UZMANĪBU: Jāgatavojas eiro vērtības zudumam
Eiropas Centrālā banka pieņēmusi lēmumus, pēc kuriem eiro vairs nevar un nekad nevarēs izmantot mūža uzkrājumu veidošanai.
Šā gada 3. decembris varētu ieiet vēsturē kā datums, kad eiro tika atņemtas pēdējās iespējas palikt par materiālu tādiem uzkrājumiem, kuru pielietojuma laiks samērojams ar cilvēka mūža garumu. Būt šādu uzkrājumu materiālam ir viena no naudas pamatfunkcijām, kuras esamību apliecina pirms gadu tūkstošiem veidotie monētu depozīti zemes bankā šā vārda burtiskajā nozīmē. Ja tie tiek atrasti daudz vēlāk, tad tas liecina, ka kaut kādu iemeslu dēļ savus krājumus nav varējuši izmantot to likumīgie īpašnieki un mantinieki, bet tie tik un tā apliecina ideju par naudu kā tādu mantu, ar kuru visērtāk operēt tik ilgā laikā, kādu aizņem viss cilvēka mūžs un vēl tālāk cilvēku dzimtu pastāvēšanas pārskatāmie laika posmi. Tāpat tika mēģināts atrast veidu ne vien naudas vērtības saglabāšanai zemes bankā, bet arī palielināšanai ar kādu no tiem aizdošanas (augļošanas) variantiem, kas gadu tūkstošu gaitā manīti visos laikos un vietās, kas vispār pārstāvētas cilvēces kopējā vēsturē. Principiāls atrisinājums šim uzdevumam tika atrasts tikai 200–300 gadu atpakaļ Eiropā, kur radās jauns par kapitālismu nosaukts saimniekošanas veids. Šajā sistēmā nauda ir nauda tikai tādā mērā, kādā naudas ieguldījums pats par sevi nodrošina naudas pieaugumu. Bez šāda nodrošinājuma nauda vairs nav nauda, bet īslaicīgi izmantojams naudas aizvietotājs kārtējo norēķinu veikšanai.
Eiro vairs nav īsta nauda kopš tā brīža, kad pats eiro sistēmas centrs Eiropas Centrālās bankas personā pārtrauca maksāt kaut visniecīgākos depozītprocentus par pašas emitētajiem eiro un sāka iekasēt negatīvos depozītprocentus, kas 3. decembrī tika noteikti 0,3% (tātad –0,3%) līmenī. Kam tad vēl ir vajadzīgi ECB drukātie eiro, ja to nevajadzību absolūti klaji izrāda pati eiro drukātāja? Kāpēc ECB turpina tos drukāt? «ECB grib piespiest komercbankas atrast radošus plānus, kā izsniegt kredītus vai atrast citus drošus ieguldījumus,» atbildēja Latvijas Bankas prezidents un ECB padomes loceklis, tātad par 3. decembra lēmumiem līdzatbildīgais Ilmārs Rimšēvičs. Tieši tā viņš teica, ka no komercbankām tiek prasīti «radoši plāni», kas pēc definīcijas nevar nozīmēt neko citu kā vien banku noguldījumu drošībai izstrādāto banku darbības standartu apiešanu. Ja nu ECB ir parādījusi gatavību pazemināt depozītprocentu likmes kaut neierobežoti zemu (kad nulle vairs nav pazeminājuma dabiskā robeža, kā to simtiem gadu maldīgi domāja), tad nevis kuriozs pēc būtības, bet tikai pēc izpildes laika ir bijušā Lielvārdes novada domes priekšsēdētāja Jāņa Āboliņa sagatavotā 200 miljonu eiro aizņemšanās nezin no kā, kas varētu būt starpnieki banku naudas apsaimniekošanā darījumos, kuros oficiāli bankas nedrīkst ielaisties. Pati ECB 3. decembrī apņēmās pirkt pašvaldību parādzīmes, bet, visticamāk, nenolaidīsies līdz tik mazām pašvaldībām kā Rīga. Šī un visas citas Latvijas pašvaldības tiek atstātas komercbanku apkalpošanas zonā.
Latvijas Bankas rakstiskajā skaidrojumā par eiro drukāšanu teikts tā, ka «eirosistēmas īstenotie nestandarta monetārās politikas pasākumi turpina būt nozīmīgs eirozonas ekonomikas stabilizējošs faktors». Šādiem vārdiem tiek vēlreiz pateikts tas pats, ka eirozonas valstu ekonomiku paglābšanai no tūlītēja sabrukuma ir nepieciešama naudas emisija pretēji tiem likumiem, kas aprakstīti ekonomikas mācību grāmatās un kuru regulācijai izveidoti juridiski saistošie likumi. Arī Latvijas ekonomikas uzturēšanai vajadzīga Daugavmalas promenāžu ierīkošana atbilstoši J. Āboliņa iecerei. Padomju Savienības sabrukuma pieredze ar algu izmaksu katra uzņēmuma produkcijā māca, ka šo promenāžu celtnieki pensijas vietā saņems tiesības pastaigāties gar upi.