Ojārs Skudra: Eiropā rit politiska kauja par ES nākotni
Latvijas Universitātes asociētais profesors, politologs Ojārs Skudra sarunājas ar Neatkarīgo par to, kas šogad noteiks Eiropas kopainu, un par to, kādi varētu būt Eiropas Savienības turpmākas pastāvēšanas scenāriji.
– Ar ko, ar kādiem notikumiem, uzlūkojot Eiropas, ES kopainu un kontekstus, šogad jārēķinās īpaši?
– Ja runājam par Eiropas Savienību, tad noteicošā, protams, ir bēgļu krīze. Vācijā bēgļu krīze ir saistīta arī ar iekšpolitiskiem notikumiem, jo tur notiks vairāku federālo zemju parlamentu vēlēšanas. Pirmās no tām – jau 13. martā. Tās, katra savā veidā, ir ļoti būtiskas politisko spēku samēram Vācijā kopumā. Turklāt – nākamgad Vācijā ir bundestāga vēlēšanas. Francijā – prezidenta vēlēšanas. Tas ir viens aspekts.
Otrs, protams, ir Šengenas zonas liktenis. Trešais aspekts – Grieķijas parādu un politiskā krīze, kuras abas turpināsies. Stabilitātes tur nav. Saistībā ar bēgļiem un Šengenas zonu – tas ir jautājums arī par to, kas notiek ar Balkānu valstīm un Višegradas grupu.
Un – loģiski – tā ir Lielbritānija, kur, iespējams, šī gada beigās (citā variantā – nākamā gada sākumā) paredzams referendums par palikšanu Eiropas Savienībā vai izstāšanos no tās. Politiskā nestabilitāte turpinās Itālijā, Portugālē un Spānijā. It īpaši – Portugālē un Spānijā. Katalonijas atdalīšanās jautājums. Tas ir lielos vilcienos svarīgākais.
– Bet runā arī par to, ka procesi, kuri šogad izvērsīsies Eiropā un saistībā ar to, var mainīt gan, teiksim, NATO rīcību, gan noskaņojumus ne tikai atsevišķās valstīs, bet Eiropā kopumā.
– NATO aina vairāku iemeslu dēļ ir visai sarežģīta. No vienas puses – prezidenta vēlēšanas ASV novembrī. Līdz ar to jautājums – vai «klibā pīle» Obama jūlijā Varšavā paredzētajā NATO samitā spēs virzīt aliansi uz kaut kādu lēmumu pieņemšanu. Piemēram, Višegradas grupa (galvenokārt Polija, kuru atbalstīja Baltijas valstis, mazākā mērā Slovākija, Čehija un Ungārija) iestājas par NATO spēku pastāvīgu izvietošanu Austrumeiropas valstīs.
Bet – Polijā ir jauna valdība, un daudzos jautājumos tās politika nav īsti skaidra. Sākušies strīdi ar ES par Polijas Konstitucionālās tiesas sastāva maiņu un līdz ar to paredzamajām izmaiņām Polijas likumdošanā. Arī par izmaiņām mediju politikā, kas nozīmē pastiprinātu valdības kontroli pār sabiedriskajiem medijiem. Turklāt – Polijā, Ziemeļeiropā (ja runāt par Zviedriju, Somiju un Dāniju) un arī Francijā, Itālijā, mazākā mērā to var attiecināt uz Spāniju, toties lielā mērā uz Balkānu valstīm, pastiprinās nacionālisma tendences.
Saistībā ar NATO vēl jāpiemin Putina jaunā drošības stratēģija, kuras 16. punktā teikts, ka ES un NATO nav pierādījušas savu dzīvotspēju saistībā ar reģionālās drošības sistēmas izveidošanu Eiropā. Faktiski netiešā veidā apgalvots, ka ES un NATO nespēj pastāvēt, jo ir neefektīvas.
