Pašlaik notiekošajā Eiropas Parlamenta plenārsesijā centrālais temats ir gausās sarunas par šķiršanos no Lielbritānijas, taču ārpus sēžu zāles aktuālāks ir cits jautājums – ko darīt ar Katalonijas referendumu.
Eiropas Savienības vadītāji klusē jau daudzas dienas. Eiropas Komisija līdz vakardienai tik vien pateikusi, ka atdalīšanās gadījumā Katalonija paliks ārpus Eiropas Savienības. «Bet kur tad viņi būs, Āfrikā vai?» ironiski vaicā Latvijas eiroparlamentārietis Roberts Zīle. Katalonija - ar tās bagātīgo kultūras mantojumu, vēsturi un attīstīto ekonomiku. Latviešu deputāts ir kataloniešu pusē. Cilvēkiem ir tiesības uz pašnoteikšanos. Galu galā pat Padomju Savienība 1990. gadā Latvijā pieļāva Pilsoņu kongresa vēlēšanas - un cilvēki par piedalīšanos tajās netika sisti. Bet taisnība, ka, dodot zaļo gaismu vieniem brīvības gribētājiem, pieteikties var arī citi. Roberts Zīle gan neuzskata, ka no tā paniski jābaidās. Galu galā bija taču arī Skotijas referendums, un skoti nobalsoja par palikšanu karalistes sastāvā. Savukārt no pašu federālistu viedokļa raugoties, kāda tad starpība - Eiropas Savienībā ir 27 vai 57 valstis. Ja jau visi ir Eiropas pilsoņi. «Te viņi paši nonāk pretrunā,» secina deputāts R. Zīle.
Uzmanību, mīnēts!
Kopš vardarbīgajiem notikumiem Barselonā un pārējā Katalonijā pagājušas jau vairākas dienas, taču līderu līmenī nedz Eiropas federālisti, nedz nacionālisti nav spējuši ko prātīgu sacīt. Eiropas Parlamentā debates ar nosaukumu Konstitūcija, tiesiskums, pamattiesības Spānijā, ņemot vērā notikumus Katalonijā iekļautas tikai pēdējā brīdī un atstātas uz pēdējo sesijas dienu, kad lielākā daļa mediju jau dodas projām. Tas neatbilst parlamenta principam sākt ar svarīgāko. Eiroparlamentārietis Artis Pabriks konstatē: «Eiropas līderi ir apjukuši, jo jebkurš solis ir potenciāla mīna.»
Vakar, debatējot par Lielbritānijas izstāšanās sarunu virzību, daži parlamentārieši tomēr pieskārās arī Katalonijas jautājumam. Britu eiroskeptiķis Naidžels Farāžs nelaida garām iespēju iebakstīt visiem federālistiem, ka Lielbritāniju, ja līdzīga vardarbība pret nacionāli noskaņotiem pilsoņiem notiktu Skotijas neatkarības referenduma laikā, Eiropas Savienība pa taisno aizstieptu uz tiesu. «Taču par citā Eiropas valstī notiekošo prezidents Junkers vispār nerunā, jo tāda, lūk, ir modernā demokrātija. Demokrātiskas valsts policija ievaino 900 cilvēku, kad viņi mēģina nobalsot. Mēs visi redzējām šos kadrus - sievietes velk aiz matiem no iecirkņiem ārā, cilvēkus sit, taču šeit, Eiropas Parlamentā, par šīm asiņainajām sejām neviens nerunā!» Savu emocionālo uzrunu N. Farāžs noslēdza ar daudzkārt no viņa jau dzirdētu frāzi: «Paldies Dievam, mēs dodamies prom.» Protams, pēc šādām apsūdzībām nespēja klusēt spānis Estabans Gonzaless Pons, paziņojot: «Spānija ir stabila demokrātija, īsts Eiropas Savienības sabiedrotais, un visādu labējo ekstrēmistu palīdzība mums nav vajadzīga.»
