēlēšanās sargāt savu dzīvību un veselību. Tas būtu vājš mierinājums EP deputātiem un jebkurai ES amatpersonai, ka šādi sprādzieni sadragā tikai atsevišķus cilvēkus, nevis viņiem tik mīļo sistēmu. Lietas būtība ir tā, ka ne tikai viņi uztur sistēmu, bet sistēma vēl daudz lielākā mērā uztur viņus. Ir vērts kaut tikai uz vienu sasaukumu iekļūt starp pašlaik 751 deputāta sastāvā strādājošā EP locekļiem, lai saņemtu garantijas labklājībai atlikušā mūža garumā, pat nerunājot par iespējām no EP deputāta vietas sākt karjeru EP iekšienē vai kādā citā no milzīgi daudzajām ES iestādēm, vai arī atgriezties savā valstī jau augstākā amatā, nekā tas bija pirms iekļūšanas parlamentā. Tas viss ir neapšaubāmi jauki un vilinoši, bet cik ticami, ka tā būs vēl daudzus gadu desmitus uz priekšu? Cik droši par savu atlikušo mūžu var justies tie cilvēki, kuriem varētu neizdoties atrast jaunus iztikas avotus, ja ES nauda beigtos?

Laimes lāči no Īrijas, Igaunijas, Bulgārijas

Liecības par EP pirmās 2018. gada sesijas pievēršanos nākotnes variantu zīmēšanai nav jālipina no atsevišķām oratoru frāzēm, kas tika bērtas četru dienu ilgumā. Pietiek ar norādi uz vienu no sesijas darba kārtība punktiem - uz Īrijas premjerministra Leo Varadkara priekšlasījumu un sekojošām debatēm vai nu par Eiropas, vai tikai par ES nākotni. Bija vēl vairāki citi sesijas darba kārtība punkti, kas koncentrēja ap sevi saturā līdzīgas runas. Pirmkārt, tika noformēta EP prezidējošo valstu maiņa no Igaunijas uz Bulgāriju. Formālais šādu nomaiņu brīdis ir katra gadumija un pusgadu mija, bet būtiskāk taču tas, kā prezidentūru pabeigušās valsts valdības vadītājs atskaitās EP par pusgada laikā padarīto un ko apsolās paveikt prezidentūru pārņēmušās valdības vadītājs. Otrkārt, kārtējā EP iepazīstināšana ar pagājuša gada decembrī notikušās ES dalībvalstu vadītāju sanāksmes rezultātiem šoreiz grozījās ap to, kurš ko darījis un nav izdarījis, kārtojot Lielbritānijas izstāšanos no ES. Un kāpēc vispār Lielbritānija stājas ārā no ES? Pamatā EP deputāti nodarbojās ar publisku pašnomierināšanos, ka Lielbritānijā notikušā referenduma rezultāti par izstāšanos skaidrojami ar populistu nekrietnībām, kā arī ar pārpratumiem un nejaušībām, kādas vislabāk novērst, pierunājot britus uz atkārtotu referendumu. Tomēr dziedāt slavas dziesmas ES Brexit kontekstā bija grūti pat EP deputātiem.

EIROPEISKS BIEDRISKUMS. Lūk, kā Eiropas Parlamenta prezidents Antonio Tajani (abos attēlos no labās) sagaidīja Igaunijas premjerministru Jiri Ratasu un Bulgārijas premjerministru Boiko Borisovu / Publicitātes foto: Eiropas Parlamenta Multimediju centrs

Publicitātes foto: Eiropas Parlamenta Multimediju centrs

Lielbritānijas premjerministre Terēza Meja neklātienē nekavējoties atbildēja, ka Brexit ir neatgriezenisks, lai gan Lielbritānija palikšot uzticīga Eiropas aizsardzībai un drošībai un ka Londona nekādā veidā nevēlas sadedzināt tiltus ar Briseli.

Igaunijai pateicas, uz Bulgāriju cer

EP deputāti pacēla savu vārdisko pašnomierināšanos līdz pašapmierināšanās pakāpei tad, kad viņi un viņu pieaicinātais Eiropas Padomes priekšsēdētājs Žans Klods Junkers 16. janvārī sumināja Igauniju jeb tās premjerministru Jiri Ratasu. Igaunijas prezidentūra esot pagājusi brīnišķīgi, ļaujot gandrīz atrisināt problēmas, kas līdz šim traucējušas ES no visas cilvēces vēsturē nepieredzētas cilvēku labklājības un laimes zemes kļūt par vēl lielākas labklājības un laimes mājvietu. Proti, vienīgais, kā ES trūkst, esot superdators miljarda eiro vērtībā, kas visdrīzākajā laikā noteikti tikšot uzbūvēts atbilstoši lēmumiem, kādus pieņēmusi attiecīgo amatpersonu sanāksme, kuras organizēšanai tieši Tallinā Igaunija izmantojusi savu prezidējošas valsts statusu. Ja tas likts ķīlā, tad datorsistēmas ES darbosies nebūt ne tā, kā Latvijā darbojas e-veselība.