Protams, divi lielie, ar Tuvajiem Austrumiem saistītie jautājumi. Pirmais – ir stājusies spēkā vienošanās par Irānas atomprogrammu. Arī šajā sakarā jāuzsver Vācijas specifiskā loma pasaules politikā. Irāņi ļoti cer uz ES investīcijām. Turpretī priekšvēlēšanu kampaņa ASV liecina, ka Obama bija spiests noteikt jaunas sankcijas saistībā ar Irānas raķešu programmu. Nākotnē varētu būt vēl citi sarežģījumi. Vēl jo vairāk sakarā ar Saūda Arābijas un Irānas konfliktu.
Otrs – sarunas par noregulējumu Sīrijā, kurām jau vajadzēja sākties, bet kuras pagaidām nav sākušās. Mans spekulatīvais pieņēmums varētu būt tāds, ka nesākšanās var būt saistīta arī ar Putina divdomīgajiem izteikumiem par to, ka viņam nav nekādu problēmu piedāvāt Bašaram Asadam patvērumu, ja vien Asads izteiktu tādu vēlēšanos. Tas liecina, ka aizkulisēs acīmredzot tiek runāts par to, ka sarunas var sekmēties tad, ja Asads aiziet. Tad tās, iespējams, varētu relatīvi ātri virzīties uz priekšu. Protams, izslēdzot Islāma valsti.
Bet, ja pievēršamies naftas cenai, tad visi vienprātīgi uzskata, ka vislielākos draudus tas radīs trim valstīm – Angolai, Venecuēlai un Nigērijai, kuras ir ekonomiska kraha priekšā. Krieviju tas skars mazākā mērā, taču pieteiktais 10% budžeta samazinājums visām ministrijām (neaiztiekot pensijas) jau liecina, ka sekas ir. Bet, ja piepildīsies Krievijai visdrūmākā prognoze, proti – ja turpināsies konflikts starp OPEC no vienas puses un Irānu un Krieviju no otras, tad naftas cena beigās būs 10 dolāri par barelu.
No pirmā janvāra Vācija ir prezidējošā valsts Eiropas drošības un sadarbības organizācijā. Tur galvenais jautājums, protams, ir Austrumukraina un vienošanās ar Krieviju par kaut kādu risinājumu. Skeptiķi saka – risinājuma nebūs, būs iesaldēts konflikts.
Savukārt ES prezidē Holande, bet no pirmā jūlija prezidēs Slovākija. Tas atkal varētu nākt par labu tām valstīm, kuras uzskata, ka pret Krieviju vērstās sankcijas jāsamazina. Noteikti jāpiemin, ka 18. septembrī ir Krievijas Valsts domes vēlēšanas.
Un, visbeidzot – no 31. marta līdz 1. aprīlim Vašingtonā notiks tā dēvētais kodoldrošības samits. Bet – bez Krievijas Federācijas.
– Iznāk, ka nevienā Eiropas malā šogad to vai citu iemeslu dēļ nevarēs runāt par pārliecinošu stabilitāti.
– ASV domnīcas Stratfor eksperti, kuru analīzes izmantoju, prognozē, ka nākamais, 2017. gads būs vēl sliktāks. Viņi uzskata, ka dažādi konflikti, galvenokārt Āzijā un Āfrikā, varētu saasināties. Viņi prognozē, ka jau pieminētās vēlēšanas Francijā un Vācijā, protams, atkarībā no rezultātiem, nestabilitāti nesamazinās un arī nacionālisma pieauguma tendences saglabāsies visās ES valstīs. Protams, bēgļu problēma netiks atrisināta. Jautājums – kā izdosies un vai izdosies to ierobežot. Sīrijas konflikts, viņuprāt, atrisināts netiks. Sarunās varbūt tiks panākta kaut kāda vienošanās par pamieru. Bet varbūt notiks brīnumi un 2017. gadā, kā tas paredzēts ceļa kartē, Sīrijā notiks parlamenta vēlēšanas. Bet, ja konflikts turpinās, tad varētu būt runa par to, ka starptautiskā koalīcija (nevis NATO) pāriet uz sauszemes operācijām.