Kur paliks Ziemeļīrija
Tā tikai šķiet, ka britu situācija ir daudz vienkāršāka. Jā, policija nesita skotus par balsošanas iecirkņu apmeklējumu. Tomēr arī Lielbritānijai ir pamats raizēm par iespējamu vardarbību - Ziemeļīrijas dēļ. Belfāstā vietām joprojām ir saglabājušies žogi un mūri, tāpat kā tas bija kādreiz Berlīnē. Konflikts starp katoļticīgajiem īru nacionālistiem un Apvienotajai Karalistei uzticīgajiem protestantiem turpinājās vēl šajā gadu desmitā, un Brexit var kalpot par katalizatoru pamiera pārtraukšanai. Gan tad, ja robeža tiek atjaunota, gan tad, ja netiek. Eiropas Savienības sarunu vedēji vedina uz kāda īpaša statusa izveidošanu Ziemeļīrijai, piemēram, attiecībā uz muitas lietām, taču daudzi šādam izņēmumam nepiekrīt. Arī britu deputāts Džeims Nikholsons vakar debatēs norādīja, ka «ar Brexit nedrīkst attaisnot manas valsts sadalīšanu! Ziemeļīrija ir daļa Apvienotās Karalistes, un mums jāizstājas no Eiropas Savienības kā Apvienotai Karalistei»!
Rezolūcija par sarunu gaitu gan tika pieņemta tās sākotnējā izpildījumā, uz Lielbritāniju izdarot pamatīgu spiedienu. Tajā runāts gan par Ziemeļīriju, gan Eiropas pilsoņu statusu Lielbritānijā pēc tās izstāšanās, tomēr, kā skaidro Roberts Zīle, īstais stāsts ir par naudu.
Kamēr briti nepiekritīs ES prasītajai izstāšanās summai - 60 līdz 100 miljardiem eiro, Brisele ar viņiem nerunās tālāk par tirdzniecības nosacījumiem, kas savukārt salas iemītniekus interesē visvairāk. Otrs domstarpību avots ir Eiropas tiesas darbība Lielbritānijā arī pēc pārejas perioda beigām. Šobrīd, tuvojoties pirmā saruna raunda beigām, neskaidrību ir tik daudz, ka parlamentam ir šaubas par iespējamību ķerties pie nākamā.
Deportācijas kļūda
Latvieši varētu vaicāt, kas mums no tā, ka bagātajā Eiropā visi ar visiem ir sakasījušies. Diemžēl tas attiecas uz mums. Mazāk Katalonijas stāsts. Daždesmit Kremļa iedvesmotu provokatoru mērķi Latgalē nav salīdzināmi ar gadsimtiem rūgušo konfliktu starp kataloniešiem un spāņiem. Taču Brexit - vistiešākajā mērā. Tūkstošiem tautiešu Lielbritānija un Īrija ir peļņas galamērķis. Pēc vairāku gadu darba viņiem arī labpatīk britu zemē palikt uz dzīvi. No sarunu rezutāta atkarīgs, vai un kāds statuss viņiem kā ES pilsoņiem tiks piešķirts tur. Vai tiks pieļauta ģimeņu apvienošana. Vai britu valdība viņiem maksās sociālos pabalstus.
Vakar pieņemtajā rezolūcijā Eiropas Parlaments prasa: pilnā apjomā saglabāt 4,5 miljonu ES un Apvienotās Karalistes pilsoņu tiesības; pilnā apjomā pildīt Apvienotās Karalistes finansiālās saistības ar ES; pilnībā ievērojot Lielās Piektdienas vienošanos, atrisināt Īrijas/Ziemeļīrijas robežas jautājumu. Un ES likumiem Lielbritānijas teritorijā jādarbojas līdz pat izstāšanās procesa noslēgumam.
Pagaidām signāli no pretējās sarunu galda puses ir pozitīvi tikai runu līmenī. Praksē Lielbritānijas ārzemnieki ir saņēmuši brīdinājuma vēstules par gaidāmo deportāciju. It kā kļūdas dēļ.