Līgo vakarā briti lems par palikšanu ES

Eiropā notikušajā kaujā gūti zināmi panākumi, taču īstā cīņa notiks Lielbritānijā, un tā tikai tagad sākas – tā britu politologi un laikraksti vērtē premjera Deivida Kamerona lēmumu 23. jūnijā izsludināt referendumu par Lielbritānijas palikšanu Eiropas Savienības sastāvā ar jaunajiem nosacījumiem, kas izkaulēti pagājušonedēļ notikušajā ES samitā Briselē. Eiroskeptiķi uzskata, ka premjeram nav izdevies sasniegt cerēto, un 6 no 30 viņa konservatīvās valdības ministriem jau paziņojuši, ka mudinās vēlētājus balsot pret Lielbritānijas palikšanu ES, bet virkne analītiķu domā, ka neatkarīgi no balsojuma rezultātiem galvenais zaudētājs būs tieši D. Kamerons.

Briseles samits beidzās tieši tā, kā tas bija paredzams. Pēc ilgstošas stīvēšanās, savstarpējiem ultimātiem (kas pēc kāda laika tika atsaukti), dažādu nianšu un detaļu saskaņošanas, kompromisu meklēšanas, samita norises grafiku neievērošanas un aizsēdēšanās līdz dziļai naktij, sestdien agri no rīta kļuva skaidrs, ka dokuments, kuram jāsekmē britu vēlētāju izšķiršanās par labu palikšanai ES sastāvā, ir saskaņots. Tikpat paredzami ir tas, ka tā formulējumi ļauj sarunās iesaistītajām pusēm (Lielbritānijai, pārējām 27 ES dalībvalstīm un Briseles birokrātijai) likt savus akcentus un izmantot savus traktējumus. Piemēram, sestdien, uzstājoties valdības sēdē, D. Kamerons lepni vēstīja, ka viņam izdevies vienoties par «īpašu statusu», ko Lielbritānija baudīs ES sastāvā, kamēr Briselē un ES smagsvaru galvaspilsētās Berlīnē un Parīzē labprātāk runāja par tām «nepieciešamajām reformām», uz kurām ES pamudinājusi Londona.

BBC norāda, ka sausajā atlikumā, ko sarunu ceļā izdevies panākt D. Kameronam, esot samērā maz. ES ir piekritusi, ka Lielbritānijai (ja vien tā spēs apliecināt, ka sociālais budžets nespēj izturēt šādu slodzi) būs iespēja nākamo septiņu gadu garumā ierobežot sociālo pabalstu izmaksas viesstrādniekiem no citām savienības valstīm – vislielākais samazinājums gaida tos, kuri Lielbritānijā nav nostrādājuši un nodokļus maksājuši vismaz četrus gadus. Britiem būs arī iespēja izmaksāt mazāku bērnu pabalstu tām viesstrādnieku ģimenēm, kuru bērni palikuši dzīvot dzimtenē, – šī norma, ja Lielbritānija paliks ES sastāvā, tiks nekavējoties attiecināta uz jaunajiem pabalstu prasītājiem, taču uz ģimenēm, kuras pabalstus saņem pašlaik, vien no 2020. gada. Izcīnītas arī garantijas (precīzāk, solījums), ka britu kompānijas un uzņēmēji netiks diskriminēti tikai tāpēc, ka Lielbritānija nepievienojas eiro zonai, tāpat D. Kameronam esot izdevies panākt, ka no atrašanās ārpus eiro zonas necietīs Londonas Sitija jeb viens no kontinenta svarīgākajiem finanšu centriem. Uz Lielbritāniju vairs neattiekšoties arī ES līgumos ietvertais punkts par «vēl ciešāku savienību», taču pat starptautiskās ziņu aģentūras neslēpj ironiju, norādot, ka šī preambula nopietni uztverta vien divās ES valstu galvaspilsētās – Briselē un Londonā. Tās arī nepiemin, ka D. Kameronam būtu izdevies panākt kaut ko taustāmu jautājumā par Briseles direktīvu un Eiropas Parlamenta pieņemto likumu bloķēšanu.

Vairākums tradicionāli eiroskeptisko britu avīžu (atskaitot kreiso The Guardian) teju vai citējušas Apvienotās Karalistes Neatkarības partijas (UKIP) līdera Naidžela Farāža sacīto, ka Briselē panāktā vienošanās ir vien «patētisks teksts», kas neļaus Lielbritānijai atrisināt problēmas. «Viņš nav paveicis nekā, lai parūpētos par darbavietu drošību, aizstāvētu mūsu tērauda industrijas intereses vai novērstu to, ka darba algas Lielbritānijā turpina samazināties,» sacījis opozīcijā esošās leiboristu partijas līderis Džeremijs Korbins, tajā pašā laikā paziņojot, ka leiboristi atbalstīs Lielbritānijas palikšanu ES, jo tā nozīmējot lielākas investīcijas, vairāk darba vietu radīšanu un britu strādājošo un patērētāju interešu aizstāvību. Atbalstīt palikšanu ES mudinājuši arī liberāldemokrāti un Skotijas nacionālistu partiju (SNP), turklāt pēdējā uzsvērusi, ka gadījumā, ja Lielbritānija nobalsos par izstāšanos no savienības, tā rosinās jaunu referendumu par Skotijas izstāšanos no Lielbritānijas.