– Jau vismaz gadu runā par to, ka bez sauszemes operācijām šis konflikts nav atrisināms.
– Bet tad ir jautājums – ko nozīmē atrisinājums? Uzvarēt terorismu militāri nav iespējams. Terorisms kā tāds islāma pasaulē un citviet pasaulē saglabāsies. Teritorijas kontrole terorisma problemātikā praktiski nekādu principiālu atrisinājumu nedod. Iespējams, tas būtu kaut kāds atrisinājums Sīrijai. Lai gan – kāds var būt atrisinājums, ja tur ir desmitiem dažādu – militāru un politisku – grupējumu, kuri savā starpā nevar vienoties.
– Es tomēr lāgā nesaprotu, kādu iemeslu, kādu kļūdu dēļ Tuvie Austrumi, ieskaitot bēgļus, kļūst bezmaz par Eiropas iekšpolitikas dominanti. Kāpēc to pašu bēgļu plūsmu nav iespējams regulēt, kontrolēt un, ja vajag, apturēt uz robežas?
– Kā redzam Balkānos, ES dalībvalstis un ne tikai dalībvalstis dažādu iemeslu dēļ nav gatavas realizēt tādu politiku. Vienkāršākā atbilde saistībā ar bēgļiem ir Turcijas un Grieķijas nespēja kontrolēt savu kopīgo robežu. Un Turcijas nespēja vai nevēlēšanās kontrolēt jeb, pareizāk sakot, piedāvāt Sīrijas bēgļiem pozitīvo alternatīvu Turcijā. Tādas alternatīvas nav. ES izdara milzīgu spiedienu uz Turciju, lai šiem Sīrijas bēgļiem ļautu strādāt, lai viņi iekļautos Turcijas darba tirgū. Turcija to pagaidām nepieļauj. Tāpēc, ka viņiem ir bezdarbs, tāpēc, ka viņiem ir dažādas sociālas problēmas. Protams, pāris miljoni jaunu lētu darba roku šīs problēmas vēl vairāk saasinās.
– Mani mulsina tas, ka ES nav rezultatīvas politikas, kas izslēgtu draudus un bailes. Neesmu redzējis tādus dokumentus, kas noteiktu, kā ES vai atsevišķa valsts tiks ar šiem draudiem galā.
– Es tam kategoriski nepiekrītu. Veco ES dalībvalstu, Francijas, Beniluksa valstu, Vācijas, Lielbritānijas… domnīcas strādā dienu un nakti. Ir analīzes un pētījumi.
Taču tie var spriest tikai par vienu, par ES pusi.
Jā, Parīzes notikumi, terora akti Parīzē parādīja, ka ES dalībvalstu specdienesti sadarbojas neefektīvi un līdz ar to lielā mērā bija vainojami pie tā, ka pēc Charlie Ebdo tajā pašā gadā sekoja vēl trakākas slepkavības. Es piekrītu tiem, kuri saka: specdienestu vaina vispirms un galvenokārt. Lielā mērā tas saistīts arī ar robežu nekontrolēšanu.
Bet novērtējumi ir. Ir prognozes. Vācijas Maršala fonds pirms pāris gadiem rīkoja Rīgā semināru, kurā sprieda par ES nākotni. Fondam ir brošūriņa, kurā izklāstīti vairāki ES attīstības scenāriji. Tajā skaitā – pilnīgas vai daļējas fragmentācijas scenāriji. Cits piemērs – britu konservatīvajā partijā ir ļoti spēcīgs spārns, kurš uzskata, ka globālajā ekonomikā Lielbritānijai nav vajadzīga ES. Perspektīvie tirgi ir Indija, Austrumāzijas un Klusā okeāna reģions. Jāorientējas uz turieni un jāstājas no ES ārā. Tamlīdzīgas prognozes pastāv visās vadošajās ES dalībvalstīs. Scenāriju ir desmitiem, ja ne simtiem.
