Par vienu no Eiropas Savienības (ES) valstu lielākajām problēmām šogad kļuva milzīgais migrantu pieplūdums – gada laikā kontinentu sasniedza vairāk nekā miljons nelegālo ieceļotāju. Humānie apsvērumi, pie kuriem visskaļāk apelēja Vācijas kanclere Angela Merkele, nonāca pretrunās ar vēlmēm un iespējām uzņemt ieceļotājus, migrantu krīze nopietni sabojāja attiecības starp dalībvalstīm, un, ja problēmas risinājums, tāpat kā šogad, paliks tikai uz papīra, ir apdraudēta Šengenas zonas pastāvēšana.
Lai gan Itālija jau vairākus gadus bija sūdzējusies, ka tās patvēruma meklētāju nometnes ir pārpildītas, migranti no Ziemeļāfrikas turpināja un turpina ierasties, bet nepieciešamais atbalsts no ES puses netiek saņemts. Bija jānotiek traģēdijai, lai šo problēmu sāktu apspriest Briselē. Kad aprīlī Vidusjūrā nogrima kuģītis, uz kura atradās vismaz 800 nelegālo migrantu, tika sarīkots migrācijas tēmai veltīts ES samits – pirmais no sešiem, kas notikuši šajā gadā. Tobrīd gan valdīja ilūzijas, ka problēmu iespējams risināt, stingrāk vēršoties pret cilvēku kontrabandistu grupējumiem, tika pat lolota ideja saņemt ANO mandātu, lai ES spēki varētu darboties Lībijas teritoriālajos ūdeņos un piekrastē. Savukārt Eiropas Komisijas vadītājs Žans Klods Junkers nolēma palīdzēt Itālijai un Grieķijai, kurās jau atradās simtiem tūkstošu ieceļotāju, nākot klajā ar to pārvietošanas plānu – bēdīgi slaveno kvotu sistēmu, par kuru šķēpi lauzti visu gadu. Lai gan septembrī vairākums ES valstu nobalsoja par šo sistēmu, pagaidām tā palikusi tikai uz papīra. No 160 000 Itāliju un Grieķiju sasniegušo migrantu, kuriem piešķirts bēgļa statuss, uz jaunām mājvietām kvotu sistēmas ietvaros devušies vien 208 cilvēki. Eiropas Komisija vēlas, lai tiktu ieviesta permanenta sistēma, kad katrai dalībvalstij (atskaitot Lielbritāniju, Īriju un Dāniju, kurām šie lēmumi nav saistoši) automātiski nāktos uzņemt zināmu daļu no patvēruma meklētājiem, bet Slovākija un Ungārija jau paspējušas kvotu sistēmu apstrīdēt tiesā. Ž. K. Junkera ideja, ko kaislīgi, vietā un nevietā piesaucot «solidaritāti», aizstāv A. Merkele, novedusi pie turīgāko un nabadzīgāko ES dalībvalstu šķelšanās. Tieši pirmās (Vācija, Nīderlande un Skandināvijas valstis) ir ieceļotāju vairākuma galamērķis, taču tagad pat Vācija un Zviedrija atskārtušas, ka to iespējas ir izsmeltas.
Vasarā migrantu krīze pārņēma ne tikai Itāliju, bet visus Eiropas dienvidaustrumus, jo pēkšņi sākās varena ieceļotāju plūsma no Turcijas. Grieķijai piederošās salas Egejas jūrā atrodas vien rokas stiepiena attālumā no Turcijas piekrastes, un šo apstākli izmantoja tie, kuri organizēja bēgļu plūsmu, Grieķijā nogādājot vairāk nekā 815 000 migrantu. Spriežot pēc dokumentiem, liela daļa šo cilvēku patiešām ir Irākas un Sīrijas pilsoņi, kuri bēguši no kara, taču nevar neņemt vērā to, ka viņu vairākums pirms tam jau bija divus vai pat trīs gadus pavadījis bēgļu nometnēs Turcijā, kur nekādu draudu viņu dzīvībām nav bijis. Turklāt sīriešu un irākiešu plūsma būtiski atšķaidīta ar Pakistānas, Bangladešas, Irānas un citu valstu pilsoņiem, kuru absolūtajam vairākumam iegūt bēgļu statusu ES nav cerību, jo viņus uzskata par ekonomiskajiem migrantiem.
Lielākā daļa migrantu arī Grieķiju neuzskatīja par pietiekami drošu valsti, dodoties uz Eiropas ziemeļrietumiem pa tā saukto Balkānu maršrutu – caur Maķedoniju, Serbiju, Ungāriju, Austriju uz Vāciju. Ungārija, kas nolēma nostiprināt savu robežu ar Serbiju, uzbūvējot dzeloņstiepļu žogu, pelnīto uzslavu vietā saņēma pārmetumus no ES un Vācijas par nehumānu izturēšanos pret nelegālajiem migrantiem. Taču tagad pie žogu celšanas ķērušās arī Horvātija, Slovēnija un Austrija, bet Brisele bijusi spiesta atzīt, ka galvenā prioritāte ir ES ārējo robežu stiprināšana. Lielas cerības tiek liktas uz vienošanos ar Turciju, kas, saņemot 3 miljardu eiro lielas finansiālās injekcijas, solījusies uzlabot kara bēgļu dzīves apstākļus šajā valstī ierīkotajās nometnēs.