Pavisam cita pasaule, t.i., cita Eiropa tajā pašā EP zālē atklājās 17. janvārī, kad Ž. K. Junkers ne tik daudz apsveica, cik brīdināja Bulgārijas premjerministru Boiko Borisovu, ka «nākamie seši mēneši būs izšķirošie Eiropas Savienībai - Bulgārijai un mums visiem. Mums jāiet pretī lieliem izaicinājumiem» u.tml. Kas tad bija noticis vienas nakts laikā? Ja nu vienīgi ar citplanētiešu parādīšanos Zemes radaros varētu izskaidrot labklājībā un lieliskā pārvaldībā dzīvojošās ES pēkšņo nonākšanu briesmu un pārbaudījumu priekšā.

Ja citplanētieši tomēr nav parādījušies, tad kaut ko izskaidro visai akcentētais un nervozais tonis, kādā EP deputāti ļoti dažādos kontekstos nosauca vienoto digitālo tirgu kā neatvairāmu ES piedāvājumu eiropiešiem, ar kuru attaisnot ES un tās pārvaldes institūciju pastāvēšanu. Ar to domāts ne tikai digitālo pakalpojumu, bet visu preču un pakalpojumu piedāvājums, ko eiropieši turpmāk izmantos ar igauņu veicinātā superdatora palīdzību. Atliek vien apgādāt katru personālo datoru ar 3D printeri, lai cilvēki paši negribētu un viņiem varētu aizliegt vispār iziet no mājām uz lielveikaliem. Jā, tās ir bīstamas vietas, kur ne vien indivīdi, bet pūlis varētu sākt protestēt pret sviesta cenām, ja atkal skaidrojam EP deputātu runas ar Latvijā aktuālu piemēru. ES pārvaldītāji savas drošības dēļ sapņo, lai iedzīvotāji tiek pie sviestmaizēm katrs savās mājās, uz kurieni pa vadiem tikšot aizsūtīts lētāks sviests no Vācijas un maize no Itālijas.

Līdzīgi kā superdatoru no Igaunijas, EP gribētu saņem no Bulgārijas jaunu ES dalībvalsti, kuras iespējami kandidāti jāmeklē Balkānos. Bulgārijai tika dots uzdevums sasaukt šā reģiona valstu vadītāju sanāksmi un panākt, lai vismaz kāda valsts apliecina vēlēšanos iestāties ES.

Vara slīd projām no Eiropas

Superdators un ES paplašināšana bija EP lolotas iniciatīvas, bet L. Varadkars brīdināja, ka arī pārējā pasaule nestāv uz vietas. Starp ļoti daudziem sīrupsaldiem izteicieniem par ES varonīgo pagātni (daži EP deputāti pat pauda, ka viņš šai virzienā pārspīlējis), lielisko tagadni un integrēto nākotni viņš atzīmēja, ka ES principā ir mazo un tikai mazo valstu savienība, ja Eiropas lielvalstis salīdzina pēc iedzīvotāju skaita ar tādām valstīm kā viņa minētās Ēģipte un Nigērija (nejaukt ar daudz mazāko Nigeru). Lai gan šie piemēri liecina arī to, ka iedzīvotāju skaits nepārvēršas ekonomiskā vai militārā varenībā ne uzreiz, ne automātiski, tomēr vara slīdot uz austrumiem un uz dienvidiem. ES ir jāliek kopā visi spēki, lai slīdētu tai līdzi. Viņš aicināja «turpināt eksportēt mūsu vērtības un pasaules uzskatu», ņemot par šāda eksporta izdevušos piemēru Māršala plānu, kā Amerikas Savienoto Valstu palīdzību vairākām Eiropas valstīm pēc Otrā pasaules kara iegājies saukt toreizējā ASV valsts sekretāra Džordža Māršala vārdā. Tādā gadījumā sapņiem par eiropiešu apgādi ar sviestmaizēm no datora varētu pievienot sapni par karu kaut vai starp Ēģipti un Nigēriju (neiegrimstot detaļās, ka starp šīm valstīm šobrīd nav tiešas robežas), pēc kura tās varbūt pieņemtu ES palīdzību. ES nespēja iespraukties tādās jau izpostītās vietās kā Sīrija, Irāka vai Lībija tomēr izraisa šaubas par L. Varadkara ieteikuma realizējamību.