– Bet vai pērnā gada notikumi, kad izskatījās, ka pat Vācija un Francija taustās, ir apjukušas, neliecina, ka līdz ar nacionālismu daļā ES valstu augs arī eiroskepticisms?
– Jā, tādas tendences pastāv. To visi atzīst. Ļoti shematiski – par Franciju. Francijas ekonomika ir neefektīva. Šajā sakarā ir divi atšķirīgi redzējumi. Francijas ekonomika ir neefektīva tāpēc, ka nav veiktas tā dēvētās strukturālās reformas, tāpēc, ka ir spēcīgs valsts sektors, kas nav privatizēts, un netiek realizēta konsekventa, tirgus ekonomikai atbilstoša politika. Tādu īsteno sociālistu premjers Manuels Valls, kurš tāpēc nav populārs. Bet Marina Lepēna saka: ārā no eirozonas, atjaunojam franku, saglabājam nacionālo valsti, veidojam Franciju kā globālu spēlētāju… Manā uztverē tā ir pilnīga utopija. Arī Lielbritānija, arī Vācija ar visu tās lielo ekonomisko potenciālu vienatnē nav globāli spēlētāji.
Jārēķinās arī ar to, ka nacionālās politiskās elites visā to spektrā, tiklab Francijā kā visur citur, nav spējīgas apmierināt, saglabāt, noturēt, nodrošināt bioloģiski novecojošo nacionālo sabiedrību absolūtā vairākuma prasības un pretenzijas (paaugstināt dzīves līmeni, attīstīt ražošanu, nepieļaut masveida bezdarbu utt.). Tas nav iespējams. Tāpēc arī Vācijā, Beļģijā, Holandē, Luksemburgā… ir politiskie spēki, kuri saka: pie velna tos visus pārējos nabagus. Ir divi risinājumi. Sadalām ES valstu grupās. Kaut vai atbilstoši teicienam «dažādu ātrumu Eiropa». Tas ir tā dēvētais fragmentācijas scenārijs. Jautājums, vai ES dalībvalstīs ir spēki, kuri ir spējīgi konsolidēties un cīnīties pret fragmentāciju? Pagaidām īstas pārliecības par to nav. Protams, vienkārši stāvēt uz vietas un mīņāties nav iespējams. Ir variants – fragmentācija turpinās un padziļinās. Tad droši vien ES iekšienē sākumā veidojas neformālie bloki, kuri vēlāk pārveidojas formālos. Savukārt ES pagaidām aizstāvošā elites daļa ir ierunājusies par to, ka varbūt vajadzētu pārskatīt ES līgumu.
– Kādu jūs pats prognozē jat turpmāko Eiropas telpas scenāriju?
– Mana prognoze ir tāda: ES dalībvalstis ne eirozonā, ne arī ES pārējā daļā, ne ES kopumā nebūs spējīgas vienoties par galvenajiem jautājumiem, kuri ir darba kārtībā. Tātad – par ekonomisko savienību, par finanšu jeb monetārās politikas savienību, par Šengenas zonas saglabāšanu vai nesaglabāšanu un arī par to, vai ES tādā stāvoklī, kādā tā ir patlaban, spēj pastāvēt. Bez fragmentācijas! Nespēj! Kas par to liecina? Par to liecina nacionālistu partiju nostiprināšanās visās vadošajās ES dalībvalstīs. Šiem spēkiem nav pārliecinošas pārnacionālas alternatīvas. Taču – spēkā ir kopējā ārējās drošības un aizsardzības politika. Tas nozīmē ārējās robežas kontroli. Daļa lēmumu šajā ziņā jau ir pieņemti. Savulaik Žans Klods Junkers izteicās, ka ES ir kā «vistu bars», ja tai nav savas armijas.
