Eiropas Savienības līderu samits, kas šodien sāksies Briselē, būtībā būs veltīts tikai diviem jautājumiem – nosacījumiem, ar kādiem Lielbritānija gatava palikt ES sastāvā, un migrācijas krīzei, kas ne tuvu nerimstas.
Attiecībā uz migrācijas jautājumu Vācijas kanclere Angela Merkele un Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers, kuri līdz beidzamajam centušies uzspiest citām ES valstīm obligāto, automātiski atjaunojamo iebraucēju sadalīšanas kvotu sistēmu, nu, šķiet, palikuši teju vai lepnā divvientulībā. Tagad šis duets visu savu enerģiju veltīs tam, lai pārliecinātu citas ES valstis, ka robežu slēgšana nav produktīva un nepieciešams pildīt visas Turcijas iegribas, lai tā ES vietā sargātu savienības robežas.
Starptautiskās migrācijas organizācijas (IOC) jaunākie dati, uz kuriem atsaucas AP, liecina, ka kopš 1. janvāra Eiropā (lielākoties Grieķijā un Itālijā), šķērsojot Vidusjūru vai Egejas jūru, nelegāli ieradušies aptuveni 76 000 cilvēku jeb gandrīz 2000 ik dienas. Tas varētu šķist neliels skaitlis, salīdzinot ar vairāk nekā miljonu ieceļotāju, kuri kontinentu sasniedza pagājušogad, taču jāatgādina, ka pašlaik laika apstākļi Eiropas dienvidos ir vismazāk piemērotākie vētrainās jūras šķērsošanai, bet nelegālo migrantu skaits, salīdzinot ar šādu pašu laika periodu pagājušogad, ir desmitkāršojies. Nav grūti aplēst, kas var sagaidīt Eiropu, ja tendence paliks nemainīga visa gada garumā.
Pagājušā gada novembrī ES triumfējoši paziņoja par vienošanos, kas noslēgta ar Turciju – apmaiņā pret acu pievēršanu uz cilvēktiesību pārkāpumiem, Turcijas iestāšanās sarunu ES dinamisku atsākšanu un 3 miljardu eiro lielu finansiālo palīdzību, ko paredzēts izmantot Irākas un Sīrijas bēgļu nometņu infrastruktūras uzlabošanai, Turcija apņēmās stingrāk apsargāt savu piekrasti, nepieļaujot to, ka migranti no tās piekrastes nedrošās laiviņās dodas uz Grieķijai piederošajām salām. Decembra pirmajās nedēļās Turcija ziņoja par tūkstošiem cilvēku, kurus tās krasta apsardzei izdevies atturēt no riskantā ceļojuma, taču tagad viss, šķiet, atgriezies vecajās sliedēs.
ES pat vēl nav paspējusi sagrabināt visu nepieciešamo summu (iespējams, daļa finansējuma būs jānodrošina, samazinot kohēzijas fondus), kad situācija jau atkal ir mainījusies. Ar Krievijas aviācijas palīdzību veiktā Sīrijas armijas ofensīva novedusi pie tā, ka uz Turciju devušies vēl desmitiem tūkstošu bēgļu, kurus Ankara nevēlas ielaist valstī, jo cilvēku uzņemšanas kapacitāte jau esot izsmelta. Iespējams, ka tā patiešām ir, taču daudz ticamāk, ka Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans labi izpratis ES vadītāju un vairāku savienības lielvalstu līderu, pirmām kārtām jau A. Merkeles, domu gājienu – Turcijai tika silti ieteikts šos patvēruma meklētājus uzņemt. Visticamāk, Turcijas pragmatiskā valdība to būtu darījusi arī bez sirdi plosošajām Briseles amatpersonu vaimanām, taču tagad tai ir parādījusies lieliska iespēja uzsist cenu par saviem pakalpojumiem.
Šodien vēl pirms ES samita sākšanās Austrijas vēstniecībā Briselē notiks Turcijas premjera Ahmeta Dovutoglu tikšanās ar 11 ES valstu (Austrijas, Vācijas, Beļģijas, Luksemburgas, Francijas, Nīderlandes, Zviedrijas, Grieķijas, Slovēnijas, Somijas un Portugāles) līderiem. Interneta ziņu vietne EurActiv.com norādījusi, ka šīs valstis vismaz teorētiski ir gatavas apspriest A. Merkeles ierosināto jauno darījumu – Turcija apņemas bloķēt savas robežas, nepieļaujot nekontrolētu migrantu izceļošanu, bet šīs ES valstis brīvprātīgi uzņem kara bēgļus no Sīrijas vai Irākas, kuri Eiropā tiek nogādāti ar lidmašīnām. Šādu shēmu A. Merkele uzskata par humānāku un pieņemamāku nekā Višegradas grupas valstu (Polijas, Čehijas, Ungārijas un Slovākijas) rosināto ideju būvēt jaunus nocietinājumus uz Bulgārijas/Grieķijas un Maķedonijas/Grieķijas robežām, kas, pēc Vācijas kancleres domām, sagraušot Šengenas zonu (jāatgādina gan, ka Bulgārija nav Šengenas zonā, bet Maķedonija vispār neietilpst ES).
A. Merkele un Ž. K. Junkers, protams, būtu daudz gandarītāki, ja ES dalībvalstīm izdotos uzspiest obligātas kvotas, kuru apmēru ik pa laikam varētu proporcionāli atjaunot, atkarībā no tā, cik daudz migrantu sadomātu uzņemt Brisele, taču, par laimi, šķiet, ka pati Vācijas līdere sapratusi, ka tas nebūs iespējams, atgādinot, ka saskaņā ar pašlaik spēkā esošajām kvotām jaunas mājvietas piemeklētas vien 1000 no 160 000 Grieķiju un Itāliju sasniegušajiem migrantiem.
Turklāt arī Vācijas teorētiski tuvākie sabiedrotie nealkst uzņemties jaunas saistības. Francijas premjers Manuels Valls pagājušonedēļ notikušajā Minhenes drošības konferencē paziņoja, ka pildīs lēmumu par 30 000 bēgļu uzņemšanu, taču pastāvīgo kvotu sistēmu Francija negrasās atbalstīt. Raidot ironisku mājienu A. Merkeles virzienā, viņš norādījis, ka Francija nekad neesot laipni lūgusi ierasties migrantus. A. Merkeles politika nav guvusi atbalstu arī Austrijā, kas atrodas tā dēvētajā Balkānu maršrutā. Šī valsts šonedēļ paziņoja par būtisku kontroles pastiprināšanu uz robežām ar Slovēniju, Ungāriju un Itāliju. Austrijas kanclers Verners Feimans uzsvēris, ka šāda rīcība ir saistīta nevis ar to, ka Austrija ļoti vēlētos noslēgt savas robežas, bet gan ar to, ka Eiropas līmenī pieņemtie risinājumi nedod nekādu tūlītēju efektu. Kā norāda AFP, būtībā arī Austrija ir pievienojusies Višegradas grupas nostājai, kas ir nepārprotama – ja līdz marta vidum Turcija neapliecinās, ka spēj būtiski samazināt nelegālo imigrantu plūsmu uz ES, tad nāksies bloķēt Grieķijas robežas.