Eiropā patlaban rit politiska kauja par to, vai ES tiek pārvērsta nacionālu valstu konfederācijā. Augstā ticamības pakāpē pieļaujot iespēju, ka eiro kā vienota valūta tiek likvidēta un notiek atgriešanās pie nacionālajām valūtām. Tas ir viens virziens, kuru radikālā formā pārstāv visas nacionālistiskās partijas. Otrs virziens, kuru pārstāv Eiropas Komisija, Žans Klods Junkers, kurš teicis, ka ES ir par maz Eiropas un par maz savienības. Viņu pozitīvā programma minimums – ES daļēja fragmentācija, dažādu ātrumu Eiropa. Lūk, tās ir divas perspektīvas. Labāku perspektīvu es pagaidām neredzu.
– Kas šajā ziņā mainīsies šogad? ES līgums, Šengenas zonas nosacījumi, cilvēku brīvas pārvietošanās ierobežojumi…
– Cilvēku brīva pārvietošanās, ciktāl tas skar bēgļus, jau ir ierobežota. Robežkontrole, pagaidām pasu kontroles formā, ir atjaunota. Vācija ir sākusi intensificēt izsūtīšanu. It kā viņi izsūta 200 cilvēkus dienā. Viņi nolēmuši pret ekonomiskajiem migrantiem no Kosovas, Albānijas, Serbijas izturēties savādāk nekā pret bēgļiem. Savukārt Dānija, kura pērn uzņēmusi ap 21 000 bēgļu, pieņēmusi izmaiņas likumā, kas vēl nav stājušās spēkā, bet izsaukušas diskusijas. Tātad – ekonomiskajiem migrantiem tiktu konfiscētas mantas, izņemot gredzenus un mobilos telefonus, bet ieskaitot naudu. Mantas tiek realizētas tirgū, un visa nauda tiek izmantota bēgļu uzturēšanas finansēšanai. Līdzīgus pasākumus varētu veikt arī citas valstis.
Tā ka – ir nepareizi pieņemt, ka Dānija, Zviedrija, Vācija, Austrija… neko nedara. Viņi rīkojas. Aprēķini vēsta, ka Tuvajos Austrumos patlaban ārpus savām dzīves vietām ir aptuveni 20 miljoni tā dēvēto pārvietoto personu. Ārpus Eiropas 20 miljoni jau ir gatavības stāvoklī – doties. Ir jārīkojas! Jo pretējā gadījumā tas draud ar politiskām sekām visai ES.
– Vai Ukrainas konflikts tiešām tiks ielikts ledusskapī?
– Es piekrītu tiem, kuri publiski tieši tā nesaka. Uzskatu, ka Ukraina ir korumpēta, ekonomiski neefektīva valsts, kurā no ES tipa tirgus ekonomikas nav nekā. Toties pastāv oligarhiskais kapitālisma modelis, kas saistīts ar milzīgu sociālu nevienlīdzību, bezdarbu, inflāciju un tamlīdzīgām lietām. Petro Porošenko arī mēģina spēlēt nacionālisma kārti, lai saglabātu politisko stabilitāti valstī. Bet, kas attiecas uz Putina kungu, tad viņa mērķis, manuprāt, Ukrainā ir Abhāzijas variants. Un Porošenko ar savu politiku palīdzēs viņam «pierādīt», ka cits risinājums, kā vien Austrumukrainas republikas saglabāšana (formāli, juridiski Ukrainas sastāvā) nav panākams. Turpretī EDSO mērķis ir panākt, lai tur būtu reāls risinājums, nevis iesaldēts konflikts un vēl viena Abhāzijas republika. Putina mērķis ir skaidrs – iesaldēts konflikts, kas, ņemot vērā arī lielākās daļas NATO valstu attieksmi, ļauj cerēt, ka Ukraina NATO, visticamāk, uzņemta netiks.